Par to, cik sociāli draudzīgs ir 2015. gada budžets, kādas izmaiņas tas nesīs sociālajā un labklājības jomā un kam un cik vēl jāpaciešas, līdz dzīve kļūs kaut nedaudz treknāka, Neatkarīgās intervija ar sociālo lietu guru, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāju Aiju Barču (ZZS, Liepājas partija).
Neatkarīgā: – Katram budžetam valdība piešķir kādu apzīmējumu, 2015. gada budžetu dēvē par nacionālās un sociālās drošības budžetu. Piekrītat, ka sociālās drošības ziņā sperts plats solis uz priekšu?
Aija Barča: – Lūkojamies kopumā uz budžetu, jāpiekrīt, ka manāmi virzāmies uz priekšu. Jau trīs gadus pēc kārtas – 2013., 2014. un arī 2015. gadā – tiks indeksētas visu veidu pensijas, lai gan šogad būs jāveic nopietnas diskusijas par to, kā uzlabot visu veidu pensiju indeksāciju. Mana dziļākā pārliecība ir, ka, indeksējot visu veidu pensijas, jāņem vērā arī darba stāžs. Pašlaik mazas pensijas ir gan tiem pensionāriem, kam ir gan liels darba stāžs, gan tiem, kuriem ir izteikti neliels darba stāžs. Pensijas piešķirot, ņem vērā veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, to veikšanas ilgumu, kā arī darba stāžu līdz 1995. gada 31. decembrim. Sākot ar 1996. gada 1. janvāri, visas iemaksas jebkuram strādājošajam ir personificētas. Ja vēl 2013. gadā, lai varētu iegūt valsts vecuma pensiju, bija nepieciešami tikai desmit sociālās apdrošināšanas stāža gadu vai pierādāms darba stāžs, tad, sākot ar 2014. gadu, 15 gadu darba stāžs. Lai veiktu korekcijas pensiju sistēmā, nepieciešama politiska vienošanās, kāda pagaidām nav panākta.
– Sistēmas izmaiņas prasīs papildu līdzekļus?
– Iespējams. Vēl jāapsver arī Pensionāru federācijas piedāvājums diferencēt pensiju indeksāciju atkarībā no pensijas apmēra. ZZS piedāvāja palielināt pensiju indeksācijas apdrošināšanas iemaksu algas pieauguma procentu daļu no 25% uz 50% šogad, bet budžetā nebūs tik daudz līdzekļu.
– Sociālajā budžetā atkal pārpalikums gada beigās pāri par 130 miljoniem eiro, kā prognozēts, pēc trīs gadiem uzkrājums būs virs 600 miljoniem. Jākrāj vai vēl vairāk jāindeksē pensijas, jāpalīdz šodien tiem, kam grūti, kas nevar samaksāt par mitekļa uzturēšanu, medicīnas izdevumiem?
– Domāju, ka mēs varētu vēl atļauties, bet mums jāņem vērā arī tas, ka Latvija ir pieņēmusi Fiskālās disciplīnas likumu, kur skaidri teikts, ka visām ES valstīm jāsaskaņo savs budžets ar Eiropas Komisiju.
– Tur prasīts arī noteikts sociālā budžeta pārpalikums?
– Nē, bet no sociālās apdrošināšanas iemaksu uzkrājuma (jeb saskaņā ar Valsts kases terminoloģiju – atlikuma) Valsts kase lieto šo naudu uz procentiem.
– Ja ir tāds pārpalikums, kāpēc, piemēram, nākamgad vēl netiek novērsts Satversmes pārkāpums attiecībā pret apmēram 80 tūkstošiem pensionāru, kam pēdējos piecos gados netaisnīgi aprēķinātas pārāk mazas pensijas krīzes laika zemā kapitāla indeksa dēļ, jo īpaši tiem, kas pensionējās 2011., 2012. gadā? Pārrēķinu veiks tikai 2016. gadā.
– Pērn augustā likums jau pamatā bija sagatavots Labklājības ministrijā. Un te atkal ir jautājums par to, cik daudz valsts var tērēt, un tie ir 7,2 miljardi eiro, par ko panākta vienošanās. Esam apņēmušies salāgot izdevumus ar ienākumiem, noteikts 1% budžeta deficīta. Man arī ļoti gribētos, lai šis pārrēķins tiktu veikts ātrāk, bet arī tas, kas ir taisnīgi, kas ne, ir diezgan diskutabls jautājums. Krīzes laikā tika arī krietni samazinātas algas – ne tikai privātajā biznesā, bet arī pašvaldību un valsts iestādēs, bet pensijas tika nosargātas tikai tādēļ, ka likumā par valsts pensijām noteikts, ka pensiju indeksācija nenotiek, ja inflācijas koeficients ir mazāks par vienu. Tā nebūtu arī 2014. gadā, ja indeksācijā nerēķinātu arī algas indeksu, jo gada inflācija bija 0,6%.
– Vai tomēr nav nedaudz paradoksāli, ka nodokļu maksātāji iemaksā pietiekami daudz sociālajā budžetā, vajadzības, kam tērēt šo naudu, ir, bet nedrīkstam, jo ir ierobežoti kopējie izdevumi?
– Tieši tā! Turklāt, lai cik tas arī nebūtu skaudri, sociālās apdrošināšanas iemaksas, salīdzinot ar valsts pamatbudžetu, pildās labāk. Acīmredzot jautājums ir par stipri lielu ēnu ekonomiku.
– Minimālās algas celšanu valdība pasniedz kā lielu ieguldījumu nevienlīdzības mazināšanā, savukārt no Saeimas deputātiem dzird, ka šis tomēr ir vairāk instruments spiedienam uz ēnu ekonomiku. Kā jūs raugāties uz to?
– Man gribētos atcerēties labos laikus, kad, paaugstinot minimālo algu, arī pārējiem strādājošajiem alga tika paaugstināta. Tagad diemžēl tas nenotiek, ja nu vienīgi atsevišķos uzņēmumos vai pašvaldībās, kam ir tādas iespējas. Minimālā alga tiek paaugstināta no 320 līdz 360 eiro, un ir tikai vairs mazs solītis līdz 420 eiro, kad cilvēkam jau tiek prasīta otrā līmeņa augstākā izglītība. Vienkāršais darbs arvien straujāk tiek atalgots. No vienas puses, tas ir pareizi, jo cilvēkiem ir jānopelna naudiņa, strādājot arī vienkāršu darbu, vienlaikus nevar būt tā, ka augstākā izglītība nenodrošina augstāku atalgojumu.
– Domājat, ka tiešām visi privātajā sektorā tagad cels minimālo algu vai arī pāries uz daļlaika darbu, vai izmantos citas formulas, lai samaksātu tik, cik var vai grib maksāt?
– Arī tas ir iespējams. Jau, kad tika rakstīts Darba likums vēl 7. Saeimas laikā, vairāki deputāti teica, ka mūsu uzņēmēji ir ļoti radoši un izdomās veidus, kā dažādas normas apiet. Arī tagad, pieļauju, ka dažkārt pilnais darba laiks tiks pārvērsts par nepilno. Variantu ir daudz, un diemžēl darba ņēmēji ne vienmēr atklāj, ka darba devējs pret viņu nelāgi rīkojas, jo viņi baidās zaudēt darbu.
– Tas, ka vairāk kā trešdaļa strādājošo maksā nodokļus no minimālās algas vai mazākas summas liecina par augstu ēnu ekonomiku vai lielu nabadzību un zemu ekonomisko attīstību?
– Grūti pateikt. Katrā ziņā nedaudz dīvaini šķiet, kad uz ielām Latvijā redzu dārgākas mašīnas nekā, piemēram, Beļģijā, Nīderlandē vai Itālijā. Pieļauju, ka nereti mums tā vēlēšanās uzreiz sākt labāk pašiem dzīvot ir izteiktāka par vēlmi attīstīt uzņēmumu un pienācīgāk samaksāt darbiniekiem.
– Situācijā, kad sociālajā budžetā ir pārpalikums, bet daudz tērēt nedrīkst, vai atkal kāds nekāro iegrābties tajā? Pērn vasarā pavīdējusī veselības aprūpes finansēšanas darba grupas ideja finansēt veselības aprūpi arī no sociālās apdrošināšanas iemaksām ir norakta pavisam?
– Domāju, ka tā ir norakta. Saeimas Budžeta komisija nolēma šādus grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā tālāk nevirzīt, arī Sociālo un darba lietu komisija nolēma 12. Saeimā nepārņemt grozījumus Ārstniecības likumā, kas to paredzēja. Gadījumā, ja ko tamlīdzīgu atkal rosinās, priekšlikumi sāks savu ceļu no paša sākuma ar nopietnām diskusijām un izsvērtiem lēmumiem. Atšķirībā no finanšu ministra mani priecē tas, ka tiek noņemti griesti sociālās apdrošināšanas pabalstiem – gan vecāku, gan paternitātes, gan maternitātes, slimības un citiem pabalstiem.
– Nebaidieties, ka atkal uzskrūvēs algas, lai saņemtu lielos pabalstus?
– Diez vai. Jo šie pabalsti tiek skatīti par ilgāku iepriekšējo periodu.
– Vai tad periods, par kuru aprēķina šos pabalstus, tiek pagarināts?
– Nē. Bet nedomāju, ka cilvēks var paredzēt, ka pēc gada vai pusgada viņš nopietni saslims.
– Grūtniecību gan var plānot.
– Jā, to var. Bet vecāku pabalstiem griesti tika paaugstināti jau iepriekšējos gados.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA