Atzīst prokuratūras politisko ietekmējamību

Bijušie prokurori atzīst, ka pirms vairāk nekā desmit gadiem Ģenerālprokuratūras vadība tikusi politiski ietekmēta – vieni politiķu iesniegumi pārbaudīti rūpīgi un guvuši procesuālo virzību, citi ar birokrātisko procedūru palīdzību novirzīti aizmirstībai.

Turpinot pētīt, kas īsti notika pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad tika nosūtīts skandalozu slavu guvušais tiesiskās palīdzības lūgums Šveicei tā dēvētajā Ventspils amatpersonu lietā, Neatkarīgā uzrunāja vairākus bijušos Ģenerālprokuratūras prokurorus, kā arī prokurorus, kuri turpina darbu prokuratūras sistēmā.

Vairāki bijušie un pašreizējie prokurori, atgādinot bijušā ģenerālprokurora, tagad Satversmes aizsardzības biroja priekšnieka Jāņa Maizīša ietekmi, piekrita runāt tikai anonīmi, citi turpretī bija ar mieru atklāt savu vārdu.

Interešu caurvējā

Bijušie prokurori sarunā ar Neatkarīgo atcerējās, ka jau no deviņdesmito gadu beigām politiķi mēģinājuši cits citu apkarot prokuratūras rokām. Piemēram, vieni gribējuši, lai tiktu pētīts premjera Andra Šķēles vekselis, citi interesējušies par Aivara Lemberga iespējamo saistību ar ārvalstu kompāniju Multinord. Šajos politiskajos strīdos vēsu prātu spējis saglabāt un dažādās intereses līdzsvarot virsprokurors Edvīns Ziediņš, kurš vienmēr spējis atšķirt tos iesniegumus, aiz kuriem stāvējušas politiķu intereses.

E. Ziediņš pērn jūlijā būtu svinējis savu sešdesmito dzimšanas dienu, taču nedaudz vairāk kā gadu pēc darba pamešanas prokuratūrā viņa dzīve aprāvās. Pieminot E. Ziediņu, vairāki viņa kolēģi nesen bija sapulcējušies vienkopus un atminējušies kopējās darba gaitas Ģenerālprokuratūrā.

2000. gada maijā ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu amatā nomainīja J. Maizītis. Sākumā viņš lietās neesot iejaucies un rūpīgi uzklausījis padoto virsprokuroru dažādos viedokļus, parasti atbalstot argumentētāko. Tomēr aizvien lielāku aktivitāti Ģenerālprokuratūrā izrādījis prokurors Andis Mežsargs saistībā ar politiķu un uzņēmēju sanestajiem pret A. Lembergu vērstajiem papīriem.

Parasti E. Ziediņš ģenerālprokuroru spējis pārliecināt par tāda vai citāda lēmuma pieņemšanas nepieciešamību. 2004. gada jūlijā E. Ziediņš atradies atvaļinājumā. Tad uzvarējis virsprokurora Ērika Zvejnieka un A. Mežsarga viedoklis. J. Maizītis parakstījis E. Ziediņam neglaimojošu vēstuli. Tā kā E. Ziediņam beidzies piecu gadu termiņš virsprokurora amatā, bijis nepieciešams no jauna iziet atestāciju. Viņam caur Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta virsprokurori Rudīti Āboliņu dots mājiens, ka atestāciju viņš nenokārtošot. E. Ziediņam piedāvāts pazeminājums - virsprokurora pienākumu izpildītājs. Viens no neatkarīgās Latvijas prokuratūras celmlaužiem E. Ziediņš tam nav piekritis un uzrakstījis atlūgumu.

Savukārt otrs ģenerālprokurora vietnieks - virsprokurors Ē. Zvejnieks - ne tikai atbalstījis A. Mežsarga centienus, bet arī asā tonī tincinājis savus padotos prokurorus, uz kāda pamata tie veic pārbaudi par A. Šķēles vekseli.

Kopsolī ar politiku

Vaicāts, vai patiesi divtūkstošo gadu sākumā Ģenerālprokuratūrā lēmumi pieņemti politiķu spiediena iespaidā, bijušais prokurors Guntis Akmeņkalns atminējās: «Tajā laikā politika ne mirkli nebija nost no prokuratūras. Diemžēl, par nelaimi, tā atradās tai cieši klāt. Politiskās intereses, politisko partiju intereses un dažādu amatpersonu intereses atstāja iespaidu uz prokuratūras darbu. Viennozīmīgi. Tolaik pie varas esošās partijas iespaidoja tiesībsargājošo iestāžu vadītāju prātus. Tas notika dažādu iemeslu dēļ - gan bailēs zaudēt amatus, gan bailēs no budžeta apcirpšanas. Tajā laikā vadība nespēja pasūtīt uz vienu vietu visus pie varas politikā esošos gribētājus savas lietas kārtot ar prokuratūras rokām.»

Runājot par J. Maizīša vēstules ietekmi uz E. Ziediņa lēmumu pamest darbu prokuratūrā, G. Akmeņkalns teica: «Šādas viedokļu sadursmes vienmēr atstāj iespaidu uz nervu sistēmu. Tolaik Latvijai nebija īpašas pieredzes strādāt ar tiesiskās palīdzības lūgumiem. Man tolaik bija absolūti skaidrs - lai šādu tiesiskās palīdzības lūgumu rakstītu, jābūt ierosinātai krimināllietai, kurā būtu norādīts, par ko konkrētā persona tiek turēta aizdomās un kāds ir tās procesuālais statuss. Skaidrs, ka Latvijas prokuroriem toreiz bija jāizdara daudz vairāk, pirms šādu lūgumu sūtīt uz ārvalstīm. Ārzemju reakcija bija loģiska, jo viņi nesaprata, ap ko lieta grozās. Materiālus saistībā ar tiesiskās palīdzības lūgumu Ģenerālprokuratūrā pārbaudīja vairāki departamenti un izkristalizējās dažādi viedokļi. Ziediņš bija civiltiesību speciālists, un tas jau nav noslēpums, ka civiltiesību speciālisti bija galvas tiesu pārāki tajā laikā pār tiem, kuri kaut ko krimināllietās rušinājās. Nedomāju, ka Ziediņa kungs būtu licis savu parakstu zem dokumenta, kurā nebūtu loģikas un taisnības.»

Haotiskā krimināllieta

G. Akmeņkalns atminējās prokuratūras reakciju uz politiķa Aināra Šlesera iesniegumu par iespējamo A. Lemberga saistību ar Multinord: «Prokuratūrā skaidrības nebija, no kurienes nācis tas papīrs - vai tas ir viltots, kāda ir šī papīra loma un nozīme, vai saistībā ar šo papīru ir saskatāms kāds krimināli sodāms nodarījums. Tādēļ krimināllietu nerosināja, bet mēģināja vākt papildu informāciju arī ārzemēs, taču tur to nesaprata. Ārzemnieki mēģināja noskaidrot, kas ir noticis. Viņiem vajadzēja saprast, kādos noziegumos konkrētā persona apsūdzēta un kāds statuss tai piemērots. Tā kā kriminālprocess nebija ierosināts, viņi mūsējo lūgumus nevarēja izpildīt. Tad prokurors Mežsargs rakstīja savus lūgumus, un tādējādi viņš pārkāpa likumus, jo tajā laikā tiesiskās palīdzības lūgumus varēja sūtīt tikai ģenerālprokurors. No juridiskā viedokļa šajā kriminālprocesā no sākta gala valdīja pilnīgs haoss.»

Septītais prāts

Arī bijusī prokurore, tagad zvērināta advokāte Diāna Krūmiņa-Vildava atminējās, ka politiķi vienmēr mēģinājuši iesaistīt tiesībsargājošās iestādes savu strīdu risināšanā: «Ziediņš to perfekti sajuta. Šajā ziņā viņam bija tāds kā septītais prāts, septītā sajūta. Šos politisko pasūtījumu materiālus mēs vienmēr ļoti rūpīgi pārbaudījām, sūtījām daudz pieprasījumu, un, kamēr saņēmām atbildes, pagāja krietns laiks. Tikmēr politiķi bija paguvuši izlīgt un bija radušās citas problēmas. Ziediņš perfekti prata savu viedokli pamatot, un viņš mācēja atrast līdzsvaru starp dažādām interesēm.»