Salaspils kodolreaktorā notiek informācijas reakcija

Tehniskās ķibeles demontējamajā Salaspils kodolreaktorā kļuvušas publiski zināmas vien tādēļ, ka starp objekta īpašnieku un nomnieku izveidojies konflikts par reaktora (ne)apsaimniekošanu. Latvijas valsts vides institūcijas izdarījušas visu, lai reaktora teritorijā, kurai ir milzīgs zinātniski pētniecisks potenciāls, gadiem ilgi nekas nenotiktu.

Kronis vides resora nolaidībai tika uzlikts vakar, kad Neatkarīgā ieradās objektā uz laikus sarunātu fotoreportāžu. Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vadības lēmumu Latvijas Universitāte vairs neesot tiesīga ielaist teritorijā žurnālistus bez speciāla rakstiska saskaņojuma saņemšanas. Tas tāpēc, ka stāsts par nenojaukto kodolreaktoru perfekti ierakstās ministrijas iepriekšējo gadu nolaidības sērijā pie Inčukalna gudrona dīķiem un Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu izgāztuves. Sak', ja nav ko labu pateikt, labāk, lai nerunā vispār. Reaktora pārvaldniekam Jānim Rudzītim atlika vien atvainoties un noplātīt rokas, taču kā Latvijas Universitātes pārstāvim viņam ir visas tiesības runāt ar presi otrā žoga pusē.

Degviela kodolreaktorā beidzās 1998. gadā. Valdība bija pieņēmusi lēmumu par objekta demontāžu. Vispirms to neizdarīja 2001. gadā. Pēc tam – 2004. gadā. Kad 2008. gadā uz Krieviju par amerikāņu naudu tika izvesta izlietotā kodoldegviela, likās, ka projekta īstenošanai faktiski vairs nav nekādu šķēršļu. Taču valstī iestājās ekonomikas krīze. Eiropas Savienības fondos līdzekļi vides sanācijai bija pieejami, taču vides resora ierēdņi politiķiem iestāstīja, ka pēc Ignalinas citi kodolobjekti uz šo naudu vairs nevar pretendēt. Izrādās, tie bija meli.

Ierēdņi – nolaistām acīm

Vēl atrazdamies ministra amatā, pagājušajā vasarā to noskaidroja Romāns Naudiņš, tagadējais Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs. Viņš Neatkarīgajai toreiz stāstīja, ka personiski sazinājies ar Eiropas lielo projektu konsultantiem JASPERS. Tie apliecināja, ka pēc kodoldegvielas izvešanas Salaspils reaktors vairs nav kodolobjekts, bet gan vēsturiski piesārņota teritorija. Tātad nepieciešamos plus mīnus astoņus miljonus eiro bija iespējams saņemt no Eiropas fondiem. Rumānija un Bulgārija līdzīgos objektos jau saņēmusi atmaksas 100% apmērā. Savukārt Latvija, kā izrādās, nav pat paprasījusi naudu, un tagad situācija ir visai problemātiska, jo jaunajā plānošanas periodā līdzekļi šādiem nolūkiem vairs nav plānoti. Kam vajadzēja, tie paprasīja un dabūja – visi, izņemot Latviju. Pērnā gada nogalē valdība lēma par ārkārtas līdzekļu piešķiršanu reaktora pazemes ūdenstvertņu lāpīšanai un premjere Laimdota Straujuma apvaicājās, kuras tad ir tās amatpersonas, kas iestāstīja valdībai muļķības par fondu nepieejamību. Vides ministrijas ierēdņu korpuss nolaistām acīm klusējis.

Jānojauc priekš ciklotrona

Patiesībā gan trauksme par iespējamo radiācijas noplūdi Salaspils kodolreaktorā bijusi pārspīlēta un primāri kalpojusi, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību ilgstošajai valsts bezdarbībai. Pārvaldnieks Jānis Rudzītis stāsta, ka padomju laikos reaktorā izmantotais dzesēšanas ūdens pat ticis laists kanalizācijā. Bet, protams, dzert un rumulēties tādā nevajadzētu. Radioaktīvā cēzija maksimālā pieļaujamā norma – 0,1 bekerels litrā – ir pārsniegta 5000 reižu.

Tagad no vienas tvertnes piesārņotais ūdens (ap 80 kubikmetru) ir pārliets dubultās mucās. Savukārt plaisas tvertnes šuvēs aizmetinātas. Ūdeni no otras tvertnes varēs pārliet pirmajā un pārbaudīt arī tās hermētiskumu. Paralēli tiek veikts monitorings visos kontrolurbumos, lai konstatētu, vai kaut kāds piesārņojums nonācis arī zemē un gruntsūdeņos. Kaut gan tāds tur bijis arī iepriekš.

Būtiski, ka tieši piesārņotā vide ir tā, kas Salaspils kodolreaktora teritoriju padara īpaši vērtīgu un zinātniskajai darbībai piemērotu, jo tīrā pļavā sākt darboties ar radioaktīviem materiāliem starptautiskās kodolaģentūras neļautu. Taču, lai zinātnieki īstenotu savus plānus, tajā skaitā atjaunotu vēža diagnosticēšanai nepieciešamo materiālu ražošanu, vecais reaktors ir jānojauc. Tikai tad Latvijas Universitāte varēs pilnībā pārņemt objektu un uzbūvēt elementārdaļiņu paātrinātāju – ciklotronu. Buksējot vienam projektam, buksē arī otrs.

Reaktora pārvaldnieks Jānis Rudzītis pats pieskaitāms pie jaunās zinātnieku paaudzes, bet nelielās reaktora komandas kolēģus, kam jau ir pāri 60, viņš draudzīgi sauc par saviem zēniem. Vienam no viņiem ir pat 80 gadu, un viņš te strādā kopš reaktora atklāšanas 1961. gadā. Tāpēc vietā ir pārvaldnieka atgādinājums: «Šis ir pēdējais brīdis, lai nodotu viņu zināšanas tālāk.»

Ja nebūs viņu un nebūs radiācijas, nebūs arī zinātnes.