Krievijas militārās bažas: kosmoss, NATO, jaunatne
Kamēr Latvijas aizsardzības, propagandas un starptautiskās politikas eksperti tikai sākuši darbu pie valsts jaunās aizsardzības koncepcijas, Krievija, kas ir vienīgais vārdā regulāri sauktais Latvijas apdraudējuma avots, savu koncepciju gada nogalē jau ir apstiprinājusi.
Neatkarīgā caurlasīja Krievijas Federācijas kara doktrīnas publisko daļu. Pēc būtības 29 lappusēs izklāstītas līdzīga rakstura raizes, kādas nodarbina Latviju – bruņoto spēku spējas, sabiedrības gatavība iesaistīties savas valsts aizsardzībā, iespējamā ārvalstu agresija. Bet, protams, plānotās rīcības vēriens nav salīdzināms, jo sniedzas gan Arktikas, gan kosmosa plašumos un atšķiras arī sabiedroto vārdi. Virkne citu doktrīnas lasītāju (arī Igaunijas politiķi) pārmet, ka Krievija NATO un ASV definē par savu ienaidnieku. Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis apgalvo, ka «Krievija ieņem nepareizu pozu, definējot, ka NATO ir Krievijas ienaidnieks». Tomēr publiski pieejamajā dokumentā tik skandalozas frāzes nav atrodamas. Protams, šāda kļūdīšanās no aizsardzības ministra un citu militārās diplomātijas speciālistu puses nav nejaušība, bet gan apzināts vēstījums. NATO par savu galveno draudu uzskata Krieviju.
It kā ienaidnieki
Krievijas jaunajā doktrīnā ASV vārdā vispār netiek nosauktas. NATO patiešām ir minēta, taču bez apzīmētāja – ienaidnieks. Alianse tiek piekaitīta pie «galvenajiem ārējiem militāriem draudiem» Krievijai sekojošu apsvērumu dēļ: «NATO spēka potenciāla audzēšana, tās apveltīšana ar tādām globālām funkcijām, kas tiek īstenotas pretrunā starptautisko tiesību normām, NATO dalībvalstu kara infrastruktūras pietuvošanās Krievijas Federācijas robežām, un tai skaitā – bloka paplašināšanas ceļā.» Faktiski te ir pateikts, ka Krievija par savai drošībai bīstamu uzskatītu Ukrainas un Gruzijas iespējamo iestāšanos aliansē, taču, jāatgādina, arī pašā aliansē attiecībā uz šāda scenārija lietderību trūkst vienprātības.
Atsauces uz starptautiskajām normām doktrīnas tekstā atrodamas vairākās vietās. Piemēram, ārēju militāru bīstamību Krievijai radītu, «militāra spēka lietošana valstīs, kas robežojas ar Krievijas Federācijas un tās sabiedroto teritorijām, pārkāpjot Apvienoto Nāciju Organizācijas nolikumu un citas starptautisko tiesību normas». Te jāatgādina, ka ANO apvieno 193 pasaules valstis, un tas ir arī šīs organizācijas vājums. Pārāk daudz dažādi domājošo un tostarp kā Krievija – veto tiesībām apveltīto, lai nonāktu pie kopīga viedokļa. Piemēram atzītu, ka Krievija Ukrainā īsteno nesankcionētu karadarbību.
Sabiedrotie – BRIC un CSTO
Konrētas valstis, kas Krievijai rada jebkāda veida apdraudējumu, publiskajā doktrīnas tekstā nosauktas netiek. Vien globālajam un reģionālajam mieram bīstami procesi. Piemēram, «atsevišķu valstu» nodomi izvietot ieročus kosmosā, privātu militāru kompāniju darbība, kā arī komunikācijas, informācijas tehnoloģiju izmantošana militāri politiskos nolūkos u.c. Toties Krievijas sabiedrotie «kara konfliktu ierobežošanā» tiek definēti ļoti precīzi (21. punkts). Tās ir BRIC valstis: Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrikas Republika. Nākamais sabiedroto loks, kam jāvairo Krievijas drošība, atrodas Kolektīvās drošības līguma organizācijā (CSTO) – Krievija, Kazahstāna, Kirgīzija, Tadžikistāna, Uzbekija, Baltkrievija, Armēnija. Uzsvērta nepieciešamība stiprināt NVS valstu ietekmi, EDSO, Šanhajas sadarbības organizāciju. Krievijai aizsardzības jomā jāsadarbojas ar Abhāziju un Dienvidosetiju. Savukārt ar Eiropas Savienību un NATO jāuztur līdztiesīgs dialogs, lai uzturētu Eiropas drošību, bet Āzijas–Klusā okeāna reģionā jāizveido jauns drošības modelis, kas sākotnēji tiktu veidots ārpus esošajiem blokiem.
Līdzīgi kā NATO valstīm savs
5. pants ir arī CSTO – uzbrukums vienai valstij tiek traktēts kā uzbrukums visām. Turklāt Krievija patur tiesības nepieciešamības gadījumā lietot kodolieročus. Zīmīga nianse, ka bruņotie spēki var tikt izmantoti arī ārpus Krievijas, «lai aizsargātu Krievijas Federācijas intereses un tās pilsoņus» (31. punkts).
Militārā fantastika
Plaša sadaļa dokumentā veltīta Krievijas militāro spēju attīstībai. Noprotams, ka visos spēka veidos līdz 2020. gadam tiks veikti nozīmīgi materiāltehniski uzlabojumi. Īpaša vērība pievērsta armijas prestiža celšanai, militārajai izglītībai un jaunatnes patriotiskajai audzināšanai. Tāpat Krievija apņēmusies veikt ieguldījumus militārajā zinātnē un inovācijās, lai radītu jaunus augstas precizitātes ieročus un līdzekļus cīņai ar tiem, gaisa–kosmosa aizsardzības līdzekļus, radioelektroniskās cīņas sistēmas, bezpilotu lidaparātus, robotizētus uzbrukuma kompleksus u.c. (46. punkts). Zinātniekiem uzdots strādāt pie «principiāli jauniem ieroču paraugiem, kara un speciālās tehnikas, kam piemīt iepriekš nesasniedzamas iespējas».
Kontekstā ar plāniem eksportēt militāro produkciju un nodrošināt pilnīgu tehnoloģisko neatkarību ieroču ražošanā jākonstatē, ka Krievija ir izdarījusi secinājumus attiecībā uz joprojām nenotikušo militārā desantkuģa Mistral piegādi no Francijas. Krievija apņēmusies kļūt militāri pašpietiekama.
Doktrīnas 10. punktā teikts: «Pastāvošā starptautiskās drošības arhitektūra nenodrošina visām valstīm vienādu drošību.» Gada nogalē parakstot šo dokumentu, Krievijas prezidents Vladimirs Putins raizējās par Krievijas un tās sabiedroto interesēm. Taču tikpat labi šo secinājumu pilnīgi var attiecināt arī uz mums. Fakts, ka kopējā drošības situācija Eiropā pasliktinājusies, būs pamatā arī Latvijas aizsardzības jaunajai politikai.