2014. gads Latvijas politikā – deģenerācija turpinās..

Aplūkojot šo gadu Latvijas politikā, šoreiz lūdzu sarunas dalībniekiem uzmanību veltīt tam akcentam, kas viņiem šķitis pats būtiskākais. Izrādījās, ka interesantākais apspriešanas objekts ir partija, kura patlaban atgādina milzi uz māla kājām. Kāpēc tā, par to diskutē politologs Filips Rajevskis un politisko notikumu vērotājs Mārcis Bendiks.

– Kā jūs raksturotu šo gadu Latvijas politikā? Tas bijis visnotaļ piesātināts, ņemot vērā, ka notikušas Eiropas Parlamenta un 12. Saeimas vēlēšanas.

F. Rajevskis: – To varētu dēvēt par pagaidu valdības pagaidu gadu. Nekad vēl neesam piedzīvojuši situāciju, kad valdības vadītājs saka: tagad visu atliekam, atliekam, atliekam... Nopietnus lēmumus nepieņemam. Protams, šo gadu raksturo arī vēlēšanas, kuras notikušas atsevišķi, nevis kopā. Tādējādi šis bijis arī deputātu kompetences tests. Rezultāti izskatījās vāji.

M. Bendiks: – Tas, ka Eiroparlamenta vēlēšanās deputātu kandidāti runāja visādas blēņas, solot, ka brauks uz Briseli cīnīties par bērnudārza celtniecību Vilkadirkšņu pagastā, nebija nekas jauns. Taču šoreiz ļoti precīzi varēja nomērīt publikas interesi. Tā bija katastrofāli zema. Uz vēlēšanām aizgāja cilvēki, kuriem vēl ir kāda rudimentāra pienākuma apziņa.

F. R.: – Savukārt Saeimas vēlēšanās pirmoreiz pa īstam nostrādāja reģionālais faktors un reklāmkampaņas ierobežojumi. Tie deva arī attiecīgu rezultātu. Proti, parlamentā pamainījās sejas un pienāca klāt divas jaunas partijas.

M. B.: – Šis gads Latvijas politikā bijis zīmīgs ne tik daudz ar revolūciju, cik ar evolūciju. Arī deģenerācija ir viens no evolūcijas spirāles cikliem. Tā turpinās. Kas attiecas uz Saeimas vēlēšanām, tad redzējām, ka tajās deģeneratīvais process ir sasniedzis nākamo līmeni.

– Tagad nu precizēsim: kurš šajā procesā ir lielākais deģenerāts?

M. B.: – Latvijas politiskā vide, kura nespēj, vairs nespēj dot cilvēkus politiskiem amatiem.

– Saeimā ir ievēlēti visi 100 deputāti, un arī ministru portfeļi laimīgā kārtā kaut kā sadalīti.

M. B.: – Kam? Pamatā taču ierēdņiem. Ieskaitot premjeru. Turklāt problēmas redzējām pat Vienotībai, kuras sauklis ilgstoši bijis: ļaujiet Dombrovskim strādāt!

– Nu, ļaujiet strādāt... Kas tur slikts?

M. B.: – Pārtulkosim šo saukli bez blēdībām. Tad tas nozīmē: mēs esam tādi, kādi esam. Sliktāk nebūs. Kaut kā jau izstūrēsim. Ļaujiet mums pastūrēt vēl. Tipiska varas partijas pieeja. Ar šādu pieeju tā kārtējo reizi dabū varas partijas mandātu. Un kārtējo reizi atkal nav ar ko aizpildīt ne tikai ministru posteņus, bet arī premjera amatu.

– Kā nav?! Un kas tad ir šī kundze, vārdā Laimdota Straujuma?

M. B.: – Neaizmirsīsim kādu faktu. Kad pirmoreiz viņu nominēja par premjeri, Straujuma bija Tautas partijas (TP) biedre. Toreiz vēl TP nebija likvidēta. Straujuma nekad nav oficiāli no tās izstājusies. Par Vienotības biedri viņa kļuva vēlāk. Ko tas nozīmē?! Varas partija ņem no sava politiskā konkurenta (kaut miruša) profesionālu ierēdni?!

– Kāda vaina ierēdnim politikā? Izskaidrojiet problēmas būtību.

M. B.: – Totalitārā valstī premjeram citas īpašības nemaz nav vajadzīgas, taču parlamentārā demokrātijā ierēdnim ir jādara ierēdņa darbs, bet politiķim – politiķa pienākums.

– Tātad kāpēc nepietiek ar profesionāla ierēdņa īpašībām? Proti, izpratni par birokrātijas mehānismu un to, kā kārtojamas budžeta lietas.

M. B.: – Nesen mums – daudzcietušajai latviešu tautai – bija kongress, kuru rīkoja tās vadošais politiskais spēks. Sakiet, mēs tur dzirdējām kaut vienu ideju?

F. R.: – Kā?! Latvija nākamajos piecos gados varētu līdzināties Īrijai, bet varbūt pat Dānijai...

M. B.: – Dogoņim i peregoņim, panāksim un apdzīsim...

– Vēlētājs ir skaidri pateicis: tam vajag stabilitāti.

M. B.: – Nav jau tā, ka šim deģeneratīvajam procesam ir tikai dievīgi laba tauta un velnišķi stulba valdība. Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Te nu redzam, ko esam pelnījuši. Varbūt pat ko vēl sliktāku. Jo tomēr kaut kāds budžets ir, tramvajs brauc –nekas jau tāds ārkārtējs nav noticis. Ir taču vietas pasaulē, kur nekā tāda nav. Piemēram, Somālijā.

Bet es runāju par ko citu: īstena politiķa sūtība ir ģenerēt idejas. Piedāvāt. Aizstāvēt. Pamatot. Saņemt mandātu rīcībai. Pavisam primitīvi sakot, kā izģērbjot klavieres, kad paliek plika arfa: politiķi piedāvā cerības (idejas). Un mēs skatāmies – jā, šis cerību tirgotājs Lilioms ir labāks par to otru Liliomu... Bet neko tādu taču neredzam!

– Laimdotai Straujumai kā izcili labai ierēdnei pēc definīcijas nevar piedēvēt šādu talantu. Proti, spekulēt ar cerībām. Ierēdņa talants ir bezierunu izpildībā.

M. B.: – Es teorētiski neizslēdzu iespēju, ka var būt cilvēki, kuri aizsēdējušies ierēdniecībā, bet tad viņiem atveras otrā elpa, lai kļūtu par politiķiem, ideju ģeneratoriem. Dzīvē gan notiek savādāk. Drīzāk jau mēs sagaidām idejas no aktieriem, dziedātājiem un citiem tautas glābējiem.

F. R.: – Vēlēšanas bija robežšķirtne starp divām dažādām Straujumām. Piekrītu, pirms tām viņa bija ierēdne, kura uzradās politikā kā premjere. Nekad šo shēmu neesmu atbalstījis. Pēc reālā varas statusa tas ir pirmais amats valstī. Tajā tika ielikts cilvēks bez politiskās pieredzes, bez tautas dota mandāta. Taču tagad Straujuma ir izgājusi cauri visam vēlēšanu ciklam. Viņa pat cīnījās premjeru debatēs; netika iemanipulēta amatā, kā to mēģināja darīt ar Andri Piebalgu.

M. B.: – Šis ir deģeneratīvs process. Sākotnēji tas attīstījās uz otršķirīgiem amatiem. Atcerieties, Godmanim vajadzēja izveidot IT ministra amatu, un viņš teica: nu, jā... te mums politiķis nederēs. Būs jāņem speciālists no malas. Paņēma. Beidzās viss ar zemeņu torti par 900 latiem.

F. R.: – Pag, pag... Vienu brīdi bija pieprasījums pēc apolitiskiem ministriem – mītiskais stāsts par nozaru speciālistiem.

M. B.: – Bet stāsts jau nav miris!

F. R.: – Jā, bet stipri vien atslābis.

M. B.: – Būtu priecīgs, ja tev izrādītos taisnība. Bail, ka – nē... Visi tie, kuri gaudo par prezidentālu republiku un visādi citādi par Krievijas guberņas radīšanu Latvijā, balstās uz to pašu: mums būs tautas vēlēts prezidents un tad nu viņš saliks ministru amatos profesionāļus. Tāpat kā batjka Mahno, baltkrievu, Kremļa vai kāds cits batjka.

F. R.: – Ja sabiedrība vēl nav šo mītu izslimojusi, tad politiskās partijas gan. Izņēmums ir Izglītības ministrija. Ne tādēļ, ka nebūtu cilvēka, ko likt amatā, bet tāpēc, ka neviens negribēja uzņemties problemātiskas nozares pārraudzību. Ja kādā mirklī sabruks ministra reitings vai nervu sistēma, labāk amatā likt cilvēku, kurš nepieder nevienai partijai un kuru viegli norakstīt zaudējumos. Savukārt, ja Seile izdzīvos, tad pēc četriem gadiem ies cauri vēlēšanu sistēmai un tiks ievēlēta kā populāra ministre. Partijai šāda situācija – ieguvums jebkurā gadījumā.

M. B.: – Protams, ja partija vispār aizvilks līdz vēlēšanām...

– Mārīti Seili amatam virzīja Vienotība. Tātad vai ir iemesls šaubām, ka partija izvilks līdz vēlēšanām?

M. B.: – Esmu par to runājis... Proti, ka Vienotība savā augstprātībā un izlaidībā ir pārņēmusi Latvijas ceļa (LC) karogu un ar lepnumu nes to augstu.

– Jums šķiet, ka Vienotība nav zaudējusi savu aroganci?

M. B.: – Tā ir saņēmusi ievērojamu triecienu. Vienotība vairs nespēj pildīt varas partijas funkciju. Pār plecu palūrēju kādā gudra cilvēka veiktā aptaujā, un tas, ko tur ieraudzīju, ir kas neredzēts. Reitingi liecina, ka Vienotība ir tikai ceturtā populārākā partija Latvijā.

F. R.: – Saskaņa – pirmā, otrie zemnieki, trešā – Nacionālā apvienība (NA). Vienotībai ir zemākie reitingi vērojumu vēsturē. Tā ir partija, kurai grūtības amatos ielikt ministrus; partija, kura ir priecīga, ka kongresā tikai trešā daļa no tās biedriem ir iekšējā opozīcijā. Sic!!! Trīs izsaukuma zīmes... Būtība ir tā, ka partija nodarbojas ar brūču salaizīšanu un pašsaglabāšanos.

Vienotība laužas cauri ērkšķiem, kurus pati izaudzējusi. Solvita Āboltiņa. Tas viņas mandāts, kuru neiedeva vēlētāji... Lūk, kas izskaidro reitingu kritumu! Dzintara Zaķa Volvo, Veiko Spolītis, kas tika aizturēts pie stūres reibumā. Bankas Citadele dīvainā pārdošana.

M. B.: – Tas viss pareizināts ar aroganci... Mēs, lūk, drīkstam darīt jebko, jo mums taču nekas nepieķeras – kā teflona pannai. Nepieķeras. Līdz pirmajam skrāpējumam, kad vienmēr sāk piedegt tieši tajā vietā. Pagrieziena punkts bija Dzintara Zaķa Volvo. Sabiedrības kritiskais sāpju slieksnis bija sasniegts.

F. R.: – Stāsts par Volvo ir stāsts par laikā nenoliktu mandātu. Ja Zaķis toreiz būtu atteicies no deputāta pilnvarām, viņš tiktu ievēlēts godīgā ceļā. Uz to pašu grābekli uzlēcis arī Veiko Spolītis. Tās nepatikšanas nav tik radikālas, lai cilvēks vispār pazustu no politiskās skatuves. Latvijā cilvēki prot piedot. Ja laikā aiziet, ir cerības atgriezties. Piemērs: ģenerālis Krēsliņš, kuram bija nepatikšanas ar dēlu. Eleganti nolika mandātu un – bladāc! – sēž atkal Saeimā. Ja Zaķis būtu laikā aizgājis un atvainojies, viņš būtu mierīgi ievēlēts. Galva nesāpētu, jo būtu sodu jau izcietis. Pārsteidz tas, ka partijā šīs lietas neapjēdz.

– Tad ko lai saka par Jāņa Junkura rīcību!

F. R.: – A kas tas Junkurs tāds vispār ir...? Davai, nodod mandātu!

M. B.: – Ielien cilvēks kaut kur dziļi Kurzemes mežā. Uz trim nedēļām... Bet telefons ta' izlādējas. Kaut kad taču jānāk ārā... Iznāk, un – caps! – mandātu nost!

F. R.: – ...un vēl pajautā: vai tiešām gribi, lai tava mandāta numuru ieskrāpē uz kapakmeņa...

M. B.: – ...vai citus līdzīgi uzvedinošus jautājumus...

– Tagad bez smiešanās. Kā izskatās pārējās koalīcijas partijas uz šāda fona? Nacionālā apvienība, ZZS...

M. B.: – Nacionāļiem vienmēr ir kaut kāds eksistences pamats, un tāpēc viņiem nav bijis obligāti jābūt valdībā. Viņi šajā varā piedalījušies – te iekšā, te – ārā. Kad ārā, tad skaļi rībinājuši bungas. Kad valdībā – tad spēlējuši iekšējo opozīciju.

– Ja palaimējies, ik pa brīdim nogāzuši pa valdībai.

M. B.: – Valdības nobukņīšanā viņi ir Latvijas čempioni. Neviens nebalso par NA valdībā, bet gan par nacionālo ideju. Zemsaviešiem savukārt ir ļoti īpatnējs elektorāts un nodaļu struktūra. Taču Vienotība – sākotnēji kā Jaunais laiks – nenāca politikā ar mērķi aizstāvēt nacionālas idejas.

F. R.: – Aizstāvēt tiesiskumu.

M. B.: – Repše toreiz teica: mēs ņemsim varu. Apturēsim kontrabandu un veidosim tiesisku valsti. Varu viņi dabūja. Tad sāka šķelties, paši ar sevi piekopa politisku incestu un atkal saglabāja varu. Ja atmet JL ekstrēmi revolucionāros saukļus...

F. R.: – ...tiesiskums, atklātība – tos, kuri šobrīd Vienotībai tik ļoti nepiestāv, nekādas ideoloģijas nav.

M. B.: – Tikai vara. Pēkšņi kongresā izdomāja, ka galvenais konflikts esot starp liberāļiem un konservatīvajiem.

– Kā tagad vajadzētu rīkoties, lai nekristu beigta brāļu karā?

M. B.: – Vecajai gvardei ir pilnībā jānotur savas pozīcijas pār zaudētājiem vai arī jāiznīcina tie.

F. R.: – Izdarīs to. Šaubu nav.

M. B.: – Tad izdzīvos. Bet karš jau vēl nav uzvarēts. Vai nu tagad ņem gūstekņus tā, ka tie pārkrustās un rāpo uz vēdera, jebšu arī – galvu nost!

F. R.: – Vai tā maz bija izšķirošā kauja! Man interesants šķiet Ilzes Viņķeles stāsts... Kurš varēja prognozēt, ka tā sauktā čuriku ministre tik stabili iekļūs parlamentā? Tas tikai norāda, ka sākas sabiedrības pieprasījums pēc atklātības, kaut arī sliktā formā esošas. Viņķele pēdējā laikā bija ļoti tieša un pat nežēlīga. Taču atklāta. Ideoloģiski viņa ir galēji labējais liberālis, kurš tā arī pasaka: naudas ir tik, cik ir. Kuri nav sakrājuši – lai sprāgst zemē! Rezultātā sabiedrība viņu novērtēja pozitīvi. Ar to gribu teikt, ka Viņķeles statuss ir daudz fundamentālāks nekā Solvitas Āboltiņas mīkstais Junkura mandāts.

M. B.: – Es neredzu iespēju Vienotībai izdzīvot kā nišas partijai. Vai nu tā ir varas partija, vai nav.

F. R.: – Arī LC radās koncepts par sociāli atbildīgo liberālismu. Te nu ir tā līdzība! Ja tagad Vienotība izčakarē savu lakmusa papīriņu Viņķeli un sāk runāt par dāņu labklājības valsti – šis, lūk, varētu būt viens no tiem kapu zvaniem, kas reiz jau nozvanīja LC tā pēdējā stadijā.

M. B.: – Šajā ziņā Vienotība ir savākusi sliktāko no abiem piemēriem. No LC – iekšējo opozīciju un ideoloģisko neskaidrību. Savukārt no TP – aroganci un neatrašanos varā. Kalvīša laikā partijai bija ministru amati, bet varu tie nerealizēja.

– Vienotība spētu savākties izšķirošajai cīņai?

M. B.: – Šaubos...

– Kas tai būtu tagad jādara?

M. B.: – Jānolūdzas Jurim Pūcem un &, jādabū klāt jaunus cilvēkus, kuri spēj piedāvāt idejas. Bet katru, kurš nodarbojas ar šķeltniecību, nogalināt – un briesmīgi. Lai pārējiem bail.

F. R.: – Pirmkārt, ir jāapzina tie cilvēki, kuri vēlēšanās dabūja visvairāk plusu. Otrkārt, viņi jāapvieno, un tad uz šīs bāzes jābūvē jauna ideoloģiskā platforma. Taču tā ir tikai tehniski teorētiska shēma, kura nestrādās... Izskatās, ka būs tieši pretēji. Cilvēki, kuri savākuši vislielākos plusus (kā Viņķele), tiks sabāzti pa kaktiem. Jo četrus gadus ir jāšeptējas... Bija vēl kāds loģisks risinājums: par partijas priekšsēdētāju bija jāuztaisa Laimdotu Straujumu. Viņa ir populāra, jaudīga. Viņa ir valdības vadītāja. Tas dod papildu leģitimitāti. Bet galvenais: Straujuma ir lojāla arī vecajai gvardei. Viņa varēja būt ļoti laba partijas priekšsēdētāja pārstrukturēšanās brīdī. Solvitas Āboltiņas lielākā problēma ir tā, ka viņa polarizē. Partijas priekšsēdētājam ir jākonsolidē.

M. B.: – Ja nevar konsolidēt, pretējā nometne ir jāiznīcina.

F. R.: – Socioloģiski par lielu, lai iznīcinātu trešo daļu... Vienīgā iespēja – sadzīvot.

M. B.: – Galvenais šā gada secinājums: Latvijas politikā vairs nav skaidrības, kurš ir vadošais un virzošais spēks. Vienotība tā nav.