Atgādina par cīņām Ģenerālprokuratūras vadībā

Metodes, kā virzīt pierādījumu vākšanu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, vismaz savulaik radījušas nesaskaņas pat starp Ģenerālprokuratūras virsprokuroriem un tālaika ģenerālprokuroru. Tas atklājās aizvadītā gada pašās beigās rakstveida pierādījumu pārbaudes laikā tā dēvētajā Lemberga krimināllietā, kura kopš 2009. gada 16. februāra tiek iztiesāta Rīgas apgabaltiesā.

Gribas aizmirst?

Pārbaudot t.s. Lemberga krimināllietai pievienotos sējumus, kurus pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokurori bija iekļāvuši tā sauktajā arhīva lietā, tiesas zālē tika nosaukti dokumenti: 2004. – 2005. gada ģenerālprokurora un virsprokuroru sarakste ar Tieslietu ministriju un Šveices prokuroriem.

T.s. arhīva lietās iekļauj tos dokumentus, kuri, pēc prokuroru domām, neattiecas uz pierādīšanas priekšmetu. Arhīva lietas veidošana agrāk cita starpā bija veids, kā noslēpt dažus dokumentus, jo tiesas parasti nepiekrita arhīva lietas izprasīšanai. Pēdējos gados tiesas tomēr liek prokuroriem izsniegt arī t.s. arhīva lietas sējumus, ja to pieprasa aizstāvības puse (pirmoreiz arhīva lieta tika izsniegta t.s. digitālajā krimināllietā).

2004. – 2005. gada sarakste rada nepievilcīgu iespaidu par Latvijas valsts tiesībsargājošajās iestādēs valdošo kartību. Sarakste rada pārliecību, ka virsprokurors Edvīns Ziediņš (nu jau nelaiķis) 2004. gada septembrī augsto amatu pameta nevis pēc paša vēlēšanās un, kā pats tolaik apgalvoja, ar cerībām startēt politikā, bet gan tādēļ, ka bija paudis ģenerālprokurora pozīcijai atšķirīgu viedokli.

Prokuroru kašķis

T.s. arhīva lietā iekļauto dokumentu starpā ir Šveices advokāta Izo Lenclingera vēstule Latvijas Republikas tieslietu ministram, kurā šveicietis, pārbaudot Latvijas Ģenerālprokuratūras 2003. gada 10. novembrī Šveicei nosūtīto tiesiskās palīdzības lūgumā minēto faktu patiesumu, lūdzis Latvijas varas iestādes paskaidrot, ir vai nav A. Lembergam izvirzīta apsūdzība un pieņemts lēmums par krimināllietas uzsākšanu, vai tikai notiek «tā sauktais materiālu pārbaudes process». Šveices advokāts lūdzis apstiprinājumu, vai taisnība, ka materiālu pārbaudes procesa ietvaros Latvijā nav atļauts nopratināt lieciniekus, konfiscēt dokumentus, un vai taisnība, ka šajā «materiālu pārbaudes procesa» stadijā Latvijas Ģenerālprokuratūrai nav tiesību lūgt starptautisko palīdzību.

Tieslietu ministrs šo vēstuli pārsūtījis Ģenerālprokuratūrai, un uz to 2004. gada 27. maijā atbildējis virsprokurors E. Ziediņš. Vēstulē skaidri norādīts, ka atbilstoši tolaik Latvijā spēkā esošajam Kriminālprocesa kodeksam pārbaudes stadijā «prokurora tiesības ir ierobežotas un, proti, ir paredzētas vienīgi tiesības pieprasīt nepieciešamos materiālus un paskaidrojumus, noteikt revīziju un saņemt revīzijas atzinumu, kā arī pieprasīt un saņemt speciālista konsultāciju». Virsprokurors uzsvēris, ka šajā stadijā veikt liecinieku un cietušo pratināšanu, konfrontēšanu, piespiedu līdzekļu piemērošanu, kratīšanu, personu aizturēšanu prokurors veikt nedrīkst. E. Ziediņš arī atzinis, ka pret A. Lembergu krimināllieta nav ierosināta.

Tad tā laika ģenerālprokurors Jānis Maizītis rakstījis I. Lenclingera pilnvarotajai pārstāvei, ka atceļ virsprokurora vēstuli un E. Ziediņa darbības novērtē kā sava padotā pilnvaru pārsniegšanu. Tiesā tika nosaukta vēl viena interesanta J. Maizīša vēstule Cīrihes kantona IV apriņķa prokuratūras prokurorei Kornēlijai Kovai. Tajā J. Maizītis Šveices prokurorei skaidrojis, cik nepareizi rīkojies virsprokurors E. Ziediņš, savā vēstulē šveiciešiem skaidrojot Latvijas likumus, tādējādi pārsniedzot savas pilnvaras. J. Maizītis pats atturējies Šveices kolēģei skaidrot, ko tieši nepareizi E. Ziediņš sarakstījis. Toreizējais ģenerālprokurors vien norādījis, ka patieso skaidrojumu Šveicei vēstulē sniegs cits viņa padotais – virsprokurors Ēriks Zvejnieks. Šī virsprokurora vēstulē Šveices kolēģei faktiski teikts, ka pēc būtības E. Ziediņš visu traktējis nepareizi, jo «visas darbības, kuras esam lūguši veikt mūsu tiesiskās palīdzības lūgumā, Latvijas likumi pieļauj veikt Latvijas teritorijā un šo darbību veikšana var tikt lūgta arī Šveicei».

J. Maizīša vēstule K. Kovai datēta ar 2004. gada 20. jūliju. E. Ziediņš par savu it kā labprātīgu aiziešanu pensijā, daudzajiem darba piedāvājumiem un iespējamo politisko karjeru paziņoja 2004. gada 7. septembrī.

Tiesā noskaidrots

2004. gada strīdus Ģenerālprokuratūrā saistībā ar E. Ziediņa un J. Maizīša viedokļiem par tiesiskās palīdzības lūgumu Šveicei 2005. gada maijā daļēji izgaismoja Rīgas Centra rajona tiesa, kura izskatīja A. Lemberga prasību pret Ģenerālprokuratūru par goda un cieņas aizskaršanu. Prasībā bija norādīts, ka tiesiskās palīdzības lūgumā A. Lembergs iezīmēts kā krimināli apsūdzēta persona, lai gan viņam neviena apsūdzība nav uzrādīta. Kā tolaik informēja laikraksts Diena, A. Lemberga advokāts Viktors Skudra tiesā atsaucies uz Eiropas Padomes konvenciju par starptautisko palīdzību krimināllietās un Kriminālprocesa kodeksu, kas nosaka, ka tiesiskās palīdzības lūgumi nosūtāmi, vienīgi izmeklējot krimināllietas. «Ja nav krimināllietas, tad nav arī tiesiskās palīdzības lūguma,» teicis V. Skudra un norādījis, ka A. Lemberga pārbaudes lieta sākta jau pirms diviem gadiem, lai gan likums nosaka, ka iesniegumi jāizskata ne ilgāk par mēnesi. V. Skudra skaidrojis arī tiesiskās palīdzības lūguma izpildes sekas, kuras skarot arī citas fiziskas un juridiskas personas Šveicē. Tāpēc firmas Multinord valdes loceklis Izo Lenclingers Latvijas prokuratūru lūdzis informēt, vai Latvijas izmeklēšanas iestādes bija tiesīgas lūgt tiesisko palīdzību, ja nav ierosināta krimināllieta.

Sasmacis stāsts

Patiesībā pret A. Lembergu pirmā krimināllieta tika ierosināta tikai 2005. gada augustā. Tā bija bēdīgi slavenā Grinberga lieta, kurai nav nekāda sakara ar tiem notikumiem, kuri pašlaik tiek izskatīti Rīgas apgabaltiesā.

Prokuratūras pārbaudes pret A. Lembergu aizsākās 1999. gadā. Laika periodā līdz 2003. gadam lietas izmeklēšana vairākas reizes tika uzsākta, tad atkal izbeigta, konstatējot, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Pēc dažu politiķu uzrakstītā iesnieguma 2003. gadā lietas pārbaudi atkal atsāka. Bet 2005. gada 3. oktobrī saskaņā ar jauno Kriminālprocesa likumu tika uzsākts kriminālprocess, kuru J. Maizītis nosauca par Ventspils amatpersonu lietu.

2006. gada vasarā visai asas priekšvēlēšanu cīņas gaisotnē no Ventspils amatpersonu lietas tika izdalīta t.s. Aivara parka lieta, no kuras daļu šobrīd iztiesā Rīgas apgabaltiesā.

Acīmredzot saprotot, ka šādu lietu tiesā pierādīt nav iespējams, prokurori 2008. gada sākumā no t.s. Aivara parka lietas izdalīja

t.s. Aivaru parku – 2, kas tā paša gada vasarā tika nosūtīts uz tiesu.

Galvenā atšķirība starp Aivaru parku – 1 un Aivaru parku – 2 ir tajā, kā tiek traktēti vieni un tie paši 1991. un 1992. gada notikumi un A. Lemberga attiecības ar miljonāru Aināru Gulbi. Proti, Aivara parkā – 1 teikts, ka A. Lembergs, noziedzīgi vienojoties ar A. Gulbi un Māri Forstu un pēc šo abu uzņēmēju iniciatīvas, ir pieņēmis kā kukuli

16 kompānijas Multinord akcijas. Turpretī Aivara parkā – 2 teikts, ka A. Lembergs šīs 16 kompānijas Multinord akcijas ir no A. Gulbja izspiedis, piedraudot, ka Ventspils ostas uzņēmumi izņems naudu no «A. Gulbim piederošās Rīgas Apvienotās Baltijas bankas». Patiesībā banka piederēja vairākām juridiskām personām.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2015/01/05/atgadina-par-cinam-generalprokuraturas-vadiba