Politiķi darina mediju politiku

Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai nav savas mediju politikas un informācijas laukā viss notiek, kā diktē tirgus, nejaušība vai politiskas intereses – tajā skaitā Krievijas. Kultūras ministre Dace Melbārde vakar nāca uz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, lai atskaitītos, kādas problēmas konstatētas un kā tās plānots risināt.

Bet problēmu ir ļoti daudz – apdraudējums vārda brīvībai, globalizācija un starpkultūru konflikti, kā arī straujā tehnoloģiju attīstība. Tie esot globālie izaicinājumi. Savukārt lokālā līmenī Latvijai jārisina problēmas, ko rada sašķeltās latviešu/krievu informācijas telpas un sadrumstalotais tirgus. Vienkāršoti runājot, valdībai jāizdomā, kā piespiest Latvijas krievus skatīties to, ko par pareizu uzskata latvieši, nevis Krievijas prezidents Vladimirs Putins, un izdarīt to, nesagraujot brīvās žurnālistikas pamatus ar cenzūru. Pērnā gada eksperiments ar Krievijas kanālu bloķēšanu parādīja, ka šāda rīcība veicina vienīgi legālu un nelegālu satelītšķīvju biznesu. Par gudrāku alternatīvu atzīta plaša un kvalitatīva vietējas izcelsmes informācija – raidījumi krievu valodā. Kā Neatkarīgajai tēlaini skaidro Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters, informācijas trauks jāpielej pilns līdz malām, lai nekam citam krūzē neatliktu vietas. No nacionālo interešu viedokļa apņemšanās apsveicama, taču sekmes pagaidām vājas, jo vārdiskā apņemšanās netiek stiprināta ar naudu. Kultūras ministrijai jaunajai funkcijai – mediju politikas izstrādei un koordinācijai – nav atvēlēts ne eiro. (Konkurss uz Mediju nodaļas trim vakancēm tomēr ir izsludināts.) Arī mediju monitoringam nauda nav iedota. Un pat Latgales radio studijas izveidei – ne, kaut gan tā atrodas tiešā Krievijas radio un televīzijas viļņu ietekmē. Absurdā kārtā pat Saeima pašlaik tur neko nespēj izdarīt. Sēdē uzmanību uz šo faktu vērsa deputāts Arturs Kaimiņš. Kolēģi par viņa teikto ierasti paķiķināja, taču taisnība ir. Konstatējot, ka Latvijas Radio projekts radio pieci.lv ir neglābjami izgāzies, auditorijas nav un nauda tajā ieguldīta nelietderīgi, Saeima sprieda par šo līdzekļu pārdali Latgales studijai. Taču tad iejaucās Finanšu ministrija un šādu rokādi aizliedza. «Redz, kur ir nauda, bet tā tiek dedzināta un mesta miskastē!» neizpratnē ir deputāts A. Kaimiņš. Par šo naudu vēl gan tiks runāts. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekle Aija Dulevska vēsta, ka februārī būs gatavas revīzijas atskaites gan par iepirkumiem pieci.lv vajadzībām, gan finansējumu.

Mediju politikas vadlīnijas Kultūras ministrija sola izstrādāt pusgada laikā, tajās arī vajadzētu būt atbildei, vai patiešām ir nepieciešams apvienot Latvijas Televīziju un Latvijas Radio vienā supermedijā. Jāatgādina, ka radio kolektīvs un arī tā vadītājs Jānis Siksnis līdz pēdējam turējās pretī NEPLP vadītāja Aināra Dimanta plāniem, līdz tika no amata atbrīvots. Zaļzemnieku frakcijas vadītāju Augustu Brigmani NEPLP atbrīvot nevar, un viņš brīdina – ja padomei neizdosies pārliecināt deputātus par abu sabiedrisko mediju apvienošanas lietderību, tā vienkārši nenotiks.

Zīmīgi, ka ministres D. Melbārdes atnestajā prezentācijā tiek runāts galvenokārt par sabiedriskajiem medijiem, kaut gan mediju tirgū darbojas arī komercmediji, turklāt ne tikai elektroniskie. Ir arī drukātie mediji, un, kaut gan kopējā tendence liecina par to auditorijas pakāpenisku pāriešanu uz internetu, tieši presei ir būtiska nozīme sabiedrības kritiskās domāšanas attīstībā. To atzīst ministrijas valsts sekretāra vietnieks U. Lielpēters. Viņš sola, ka ministrija domās, kā atbalstīt rakstošos medijus, un reālākais risinājums te būtu sekot skandināvu piemēram – caur valsts pasūtījumu.