Naudiņš: Politiķi par maz ieklausās ražotājos
Par to, kā stutēt tautsaimniecību, jo īpaši reģionos, par jezgu ap nolikto atslēgu principu Neatkarīgās intervija ar Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītāju, bijušo vides un reģionālās attīstības ministru Romānu Naudiņu (NA).
– Pērn neilgi pirms vēlēšanām pieņemto konceptu par nolikto atslēgu principu Maksātnespējas likumā pēc komercbanku iebildēm pēc vēlēšanām atlika. Nolobēja nozare, likumdevēji saskatīja savu brāķi vai tas bija priekšvēlēšanu populisms?
– Kad iepriekšējā Saeima par to debatēja, es strādāju valdībā, tāpēc nevaru detalizēti komentēt. Katrā ziņā nozares lobijs ir milzīgs, bet katra nozare aizstāv savas intereses.
– Jūsuprāt, jāatceļ šis princips vai jāmaina nosacījumi?
– Sabiedrībā vēl īsti nav izveidojusies kredītņemšanas kultūra. Kā sekas tam redzējām, ka pāris gadus pēc lielās aizņemšanās 2005., 2006. gadā, cilvēki zaudēja īpašumus, nespējot atdot kredītus. Tāda pati situācija 90. gadu sākumā bija Austrumvācijā, ko dāsni kreditēja Rietumvācija, kad arī daudzas mājsaimniecības bankrotēja. No 13 gadu vecuma ik vasaru strādāju pie saimniekiem Vācijā un pats redzēju, ka vienubrīd viņi bija turīgi, bet pēc diviem gadiem jau bija atņemts īpašums.
Mums 20–25 gadus veci jaunieši joprojām domā: kādēļ maksāt 300–400 eiro īri, ja var paņemt kredītu? Bet viņiem strauji mainās vēlmes, viņi apprecas, piedzimst bērni, un domā: kāpēc aizņēmos mazam dzīvoklim, ja vajag lielāku vai pat māju! Bet tajā brīdī viņi nevar savu īpašumu pārdot par kredīta vērtību. Vācijā, piemēram, cilvēki pērk īpašumus pēc 30 gadiem.
– Kāds ir secinājums kontekstā ar likuma grozījumiem?
– Lai cilvēki nekļūtu par kredītvergiem, ierobežojumi ir nepieciešami un arī nolikto atslēgu princips jāievieš. Turklāt izmaiņas netiks ieviestas ar atpakaļejošu datumu, tās attieksies tikai uz jauniem aizņēmumiem. Bet jādomā, kā to tehniski labāk izdarīt.
– Bet vai tas veicinās šīs trūkstošās izpratnes veidošanos par aizņemšanos, ja cilvēkiem būs papildu iespēja neatdot kredītu? Bankas brīdinājušas, ka tas sadārdzinās kredītus. Uzreiz pēc likumprojekta akceptēšanas bankas kredītņēmēja pirmo iemaksu paaugstināja no 10–15 līdz pat 30%.
– Bankām to ir ļoti vienkārši izdarīt, jo mums Latvijā ir maz banku. Domāju, ka tirgus visu sakārtos, ja cilvēkiem būs atbilstoši ienākumi, bankas aizdos, ja nebūs – neaizdos. Bankas vērtēs rūpīgāk un labam klientam dos kredītu arī ar mazāku pirmo iemaksu.
– Tātad šis banku brēciens un pirmās iemaksas paaugstināšana bija spiediens uz likumdevēju?
– Iespējams. Es negribētu, lai atkārtotos tāda kreditēšanas politika, kāda bija 2005.–2008. gadā, kas patiesībā bija apzināta. Bet valstij jādomā par atbalstu jaunajām ģimenēm pirmā mājokļa iegādē. Aicināšu veikt likumdošanas izmaiņas, lai varētu ļaut reģionu pašvaldībām būvēt dzīvojamo fondu, lai ģimenes paliktu dzīvot reģionā vai atgrieztos no ārvalstīm.
– Reģionos trūkst dzīvojamā fonda?
– Piemēram, Dagdas novadā nav pašvaldībai ko piedāvāt, nav īres tirgus!
– Bet pieprasījums ir?
– Ir! Būdams ministrs, apbraukāju reģionālās pašvaldības – visās bija problēmas ar dzīvojamo fondu! Cilvēki zvana pašvaldībām, tostarp no ārzemēm, un prasa, vai viņiem būtu kur dzīvot, ja atgrieztos. Nav! Cilvēkiem Rīgā tas šķiet dīvaini, jo tik daudzi cilvēki no reģioniem ir aizbraukuši, bet jāņem vērā, ka dzīvojamais fonds kopš valsts neatkarības atgūšanas nav atjaunots. Tas ir sabrucis, tādā cilvēki nevēlas dzīvot. Kurš šobrīd grib iet ārā uz ķemertiņu?
– Izskanējis kompromisa variants – nolikto atslēgu principu pārveidot «no obligāta par izvēles iespēju». Kas tā būs par izvēli, ja, izvēloties nolikto atslēgu principu, īpašums kļūs ievērojami dārgāks?
– Procenti būs lielāki. Bet domāju, ka šim principam ir jāpaliek, vienlaikus jāļauj reģionu pašvaldībām veidot savu dzīvojamo fondu. Ārzemēs strādājošie lielākoties ir uzkrājuši pāris tūkstošus eiro, ko var ieguldīt biznesa uzsākšanā Latvijā, bet viņiem vajadzētu no pašvaldības saņemt dzīvojamo fondu īrē ar izpirkšanas tiesībām. Šāda pieredze ir Rietumeiropas valstīs. To redzu kā vienu no risinājumiem, lai cilvēki atgrieztos Latvijā un lai nebrauktu prom. Mums joprojām vairāk nekā 30 cilvēku ik dienu aizbrauc no valsts! Lai viņi paliktu, jāpiedāvā pirmām kārtām jumts virs galvas.
– Kā radīt darba vietas, jo īpaši reģionos?
– Latvijā ir teju mazākais uzņēmēju skaits Eiropas Savienībā (ES), tāpēc jāveicina tas, lai mūsu jaunie cilvēki radītu dzīvotspējīgus uzņēmumus. Saeimā uzņēmēji atšķirībā no juristiem skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, bet, piemēram, Bundestāgā ap 56% deputātu nāk no tautsaimniecības. Jaunieši jāradina uzņemties atbildību.
– Mums nav uzņēmējdarbības pārmantojamības no paaudzes paaudzē, jo šī ir salīdzinoši jauna pieredze.
– Tāpēc tā jāmāca jau skolā!
– Šajā kontekstā varam runāt arī par šogad spēkā stājušos normu par komercsabiedrības valdes locekļu personisko mantisko atbildību par uzņēmuma nodokļu parādiem. Uzņēmēju organizācijas cēlušas trauksmi, ka arvien mazāk cilvēku gribēs būt valdēs. Nav pamats bažām?
– Ja mēs caur likumdošanas izmaiņām vēl vairāk represīvām metodēm vērsīsimies pret valžu locekļiem, kas nereti ir paši uzņēmumu īpašnieki, jo īpaši mazajā un vidējā biznesā, tas neradīs vēlmi cilvēkiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Ar negodprātīgiem cilvēkiem jācīnās Finanšu, Ekonomikas policijai, kuras jāstiprina.
– Šos grozījumus rosināsiet atkal mainīt?
– Tiksimies ar uzņēmēju organizācijām NA frakcijā un runāsim.
Aktuāla problēma, ar ko esmu saskāries arī savā biznesā, ir cilvēki, kas nesamaksā preču piegādātājiem, vien pasmejas: nodibināšu jaunu uzņēmumu, jūs tāpat man neko nevarat izdarīt! Jādomā, kā pasargāt godprātīgus uzņēmējus, lai cilvēki, kuri ir palikuši parādā uzņēmumiem, valstij, nevarētu dibināt jaunus uzņēmumus.
– Pretarguments ir – ja jau nodokļi samaksāti, par ko uztraukties kā valdes loceklim. Bet uzņēmēji baidās, ka Valsts ieņēmumu dienests atradīs, pie kā piekasīties.
– Var visādi pagriezieni notikt arī tautsaimniecībā, ekonomikā, krīze, sankcijas, uzņēmumā var nebūt apgrozījums... Zemniekiem šobrīd ir ļoti sarežģīta situācija tāpat kā tūrisma nozarei, šogad decembrī Vecrīgas kafejnīcām apgrozījums samazinājās uz pusi vai pat četrkārt.
– Pamatā Krievijas tūristu skaita sarukuma dēļ?
– Lielākoties. Arī Jūrmalā, kur biju brīvdienās un vakarā gribējām aiziet paēst ap plkst. 22, kafejnīcas Jomas ielā jau bija slēgtas, izņemto Čili picu.
– Šogad prognozēta ekonomikas izaugsmes bremzēšanās ES, Krievijā, kur ir lielākais mūsu eksporta īpatsvars. Jau pērn kritās Latvijas ražošanas apjomi dažādās jomās. Kā noturēt ražošanas un ekonomikas izaugsmi? Turklāt arī NA ir parakstījusi valdības deklarāciju, kurā solīts 5% IKP pieaugums.
– Nopietni signāli par problēmām ir tūrisma nozarē, par ko arī runāsim komisijā, ar eksportu nav tik lielas problēmas. Veiksmīgas bijušas Valsts prezidenta vizītes Āzijā, Austrumos, kas jau dod atdevi eksportā. Ķīnas pārtikas dienesti pārbaudījuši mūsu pārtikas ražotājus, kuri varētu eksportēt uz Ķīnu. Bet brīnumi īsā laikā nenotiek. Ja kāds domā, ka Latgales programmā, kuru uzsākām 2012. gadā, pēc gada vai diviem redzēsim pozitīvus rezultātus, viņš maldās.
– Bet ir vismaz iestrādes, kas liecina, ka tie būs?
– Rezultātu varēs redzēt pēc pieciem gadiem, līdzīgi kā tas ir ražošanas uzņēmumos. Lai eksportu noturētu vismaz pašreizējā līmenī, labas ir valsts vizītes uz potenciālajiem eksporta tirgiem. Piemēram, Azerbaidžānā, Baku lielveikalā, redzēju pieci reiz divi metri zivju produktu plauktu, pilnu tikai ar Latvijas zivju izstrādājumiem!
– Tas palīdz diversificēt eksporta tirgus pēc Krievijas tirgus aizvēršanās, bet vai tas dos solīto ekonomikas izrāvienu?
– Lai notiktu ekonomiskais izrāviens, jānotiek revolūcijai cilvēku galvās, jaunajai paaudzei jāmāca tautsaimniecība! Pēc desmit gadiem viņi jau būs potenciālie uzņēmēji! Piemēram, Raunā jauns puisis izveidoja makaronu ražotni, kurā strādā tikai trīs cilvēki, un ieprasījums ir tik liels, ka nevar saražot. Iespējas ir milzīgas!
– Jūsuprāt, ar investīciju, uzņēmējdarbības vidi viss ir kārtībā, galvenā vaina ir ideju vai uzņēmības trūkums?
– Jā, ja runājam par mazo un vidējo biznesu. Lielajiem uzņēmumiem aktuāls ir jautājums par energoresursu izmaksām. Piemēram, zinu autoražotāju Vācijā, kas maksā par elektrību tikai 2,9 eirocentus par kilovatu. Tur ir atšķirīga nodokļu, ES fondu sadales politika attiecībā uz ražojošiem un eksportējošiem uzņēmumiem. Arī mums vajadzētu dot 60–70% fondu atbalsta šādiem uzņēmumiem, nevis 30%!
Ļoti maz politiķi ieklausās biznesa ieteikumos, tieši ražotājos. Es, arī komisijas darbā, pirmkārt, vadīšos no aspekta, ko par kādiem jauninājumiem saka ražotāji. Mums ir milzīgs lobijs citos sektoros, kam pakalpojam vairāk, bet ražotājs cīnās melnu muti un domā, kādi brīnumi sekos. Bet tieši ap ražošanu var veidoties nākamie uzņēmēji – pakalpojumu sniedzēji.
– Mikrouzņēmuma nodokļa paaugstināšana par 2% ir vētra ūdensglāzē, vai tomēr ir bažas, ka mazināsies uzņēmējdarbības uzsākšana un ieslīdēšana atpakaļ pelēkajā ekonomikā? Vai šis arī ir vairāk pakalpojumu sniedzēju lobijs, kas jūs tik ļoti nesatrauc?
– Mani uztrauc visa biznesa vide, arī pakalpojumu sniedzēji – cepuri nost visiem uzņēmējiem, ka te strādā, paldies viņiem! Bet jādomā par to, kā jebkura lēmuma pieņemšana ietekmē ražošanu.
Es biju viens no tiem, kas aktīvi iestājās par mikrouzņēmuma nodokļa saglabāšanu 9% apjomā, balsoju pret paaugstināšanu, pārkāpjot koalīcijas disciplīnu. Tas savulaik ļāva uzņēmējiem iznākt no pelēkās ekonomikas.
– NA pastāvīgi iestājas par termiņuzturēšanās atļauju (TUA) ierobežošanu. Jūsuprāt, tās valstij nodara lielāku kaitējumu nekā dod labumu?
– NA nekad nav bijusi pret to, lai cilvēki investētu biznesā, radītu uzņēmumus, darba vietas, strādātu te un saņemtu TUA. Mēs bijām pret TUA piešķiršanu par investīcijām nekustamajā īpašumā. Ir pamatotas bažas, ka tas var radīt riskus tautsaimniecībai, ko tuvāko pāris gadu laikā izjutīsim. Jau tagad ir virkne pašvaldību, kas nevarēs apgūt ES fondus, jo trūkst celtnieku. Ir piemēri, kad viņi atstāj savus instrumentus uzsāktajos projektos un dodas uz Rīgu būvēt vai renovēt ēkas TUA saņēmējiem. Viņiem ir izdevīgāk samaksāt līgumsodu.
– Nekustamo īpašumu nozare saka, ka pēc šo izmaiņu pieņemšanas septembrī nekustamo īpašumu tirgus stagnē.
– Attiecībā uz tirdzniecību, būvniecību – varbūt. Bet mums ir jārada citas iespējas celtniekiem strādāt, kas būtu jau minētās pašvaldību iespējas veidot dzīvojamo fondu reģionos.
– Reģionu attīstība bija jūsu kā ministra atbildība. Varat teikt, ka mums ir reģionu attīstīšanas politika?
– Kopš valsts neatkarības atjaunošanas redzam iznākumu. Kā jūs domājat – ir vai nav?
– Papīri daudz aprakstīti, bet realitātē neredz gan!
– Jā. Absolūti lielākā valsts iedzīvotāju daļa dzīvo Rīgā un Pierīgā, cilvēki no reģioniem aizbraukuši. Vairāk nekā puse no 680 miljoniem eiro no ES struktūrfondiem no Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) paredzēta uzņēmēju atbalstam. Ja pašvaldība gribēs izbūvēt pārsimt metru garu ceļu, naudu varēs saņemt, ja tā galā būs uzņēmējs. Pašvaldība varēs saņemt naudu elektrojaudas palielināšanai, ja būs ražošanas uzņēmums. Baltinavas novadā viens liels zemnieks izveidoja mēbeļu darbnīcu, nopirka darbagaldus, pieteica elektrības jaudas palielināšanu, ko viņam palielināja tikai pēc 14 mēnešiem, par ko viņš samaksāja 90 tūkstošus eiro!
– Par Latvenergo cenām par jaudu palielināšanu runā jau ilgi – it kā valsts kapitālsabiedrība, bet nekas nekust no vietas.
– Tagad pašvaldības varēs saņemt no VARAM, no ES fondiem līdzekļus šādiem mērķiem, arī komunikācijām, ūdens, kanalizācijas sistēmām, lai apmierinātu esošo uzņēmēju vajadzības. Ja pieprasījumi nāks no nākotnes ražotājiem, būs jābūt parakstītiem nodomu protokoliem, visam pierādītam, lai nesabūvētu, kā Latgalē, slimnīcas ar modernām iekārtām, kas stāv tukšas.
Jādomā arī par atšķirīgu nodokļu politiku reģionos, varbūt pilotprojekta veidā Baltkrievijas, Krievijas pierobežā.
– Šādi priekšlikumi jau ir izskanējuši, bet nav atbalstīti, tostarp Latgales programmas kontekstā. Finanšu ministrs gan jau atkal brēks.
– Finanšu ministrija ir pret nodokļu diferencēšanu, jebkādiem nodokļu atvieglojumiem biznesam reģionā, bet nodokļi ir tā attīstīšanai svarīgs aspekts, tāpat kā minētais dzīvojamais fonds.
Biju arī valsts budžetā iesniedzis priekšlikumus, ka 3% no iekasētā IIN nonāk reģionu pašvaldībām uzņēmējdarbības atbalstam, bet to noraidīja. Tie šogad būtu nedaudz virs 10 miljoniem eiro reālu uzņēmējdarbības projektu atbalstam, tai pašai ceļu izbūvei, infrastruktūrai. Alūksnē viens uzņēmējs nopirka zemi, ielika pamatakmeni ražotnei un lūdza pašvaldībai izbūvēt
300 metru ceļu, bet pašvaldībai nav naudas! No šīs programmas caur VARAM šādus projektus zibenīgi varētu atbalstīt, ja ir investīcijas, jo ceļš caur ES fondiem nereti ir pārāk garš un birokrātisks. Šajā gadījumā pašvaldība atsūta pieteikumu, ministrs paraksta un – atbalstīts!
Bet man ir sajūta, ka kāds vēlas, lai dzīve notiek tikai ap Rīgu, vai nu tie tukšie dzīvokļi bankām jāiztirgo, vai kas cits.