Mazo skolu slēgšana neapsīkst

Šis gads izglītības jomā pozitīvas pārmaiņas nav nesis – vien ministri kaleidoskopiski mainījušies, bet solītās reformas tā arī palikušas uz papīra.

Arī mazo skolu programma iestrēgusi. Tāpat nav skaidrs, kas notiks ar vidusskolām – optimizēs vai ne, noteiks klases atvēršanas minimumu vai ne.

No simtiem paliek 15

Ik gadu arvien vairāk ir to pagastu, kur nav vairs nevienas skolas – tādu patlaban ir ap pusotru simtu. Savukārt mazo skolu, kurās mācās mazāk par 100 audzēkņiem, skaits jau ir pārsniedzis trijus simtus. Lai gan izglītības un zinātnes ministri vienmēr solās, ka ar nākamo gadu jau nu noteikti apsīks skolu slēgšana, patiesība ir daudz skaudrāka – un arī šis gads nebija izņēmums. Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapas sarakstā šogad kā slēgtas minētas četras skolas: Jelgavas 1. pamatskola, Silajāņu pamatskola Riebiņu novadā, Kupravas un Mežvidu pamatskolas Viļakas novadā, taču patiesībā ailītē «reorganizētās vai apvienotās» slēpjas arī vairākas likvidētās skolas – gan Puikules pamatskola Alojas novadā, gan Tērvetes pamatskola Tērvetes novadā, gan Turaidas pamatskola Krimuldas novadā, gan Dobeles novada Naudītes pamatskola, kas pārtapusi par bērnudārzu. Vēl daļā skolu saglabātas tikai pirmās sešas klases, vēl vienā – vairs nebūs vidusskolas posma.

Neatkarīgā šogad bija trijās mācību iestādēs, kad tajās vēl notika mācības: Kupravas un Mežvidu pamatskolā Viļakas novadā un Puikules pamatskolā Alojas novadā. Visās šajās vietās bērnu skaits pēdējo gadu gaitā bija ievērojami krities. Ja Puikulē vēl 1998. gadā mācījās 130, tad 2014. – tikai 30 skolēnu. Savukārt Kupravā skolas gada beigās bija vairs tikai 15, lai gan ēka, kas sākotnēji būvēta kā vidusskola, bija paredzēta ap 600 bērniem. Slēdzot drenu cauruļu rūpnīcu 90. gadu beigās, daudzi no šā Latvijas mazākā pagasta devās projām, atstājot aiz sevis tukšas mājas, un nu tas palicis arī bez savas gaismas pils. Mežvidiem šis stāsts ir atšķirīgāks – tā atrodas lauku viducī, kur tuvējā apkārtnē bērnu ir ļoti maz (šogad tur mācījās vien 26 skolēni).

Vietvara nespēj uzturēt

Lai gan visi šo skolu direktori, kuri šajās mācību iestādēs strādājuši gadu desmitiem, jau iepriekš apjautuši šādu iznākumu, viņi atzīst, ka tas tomēr bijis šoks. Sāpot sirds gan par tukšo skolas namu, kurā ieguldīti krietni līdzekļi, gan par darbiniekiem, kas palikuši bez darba. Galu galā lielāks kreņķis par nu vēl tukšāko pagastu. Jo nav noslēpums, ka skola ir kā gaismas stars, kas pievelk cilvēkus.

Pašvaldību vadītāji šādu lēmumu pamato ar lielajām izmaksām, ko nākas tērēt šādu ēku uzturēšanai. Kupravas un Mežvidu skolu apsaimniekošana kopumā prasījusi vairāk nekā 100 000 eiro gadā. Nelielajai pierobežas vietvarai tas vairs neesot pa spēkam – ne uzturēt lielās ēkas, ne vēl piemaksāt skolu direktoriem un skolotājiem, lai viņi varētu saņemt valstī noteikto minimālo likmi.

Spriežot par tālāko nākotni, tikai sākumskolas posma saglabāšanā daudzi neredz jēgu. Tā esot vien lēna skolas nāve. Arī par multifunkcionālo centru pārveidi skan skeptiski iebildumi. Ne visur ir iespējams skolā salikt bibliotēku, interešu vai sociālo centru. Piemēram, Mežvidu skola atrodas attālāk no apdzīvotām vietām – kas gan speciāli uz turieni dosies?

Izglītības jomā strādājošie kā lielu mīnusu uzskata to, ka mazo skolu programma valstī nekust ne no vietas, tad nu viss esot atkarīgs no pašvaldības – slēgt vai neslēgt. Šķietot pat, ka šāda vilcināšanās ir tieši mērķis – lai mazās skolas pašas iznīkst.

Par un pret optimizāciju

Liela nedrošība ir arī vidusskolās strādājošajiem. Jau sen tiek runāts, ka būtu jāķeras klāt to optimizācijai, atstājot tās tikai lielākos centros. IZM ir ieteikusi noteikt minimālo skolēnu skaitu, ar kādu varētu atvērt 10. klasi: republikas nozīmes pilsētās tie būtu 22 skolēni, reģionālās nozīmes attīstības centros – 18, bet novados – 14. Šādi skaitļi varētu radīt problēmas tieši lauku skolām, jo tur nereti klasēs ir labi ja desmit skolēnu. Daļa pilsētas skolu direktoru tomēr ir pārliecināti, ka optimizācijas ir īstais ceļš – ne tikai laukos, bet arī pilsētās skolu ir par daudz, jo tikai spēcīga vidusskola ar nopietnu materiālo bāzi var sniegt patiešām konkurētspējīgu izglītību. Taču tas nenozīmē, ka arī spēcīgās vidusskolas var neiespringt, jo turpmāk tām var nākties krietni palauzīt galvu, kā piesaistīt pamatskolu beidzējus – ar dažādām programmām, mācību iespējām. Ja tā nenotiks, būs grūti konkurēt ar profesionāli tehniskajām skolām – it īpaši, ja tās atrodas tuvu dzīvesvietai.