Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada bezmugurkaulnieku 2015 ir izvēlējusies grēvi (Saduria entomon). Grēvis ir vienādkājvēzis, kas dzīvo jūras gultnē un raksturo Baltijas jūras vides kvalitāti, kā arī svarīgs barības ķēdes posms un nozīmīga zivju barības bāze. Vēža populāciju lielumu negatīvi ietekmē upju ieskalotās lielās barības vielu (fosfora un slāpekļa) koncentrācijas un skābekļa deficīts piegrunts slānī.
Grēvis Saduria entomon (sinonīms Mesidothea entomon) ir vienādkājvēzis, kura ķermenis ir posmots un no mugurpuses saplacināts (mugurpuse brūnganā krāsā, bet vēders un kājas - pelēcīgā); galva sānos ir ierobota, acis novietotas galvas sānos. Ķermenis lapveidīgs, astes daļā nosmailots. Vēzis lielāko daļu dzīves pavada ieracies gruntī, spēj rāpot pa grunts virskārtu un peldēt. Apdzīvo gultnes gan ar smilts, grants un dūņu substrātu, priekšroku dod aukstam ūdenim jūras dziļūdens zonās 50 līdz 85 metru dziļumā vai daudz dziļāk (optimālākā temperatūra ir 2 -3 oC). Tas ir sastopams arī piekrastē aptuveni 5 metru dziļumā, kur pielāgojies dzīvei krietni siltākā ūdenī. Var dzīvot vidē arī ar nelielu sāļumu.
Grēvis ir plēsīgs un maitēdājs, aktīvs naktī, barojas ar citiem grunti apdzīvojošiem dzīviem un mirušiem dzīvniekiem, piemēram, sānpeldēm (Monoporeia affinis), Baltijas plakangliemenēm (Macoma balthica), piekrastē - ar trīsuļodu kāpuriem. Grēvis ir nozīmīgs barības avots vairākām zivju sugām, piemēram, mencai un ziemeļu jūrasbullim.
Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņi ir lielāki par mātītēm, to ķermeņa garums var pārsniegt pat 8 cm, bet mātītēm tas ir ap 6 cm. Jūras dziļūdens daļā īpatņi ir lielāki, bet piekrastē - mazāki. Mazuļi attīstās divus līdz četrus mēnešus mātītes perējamā kamerā uz vēdera. Pēc izšķilšanās mazuļi ir tikai 3 līdz 4 mm gari un gada laikā izaug līdz 20 mm garumam. Vairoties spējīgi tie ir tikai trešajā dzīves gadā. Pēc vairošanās lielākā daļa mātīšu aiziet bojā. Dzīves ilgums ir 3 - 4 gadi, jūras dziļūdens daļā tas dzīvo līdz pat 9 gadiem. Jaunie īpatņi sastopami maijā un jūnijā. Dažāda vecuma īpatņiem novērojams kanibālisms.
Grēvis ir Baltijas jūras ledus laikmeta relikts, ledājam kūstot, ieceļojis no Ziemeļu Ledus okeāna Barenca jūras, sastopams arī vairākos Skandināvijas (Zviedrijas) saldūdens ezeros un visā Baltijas jūrā. Rietumu daļā (Arkonas un Bornholmas baseinā) tas sastopams rajonos, kur dziļums lielāks par 10 metriem, jo tam nepieciešams vēss ūdens, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos tas sastopams seklākos ūdeņos (ziemeļu daļā - no piekrastes līdz dziļūdens zonai, atkarībā no skābekļa daudzuma piegrunts slānī). Dienvidu daļā sastopams galvenokārt dziļūdens zonās, atkarībā no ūdens temperatūras. Pamatā tam ir cirkumpolāra (t.i apkārt Ziemeļpolam Ziemeļu Ledus okeānā) izplatība, taču atrasts arī Kaspijas jūrā un 2009.gadā Melnajā jūrā.
Grēvis atrodams pie nozvejotajām zivīm, piemēram, reņģēm. Jūras piekrastē pludmalē var atrast izskalotus grēvju īpatņus, kas viegli fotografējami.