Analizējot sabiedrības uzticēšanos valsts un sabiedriskajām institūcijām, kompānijas SKDS pētījums uzrāda – pērn vislielāko iedzīvotāju atbalstu baudījušas izglītības iestādes un baznīca, turpretī Saeimai un politikai sabiedrība konsekventi nevēlas uzticēties. Tā secināts socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS pēc Neatkarīgās lūguma veiktajā pētījumā.
Respektē skolotājus
Izglītības iestādes, baznīca un armija ir tās institūcijas, kas jau vairākus gadus pēc kārtas tiek atzītas par pašām populārākajām. Turklāt tieši izglītības iestādes pēdējos gados ir piedzīvojušas konsekventu popularitātes pieaugumu – 2012. gadā tām uzticējās 70% respondentu, 2013. gadā jau 77%, bet pērn 78%. Baznīca un armija piedzīvo nelielu popularitātes kritumu, kas gan drīzāk apliecina prognozējamu stabilitāti. Pirms trim gadiem reliģiskajai institūcijai uzticējās 60% aptaujas dalībnieku, 2013. gadā 67%, bet pērn 66%; Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem attiecīgi 58, 67 un 65 procenti.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekle Ilze Viņķele, kura pērn neslēpa ieinteresētību uzņemties kādu augstu amatu izglītības sistēmā, norāda: ar izglītības nozari saskaras ikviens valsts iedzīvotājs – pats savā pieredzē, ar bērniem un mazbērniem, tāpēc cilvēki apzinās šīs nozares būtisko lomu. «Sabiedrība saprot, ka izglītība ir nozīmīgs kapitāls, kas pieejams ikvienam. Tieši tāpēc šī nozare tiek augstu vērtēta. Turklāt, neraugoties uz daudzajām problēmām, respekts pret skolotāju kā tēlu joprojām ir ļoti augsts,» pārliecināta I. Viņķele.
Mediji zaudē uzticību
Jāsecina, ka pēdējo trīs gadu laikā ir noticis konsekvents uzticības zudums trešajai un arī ceturtajai varai, proti, tiesu sistēmai un medijiem.
Ja salīdzina 2013. un 2014. gada rādītājus, tad kopvērtējumā visstraujāk sabiedrības simpātijas ir izsmēlusi prokuratūra (-6%) un tiesa (-8%), kam pērn nav uzticējušies attiecīgi 39% un 43% aptaujas dalībnieku.
Taču līdzīgu kritumu piedzīvo arī mediji: televīzija, radio un ziņu portāli. 2013. gadā televīzijai neuzticējās 27% aptaujāto iedzīvotāju, bet pērn jau 32%, iekams radio kā medijam neuzticējās attiecīgi 21% un 26%, bet interneta portāliem – 26% un 32%. Vienīgais medijs, kam savas pozīcijas ir izdevies noturēt praktiski nemainīgas, ir drukātā prese, kam 2014. gadā neuzticējās 34%, iepretim 33% vēl pirms gada. Laikraksta Neatkarīgā galvenā redaktore Anita Daukšte situāciju komentē šādi: «Auditorija televīziju uztver kā vienotu veselumu, vienotu mediju kanālu, neatdalot vietējos raidījumus no pieejamajiem ārvalstu materiāliem. Domāju, ka tostarp Ukrainas konflikta rezultātā televīzija Latvijā kā ziņu kanāls ir bijusi vairāk pakļauta propagandai, radot rupora un smadzeņu skalošanas iespaidu. Savu artavu nesušas arī 2014. gadā notikušās Saeimas vēlēšanas.» Drukāto mediju iespējas A. Daukšte komentē kā vairāk analītiskas, neuzspiežot saviem lasītājiem kādu konkrētu viedokli. «Ikvienu rakstu var lasīt, bet var arī nelasīt. Drukātajos medijos viedokļu dažādība tomēr ir plašāka,» pārliecināta laikraksta vadītāja.
Jāpiebilst, ka pēc Valsts kontroles ilggadējās vadītājas Ingunas Sudrabas aiziešanas no amata (2013. gada janvārī) uzticību kā institūcija sākusi zaudēt arī Valsts kontrole, kam pērn uzticējās vairs tikai 57%, iepretim 63% 2013. gada novembrī.
Politiķiem pāragri priecāties
Teju vienīgais varas atzars, kam sabiedrība pēdējo gadu laikā konsekventi sniegusi augošu atbalstu, ir likumdevēji un politiķi, t.i., Ministru kabinets, Saeima un politiskās partijas. Lai cik nepopulāra Latvijā būtu politika kā darbības sfēra, tomēr kopš 2007. gada sabiedrības uzticēšanās Saeimai aug. Pērn kopvērtējumā visstraujāk negatīvo novērtējumu spējusi mazināt Saeima – par 6%, Ministru kabinets – par 5%, kā arī politiskās partijas – par 3%.
SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš sarunā ar Neatkarīgo atzīst – lai arī šādi rādītāji šķietami ir iepriecinoši, tomēr politiķiem neesot iemesla dzert šampanieti: «Pārvarot krīzes visdziļāko punktu, uzticības līmenis politiskajām institūcijām ar katru gadu konsekventi aug, taču tas joprojām ir nepiedodami zems. Partijām neuzticas 77% respondentu, uzticas tikai 14%. Turklāt atskaites punkts, ar kuru tiek salīdzināta pašreizējā izaugsme, ir ārkārtīgi zems. Būtiski ir arī psiholoģiskie faktori. Sabiedrība nespēj ilgstoši dzīvot nīgrumā un neuzticībā. Ar laiku iedzīvotāji ir iemācījušies uz politiku raudzīties lojālāk, novērtējot arī sīkus uzlabojumus. Taču pašu politiķu nopelna tajā nav.»