Pavērsiens domāšanā par valsts aizsardzību

 
©F64

«Ja viss nav tik slikti, tad jānoskaidro, cik slikti viss ir,» teica rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš, un Aizsardzības ministrija viņu izgrieza no video. Publiskā diskusija par jauno valsts aizsardzības koncepciju uzreiz kļuva gludāka, ierasti optimistiskāka.

 Tomēr nav šaubu, ka Ukrainas realitātes Latvijas valdību ir piespiedušas sākt domāt par aizsardzību un, šķiet, – beidzot pa jaunam. Ministrija vairs pat nesmīkņā par iespēju kaut kad kaut kādā formā atgriezties pie obligātā militārā dienesta (OMD), bet rezervē ieskaitītajiem karavīriem jau nākamgad iecerēts rīkot mobilizācijas mācības.

Noturēties 15 diennaktis

2015. gada centrālais militāri stratēģiskais jautājums būs, kā nepieciešamības gadījumā aizsargāt valsti, ja karavīru šim nolūkam trūkst. «Divas brigādes? Kādi murgi!» emocionāli saka atvaļinātais ģenerālis Gundars Ābols. «Pat viena brigāde ir zem jautājuma zīmes!» Tikmēr NATO 5. panta mantras murminātāji ir pieklusuši, jo termiņš, kādā palīgā atnāks ārzemju supervaroņi, no hipotētiskajām 24 stundām jau attālinājies uz 15 diennaktīm, un visiem kļuvis puslīdz skaidrs, ka Latvijas valsts pirmām kārtām jāaizsargā pašiem Latvijas pilsoņiem. Ar pārsimt latviešu karavīru dienēšanu Afganistānā Latvijas drošība, izrādās, nav nopērkama. Tātad vajadzīga nauda, jauns plāns un daudz labi apmācītu cilvēku tepat uz vietas.

Pašlaik spēkā esošās Valsts aizsardzības koncepcijas ievadā gaudām par naudas trūkumu seko brīdinājums: «Ilgtermiņā nedrīkst pieļaut Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildes militāro spēju iztrūkumu veidošanos.» Pēc Ukrainas šis brīdinājums ir ņemts vērā. 2015. gadā valsts aizsardzībai atvēlēs 1% no IKP jeb 253,8 miljonus eiro. Tas ir zināms pieaugums, un draudošo spēju iztrūkumu turpmākajos gados solīts pakāpeniski novērst. Taču te jāatgādina, ka Saeima armijai savulaik jau atvēlēja pat 2% no IKP. Nauda tika ieguldīta sporta stadionos, pupuķu audzēšanas programmās, pieminekļos, ātrumlaivās, zirgos un visādās citās blēņās, kam ar aizsardzības spēju stiprināšanu nav nekāda sakara. Un tas neapšaubāmi bija politiķu, nevis militāristu lēmums.

Karš notiek galvā

Tagad plānotie tēriņi vismaz ož pēc šaujampulvera. Taču armijai ir nepieciešams sabiedrības atbalsts, un to īpaši uzsver NBS Apvienotā štāba priekšnieks Juris Zeibārts – mūsdienu hibrīdkarš ir citāds, un tagad liela daļa cīņas notiek nevis ar ieročiem, bet ar vārdiem: «Kaujas tiek uzvarētas vai zaudētas pirms kaujas. Viss notiek galvā.» Tieši tādēļ par vienu no jaunās aizsardzības koncepcijas sastāvdaļām jākļūst sabiedrībai. Pašlaik tam ir izdevīgs brīdis, jo sabiedrībā izveidojies pieprasījums pēc iesaistīšanās valsts aizsardzībā. 2005. gadā notika pēdējais iesaukums armijā, un līdztekus augstajām izmaksām atteikšanās no OMD tika pamatota ar sabiedriskās domas pētījumu. Iedzīvotāji draudzīgi ar politiķiem armiju nolēma bada maizei. Gada sākumā no jauna veikts pētījums liecina, ka puse iedzīvotāju atbalsta OMD atjaunošanu, un šobrīd skaitlis varētu būt vēl krietni augstāks.

Trešā versija – OMD

Aizsardzības ministrijas politiskais direktors Jānis Garisons skaidro, ka armijas rindu papildināšanai šobrīd tiek vērtēti trīs ceļi: var palielināt profesionālā dienesta sastāvu, tas būtu dārgi. Otrs ceļs ir darbs ar rezervistiem un plašākas Zemessardzes veidošana, vienlaikus brīvprātīgajiem padarot to obligātāku. Te svarīgi atrast pareizo profesionālā un brīvprātīgā dienesta proporciju. Trešā versija ir OMD atjaunošana. Ministrija pašlaik rēķina iespējamās izmaksas.

Zīmīgi, ka pēdējam variantam ir atbalstītāji arī augstākajā ierēdniecībā. Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītāja Baiba Braže neslēpj: «Es personiski aizstāvu OMD, un bez dzimumu diskriminācijas. Tas būtu veselīgi sabiedrībai.» Te vietā atgādinājums par vēl vienu socioloģisku faktu. Saskaņā ar pēdējās tautskaites datiem 62 000 Latvijas vīriešu, kas vecāki par 30 gadiem, dzīvo pie vecākiem. Gļēvi, slimi, vārgi. Tāpēc arī profesionālajā dienestā pašlaik ir nekomplekts, un demogrāfijas bedre šo problēmu padziļinās vēl vairāk. Tātad Latvijas militārajā doktrīnā nepieciešamas steidzamas pārmaiņas. Jāstrādā arī ar jaunatni, un pirmie soļi šajā virzienā jau sperti, apstiprinot Jaunsardzes ilgtermiņa attīstības plānu, ko pavada arī finansējums.

Ģenerālmajors Juris Zeibārts uzsver, ka sabiedrības iesaistei valsts aizsardzībā šobrīd ir vislielākā nozīme, jo «pat vislabāk apmācītais karavīrs pie vislabākā ložmetēja nav nekā vērts, ja viņam nav gribas to lietot». Latvijas jaunā valsts aizsardzības koncepcija jāizstrādā un Saeimā jāakceptē līdz 2015. gada oktobrim.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!