Gada beigas, sevišķi pirms Ziemassvētkiem, ir sensitīvs brīdis. Ir sajūta, ka tu tiec konfrontēts ar Mūžību, kuras priekšā tev šķiet, ka esi sīks, nebūtisks. Un tomēr tieši šajā brīdī, vairāk nekā jebkad, cilvēks jūtas aicināts noticēt brīnumam. Kas ar mums šajā Ziemassvētku laikā notiek? Par to – saruna ar Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas arhibīskapu Jāni Vanagu.
– Pat tie, kuri dzīvo sekulāru dzīvi, jūt, ka Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir īpašs. To var sajust pat tīri fiziski, ne tikai garīgi. Varbūt tāpēc, ka ļaudis gaida BRĪNUMU? To, kas summējas no katras Adventa nedēļas – cerība + miers + mīlestība + prieks...? Sakiet, vai tas jau iekodēts paaudžu paaudzēs, kopš Kristus dzimšanas – šī BRĪNUMA gaidīšana?
– Katru gadu ap šo laiku cilvēki pastiprināti sāk runāt par brīnumu, un es sev jautāju: ko viņi ar to domā? Nekas redzami pārdabisks taču nenotiek. Bet ir tāda iekšēja izjūta. Vai esat redzējuši, kas notiek, ja dzelzs skaidiņām tuvina magnētu? Tās sakustas, saslejas. Ziemsvētku laikā Dievs tuvojas pasaulei. Droši vien kaut kas mūsos sakustas un saslejas viņam pretī, un to mēs sajūtam kā brīnuma gaidas. Nupat, nupat kaut kas notiks! To vēl pastiprina tradīcija un rituāli. Ziemsvētkiem ir ļoti senas saknes. Šovasar man izdevās piepildīt bērnības sapni – redzēt lielāko koku pasaulē. Tas aug Kalifornijā, Milžu mežā. Skatījos ar bijību – šī milzu sekvoja ir kā visu Ziemsvētku eglīšu māte. Tā uzdīga pirms 2700 gadiem, ap to laiku, kad pravietis Jesaja sludināja Kristus dzimšanu: «Nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase kuplos no viņa saknes.» Septiņsimt gadu cilvēki to ilgodamies gaidīja. Kad Kristus piedzima, tas izmainīja pasauli un viņa dzimšanu sāka svinēt kā svētkus. Divtūkstoš gadu cilvēki to ir svinējuši. Tas ir nogulsnējies paaudžu atmiņā. Kristus dzimšanas gaidīšana un svinēšana ir sens rituāls ar dziļām saknēm, un rituāli cilvēkus ietekmē. Leons Taivāns reiz stāstīja par padomju pulkvedi, ko iecēla par komandieri nolaistam pulkam. Viņš sāka ar to, ka ieviesa šķietami bezjēdzīgu pasākumu – katru vakaru ar dziesmu soļot apkārt laukumam. Taču tas drīz vien saliedēja pulku un pacēla tā morāli. Rituāli mūs iespaido. Mēs esam rituālas būtnes. Tāpēc Advents un Ziemsvētki ir vērtīgs laiks. Taču atcerēsimies arī to, kas notiek, kad magnēts attālinās. Skaidiņas noplok atpakaļ, kur bijušas. Viss paliek pa vecam. Kaut kas izmainījās tikai tām, kas izrāvās, aizlidoja un pielipa magnētam. Ar tām pa īstam notika brīnums. Ar Ziemsvētkiem var būt līdzīgi. Kad tie paiet, dvēselē viss saplok atpakaļ, kur bijis. Brīnums piepildās tiem, kas izraujas, paceļas, savienojas ar Kristu. Filmās ir tādi momenti, kad saliek kopā salauztu medaljonu. Ne tikai priekšmets atgūst veselumu, bet pēc tā viens otru pazīst arī kādi brāļi vai māsas, kas bijuši šķirti, vai māte pirms daudziem gadiem pazaudēto bērnu. Viņu salauztā dzīve atgūst veselumu. Tāpat mēs un mūsu dzīve, kad saliekamies kopā ar Kristu, beidzot top vesela. Tas ir īstais Ziemsvētku brīnums.
– Ko nozīmē – Dievs tuvojas?
– Dievs nav tālu nevienam. Mēs mēdzam būt tālu no viņa. Bet palaikam viņš par sevi atgādina. Citreiz stingrāk, bet pārsvarā pacietīgi un maigi. Man tas atgādina navigācijas ierīci mašīnā. Tā tur ir visu laiku, taču kādā brīdī ierunājas: «Griezies pa labi!» Es turpinu taisni. Balss laiciņu klusē un pēc tam atkal: «Griezies pa labi!» Bez kādām dusmām vai aizkaitinājuma. Izšķirošs ir brīdis, kad es nolemju paklausīt un ļaut sevi aizvest pie mērķa. Tad ne tikai Dievs ir tuvojies man, bet arī es viņam. Ziemsvētku laikā Dieva tuvumu palīdz apzināties tie paši rituāli. Priecīgie sarīkojumi ļauj drusciņ nogaršot Debesu valstības prieku. Visvairāk tas, protams, notiek baznīcā, Ziemsvētku dievkalpojumos. Tādēļ tie ir tik iemīļoti.
– Jau kopš Pirmās adventes gribas piebremzēt visas kaislības un ieskatīties sevī. Ne vienmēr viss, ko šajā apceres laikā ieraugām, mums pašiem šķiet pievilcīgs. Taisnību sakot – bieži pat ļoti, ļoti nepievilcīgs... Un tad tu, cilvēks, pēkšņi jūties apmaldījies, dezorientēts. Sakiet, tā notiek tikai ar tiem, kuri nav stipri savā ticībā Dievam? Jums pašam arī tā gadījies?
– Ir gadījies. Sākot gremdēties sevī, cilvēks neko labu neatklāj. Dabīgais cilvēks, par spīti kultūras uzslāņojumam, ir nekomplicēta būtne, ko no dziļumiem vada daži instinkti un kaislības... Ir tādi Lojolas Ignācija Garīgie vingrinājumi – 30 dienas klusumā. Meditācija ar svēto rakstu tekstiem. Tad var pa īstam ielūkoties sevī tā, ka visi noblietētie slāņi tiek uzlauzti. Man jāsmaida, dzirdot romantiskas runas par gremdēšanos sevī. Lūk, Ignācijs neļauj izlocīties, bet paņem pie rīkles un piespiež iegremdēties sevī un ieraudzīt realitāti. Ak, Kungs, kāda tā ir... Vissatricinošāk ir atklāt, ar cik necēliem motīviem tu dari pat to, ar ko lepojies.
– Griež kā bez narkozes...
– Jā. Ir traki, taču ir tā vērts. Skaists un apbrīnojams cilvēks sāk kļūt tad, kad raisās vaļā no miesīgā prāta kundzības un dabīgos motīvus aizstāj ar pārdabiskiem. Kad viņa nespēkā sāk atklāties Dieva spēks. Pat cilvēka miesīgā esamība ir brīnumaina izraušanās no sairšanas procesa, kura iespaidā lietas sarūsē, sapūst, sajūk. Dzīvība ir Dieva brīnums, kas ļauj miesai uz laiku būt laukā no tā. Arī iekšēji cilvēkam ir tendence grimt, aizaugt ar nezālēm. Brīnums, kurš palīdz izrauties un nenogrimt, ir Svētais Gars, kas cilvēkam tiek pasniegts Dieva vārdā un sakramentos. Rekolekcijās tos lieto īpaši intensīvi.
– Vai nav tā, ka tie dēmoni, ko šādos gadījumos ieraugi, vairs nelaiž vaļā un neļauj izrauties ārā no šādas meditācijas?
– Ignācija vingrinājumi ir gudri uzbūvēti. Tajos daudz vairāk ir ceļoša, dievišķa mierinājuma. Jā, vispirms nākas «nokāpt ellē», bet kontrolētā veidā. Tos nedrīkst pildīt uz savu roku. Vajag labu vadītāju, kas gādā par sargājošu vidi. Izklausās riskanti, bet ir vērts, jo ļoti izmaina skatījumu uz pasauli. Filmā Hobits: Piecu armiju kauja ir pavērsiena brīdis, kad karalis Torins Ozolvairogs saprot, kas ir viņa apmātība un cik nicināmi tā liek viņam rīkoties. Viņš aizsviež zelta kroni un kļūst par īstu vadoni. Ikdienā dzīvojot, tādi apvērsumi praktiski nenotiek, jo nav jau apstākļu, lai pat vienu domu izdomātu līdz galam. Vingrinājumos un rekolekcijās gan tas notiek.
– Mums katram pienāk brīži, kad vairs nespējam sevi ieraudzīt itin nekādā kontekstā. Nu, itin nekādā... Tās skumjas ir tik galaktiski globālas, ka saārda ticību rītdienai. Esmu lasījusi, ka tieši gada nogalē, pirms un pēc Ziemassvētkiem, pieaug melnā statistika, kas liecina, ka palielinās pašnāvību skaits. Bet varbūt tam nav nekāda sakara ar pašanalīzi un eksistenciālām pārdomām par to, kas esmu un kur eju? Varbūt tas ir tikai tāds ciklisks izsīkums gada beigās?
– Es esmu redzējis citus datus, ka Ziemassvētkos cilvēki tieši ir vairāk pasargāti. Dievs teica, ka nav labi cilvēkam būt vienam. Pašnāvības vairāk notiek tad, kad cilvēks jūtas pamests. Darot pašnāvību, viņš it kā soda apkārtējos: redziet, es tepat vien biju, bet jūs neredzējāt. Tagad jums būs žēl... Ziemsvētkos cilvēki, ģimenes nāk kopā, tādēļ vairāk pašnāvību notiek vēlāk, kad skaidiņas saplakušas atpakaļ. Svētki pagājuši, un nekas nav mainījies. Viss tas pats sākas no gala. Ir, kas nespēj ar to samierināties. Tādēļ svarīgāk par dāvanām ir paturēt Kristu tuvumā arī pēc svētkiem. Ar viņu nekad nav vientulīgi.
– Saka, ka vārds ir asāks par zobenu. Pēc zobena dūriena ir cerības izdzīvot, bet vārds, precīzi vai neapdomāti tēmēts, mēdz nogalināt vai sakropļo dvēseli uz ilgu laiku. Taču vārds mēdz arī celt un dot spēku pat šķietami bezcerīgā situācijā. Vēl arī saka, ka vārdi materializējas, tāpat kā domas. Jūs ticat, ka tā patiešām notiek?
– Kristīgā ticība uz vārda spēku raugās nopietni. Tās centrā ir Vārda iemiesošanās. VĀRDS radīja pasauli. Vārds to atbrīvoja. Vārds ir sinapses savienojums starp materiālo un gara pasauli. Bībeles atklāsmes vārds, lūgšanas vārds, svētības vārds un arī lāsta vārds. Tiem visiem ir iedarbība. Bībelē tēva svētība ir dārgums un tēva lāsts liela nelaime. Tas varēja noteikt dzīvi uz vienu vai otru pusi. Ar vārdiem tiešām jārīkojas uzmanīgi. Juliāns kardināls Vaivods teica, ka veikalā, apmainoties materiālām vērtībām, cilvēki rūpīgi raugās, lai mērs būtu pilns un atlikums izdots pareizi. Vārdi ir apmaiņa ar garīgām, intelektuālām vērtībām. Kāpēc cilvēki tikpat uzmanīgi neraugās, lai arī tad visu dotu un saņemtu īstu, šķīstu un pēc godīga svara un mēra?
– Kādi būtu jūsu spēka vārdi tiem, kuriem ir vajadzīgs stiprinājums; tiem, kuri vairs nerod sevi ne attiecībās ar mīļotajiem, ne pilsoniskajā kontekstā?
– Atrodiet sevi attiecībās ar Kristu. Dievs tā jūs ir mīlējis, ka Kristus ir par jums dzimis, miris un augšāmcēlies. Ikviens, kas viņam tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību. Šie ir vieni no mūsu Kunga vārdiem, kam ir varens spēks. Tas gan nav slepens kods, kas cilvēkus kā transformerus tūlīt pārslēdz turbo režīmā. Tāpat vien izlasot, daudzi nejutīs nekādus spēka un dzīvotprieka uzplūdus. Bet palūkosimies uz svēto Asīzes Francisku – katrs normāls cilvēks teiktu, ka viņš dzīvoja galējā postā. Paša tēvs viņu vajāja. No savējo vidus viņš izgāja pa pilsētas vārtiem viens un kails, bez nekā. Tomēr viņš jutās tik laimīgs, ka sacerēja līksmas dziesmas, gaišu dzeju un ar savu personību joprojām iedvesmo miljoniem cilvēku – jo viņš bija neprātīgi iemīlējies Kristū. Tas nenozīmē, ka visiem tagad jābūt franciskiem, viņam bija īpašs aicinājums. Dienesti, kam jāgādā par cilvēku labklājību, nedrīkst mazgāt rokas un teikt – ejiet, dzīvojiet kā Francisks! Taču viņa dzīve rāda, kāds potenciāls ir Kristus vēstij! Cilvēks tajā var atrast laimi un dzīvot piepildītu dzīvi pat tādā galējā postā. Arī kristietim nav burvju formulas, kuru noskaitot tu pēkšņi jutīsies labi. Kristietības pārveidojošais spēks ir mīlestībā uz Kristu. Tieši manā mīlestībā uz viņu, nevis viņa mīlestībā uz mani. Jā, Dievs mūs visus mīl, taču mūs apgrūtina, kad mūs mīl kāds, kas mums vienaldzīgs. Iepriecina un iedvesmo pretmīlestība no tā, ko paši mīlam, vai ne? Tādēļ mīlestībai uz Kristu ir nopietnas sekas. Kristīgā baznīca ir pazīstama ar labdarību un žēlsirdības darbiem. Ir megazvaigznes kā māte Terēza, un ir neskaitāmi cilvēki, kas to pašu dara neviena nepamanīti. To viņi dara aiz mīlestības uz Kristu. Šī mīlestība izmaina pasauli un cilvēku dzīves uz labu. Taču ir vēl kaut kas, ko vienkārši tā ar prātu nevar ne izdomāt, ne pieņemt. Mīlestība uz Kristu ir spēks tieši tad, kad nav neviena, kas palīdz. Ja kādu mīlam, tad gribam būt viņam tuvu. Kur tas ir, Kristum tuvu? Tur, kur viņš ir – pie krusta. Kristus dzīvoja atstumtībā, nabadzībā, izcieta naidu, apmelojumus, nodevību, sāpes, netaisnu tiesu un nepelnītu nāvi. No tā mēs baidāmies un bailēs no nākotnes sākam ciest jau tagad. Taču, mīlot Kristu, mēs pārbaudījumu brīdī esam tur, kur viņš. Dzīvojam kā viņš. Esam tuvu. Ja mīlam, tad būt viņam tuvu ir tas, pēc kā ilgojamies, vai ne? Šī atziņa pārbaudījumiem un ciešanām piešķir jaunu jēgu un palīdz atbrīvoties no bailēm. Tā ļauj piedot pāridarītājiem, jo viņi varbūt grib ļaunu, taču tuvina Kristum. Mīlestība uz Kristu darīja Francisku stipru un līksmu pat dziļā nabadzībā un ar stigmām locekļos. Prāts to nespēj saprast, bet mīlestība spēj. Jūs jau saprotat, ka vienkārši tas nav. Tas ir radikāls dvēseles ceļš, kas paviršībai nav aizsniedzams. Tādēļ es mulstu, kad man lūdz pateikt «spēka vārdus», arī neticīgiem. It kā vajadzētu pateikt burvju formulu, bet tādas nav. Patiesībā ir – kāda Lojolas Ignācija lūgšana noslēdzas ar vārdiem: «Man dod tikai mīlestību uz Tevi līdz ar savu žēlastību. Man ar to pietiek.» Tas nozīmē, ka pārējo var piemest vai nepiemest klāt, atņemt vai atstāt – tam vairs nav izšķirošas nozīmes, taču tikai tad, ja mīli Kristu. Ar burvju vārdiņu nepietiek, uz to ir ceļš ejams, galvenokārt daudz lasot evaņģēliju un ar lūgšanām gremdējoties tajā, nevis sevī.
– Jūs minējāt vārdu PIEDOŠANA. Mēs vairs neprotam piedot un neprotam būt pazemīgi.
– Par lepnību – taisnība. Vissīvāk sūrst tieši aizvainota lepnība. Kristietībā lepnību uzskata nevis par rakstura īpašību, bet par visu grēku sakni. Tāpat arī pazemība, kas prot piedot, nav prasme vai maniere, ko var iemācīties, bet atpestītas dvēseles un garīga dziļuma izpausme. Cilvēks ir ielūkojies savos bezdibeņos, nodrebējis, bet tādēļ arī aptvēris, cik daudz Dievs viņam piedod. Kā lai viņš nepiedotu savam tuvākajam? Varbūt viņš uz pāridarītāju pat var paskatīties ar pateicību, ka tas viņu tuvinājis Kristum un līdzējis augt. Spēja piedot ir iekārojama, jo nes lielu atvieglojumu. Pazinu sievieti, kas nekādi nespēja piedot komunistiem, kas viņu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tie komunisti bija sen miruši, bet viņa ik rītu pamodās ar naidu sirdī un ar atmiņām Sibīrijā. Nekas cits viņu nespēja atbrīvot dzīvei šeit un tagad kā vienīgi piedošana. Man liekas, tāpat ir ar mūsu tautu. Mēs paši sevi apzīmējam kā tautu, kas 700 gadus tikai vergojusi; kas spēj vienīgi apraudāt savu likteni; kurai nav nekā cildena, nekā iedvesmojoša. Bet cik gan ilgi var sevi iedvesmot ar to, ka tev ir darīts pāri? Jāatrod spēks to atstāt pagātnei un doties tālāk.
– Atceraties Māras Zālītes uzrunu lielās manifestācijas laikā Mežaparkā Atmodas sākumā? «Mana nabaga, bāreņu tauta...»
– Toreiz varbūt tā vajadzēja. Sērām vajag izstrādāties. Bet neaizmirsīsim, ka bārenīte saņēmās un pa pupu uzkāpa debesīs! Mums vajadzētu uz to pupu koncentrēties, nevis bez gala krimst rūgto pelavmaizi, mērcējot pašu asarās... Mēs neesam cēlušies no vergu nama. Mēs cēlāmies no tā, ka Dievam bija SAPNIS par mums. Sapnis par to, kā dzīvosim. Tā varētu būt interesanta meditācija: pasēdēt un padomāt, kāds ir Dieva sapnis tieši par mani un kā ļaut tam piepildīties? Tā būtu cilvēka paša vīzija par savu dzīvi kā par Dieva sapni, kas jāpiepilda.
