Roberts Koļcovs: Es neesmu mantojis tik daudz, lai varētu darīt tikai to, ko iegribas
 
©no personīgā arhīva

«Man ļoti gribētos reizi gadā aizbraukt uz Nepālu un uzkāpt kādā kalnā. Man ļoti gribētos janvāra sākumā aizbraukt uz siltām zemēm un pasauļoties. Man ļoti gribētos aizbraukt uz kalniem paslēpot. Es neesmu mantojis pārāk daudz, lai varētu darīt tikai to, ko iegribas. Un paldies dievam, jo man ir iespēja organizēt savu dzīvi arī tādiem procesiem, kas mani piesaista pie zemes,» saka mākslinieks Roberts Koļcovs (48).

Jūrmalas Kultūras centra foajē atklāta viņa darbu izstāde Ziema. Tie ir 11 oriģināldarbi, kuros figurē ziema, jūra, Jūrmala un Lielupe, un tie apskatāmi līdz 11. februārim. Tikties ar mākslinieku klātienē būs iespējams 16. janvārī pulksten 17.

Sasalis un ietekmēts

Roberts Koļcovs izstādes cenšas taisīt vienreiz gadā, lai, kā pats saka, nebūtu pārsātinājuma. Mākslinieka iepriekšējā personālizstāde Laika ziņas bija pērnā gada decembra sākumā galerijā Putti. To veidoja triju grafikas darbu cikls, no kuriem īpaši bija izcelta konkrēta laika sprīža dokumentācija.

«Jau pagājušā gada sākumā man bija paredzēta izstāde, bet tā norāvās notikumu Ukrainā un situācijas pasaulē dēļ. Kāda māksla, kad šitādas ziepes notiek?! Man likās nejēdzīgi prezentēt kaut kādu savu attieksmi. Izrādās, es nebiju vienīgais, kuram bija tādas sajūtas,» stāsta Roberts Koļcovs. Vienīgi, sākot sirgt ar apkārt notiekošo, viņš it kā sasalis, kļuvis ietekmēts. «Loģiski, ka tas viss mūs ietekmē, jautājums tikai, cik ilgi atradīsies tādā sasalušā stāvoklī. Jo – kaut ko taču arī es varu darīt. Protams, ne jau piedalīties karā! Tas ir pilnīgs absurds, jo tas, kas patiesībā notiek karā, nekad nav tas, kas notiek uz vietas. Tāpēc – ko es varu darīt? Maksimāli aizpildīt savu laiku ar to pašu, ko darīju līdz šim – kaut ko zīmēt, piefiksēt savas idejas. Tādā veidā reaģēt. Nav jēgas kaut ko atteikt, tieši otrādi – varbūt vajag darīt vēl vairāk,» spriež mākslinieks. Tāpēc viņš neatteica izstādi Jūrmalas pilsētai, tādējādi izrādot cieņu šīs pilsētas aktīvajiem ļaudīm. «Ja cilvēkiem ir tieksme pēc mākslas, būtu nejēdzīgi liegties un neatbalstīt šo tieksmi,» piebilst Roberts Koļcovs. Izstādē apskatāmi tikai oriģināldarbi, un tā esot mākslinieka attieksme pret to, kas notiek Jūrmalas mākslas dzīvē.

Komunicē ar sevi

«It kā liekas, ka ziema, jo īpaši gada sākums, ir tāds sastindzis periods, bet šo sastingumu ļoti labi var izmantot sagatavei vasaras periodam,» sapratis Roberts Koļcovs. Tāpēc ziemas periodu viņš pavada zīmējot un gleznojot, un mācot bērniem zīmēt un gleznot. «Un, tā kā esmu arī mušiņmakšķernieks – tas ir makšķerēšanas veids, kur zivis ķer pa ūdens virsmu –, tad vēl viena no lietām, kam es tērēju ziemu, ir mušiņu siešana, kukaiņu kopiju sagatavošana. Es eju pēc saraksta un vasarai par 90 procentiem jau esmu sagatavojies,» stāsta mākslinieks, kurš ar mušiņmakšķerēšanu aizrāvies jau 20 gadu. «Tas ir ļoti nomierinošs, cilvēku savācošs un disciplinējošs darbs, kad tu kaut ko metodiski dari ar rokām. Tad cilvēks komunicē pats ar sevi. Ne velti trakajiem trakonamos liek strādāt ar rokām. Protams, es nedomāju, ka visi, kuri strādā ar rokām, ir traki, bet – jā, mēs esam pietiekami traki,» mākslinieks nosmej un saka, ka darbs ar rokām ir ļoti vērtīgs.

Cilvēks mainās

Roberts Koļcovs uzsver: ir aplami iedomāties, ka pie absolūti neesoša mākslas tirgus ar mākslu var izdzīvot. «Tikpat jocīgi būtu domāt, ka baletdejotājs var dejot tikai to, kas viņam patīk. Tas attiecas uz jebkuru procesu, ka tā lielā brīvība ir tieši ierobežojumos – vai tas ir laika limits, vai tehniskās iespējas, vai tavs fiziskais stāvoklis. Tikai to sakombinējot, tu iegūsti telpu, kurā vari rīkoties,» mākslinieks sapratis. Viņam ir paveicies – lai arī ļoti neregulāri, viņš tomēr var nopelnīt arī ar mākslu. «Ja būtu krievu laiki, es dzīvotu zaļi, bet arī šobrīd neredzu iemeslu sūdzēties.»

Mākslinieks gan uzskata, ka cilvēks līdz apmēram 40 gadu vecumam nevar dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlas. Viņam jādzīvo tāda, kāda jādzīvo. Piemēram, studiju laikā Roberts Koļcovs uzskatīja, ka pasūtījuma darbu pildīšana ir pielīdzināma miesas tirdzniecībai. Tik pazemojoši. Tagad viņš absolūti nepiekrīt šim savam viedoklim. «Tagad man tas šķiet pat atbrīvojoši: ja konkrēti tev iedod uzdevumu, tātad cilvēks zina, ar ko tu nodarbojies, un tālāk taču tu vari darīt, ko gribi...»

Mākslinieks atzīstas: kad bijis jauns, domājis, ka viņam nebūs bērnu, nebūs sievas – jo ir stulbi sevi tā sasiet. «Bet – cilvēks mainās,» mākslinieks pasmaida un izstāsta, ka jau 20 gadu ir precējies, ka vecākais dēls Kristaps (23) ir beidzis Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, bet jaunākais – Gustavs (18) šogad beigs vidusskolu. «Tādā veidā tā dzīve veidojas. Tā sastāv no izmaiņām. Skaidrs, ka visu laiku ir jāmainās, tikai – uz kuru pusi. Jā, interesanti, kā vēl es varētu mainīties... Es nezinu, kā vajag. Vajag patiesi pret sevi, un tā būs labi!» .