Devalvēt skolotāju = devalvēt valsti
Oto fon Bismarks teica, ka karus vinnē skolotājs un draudzes mācītājs. Pieņemsim, ka sabiedrība mācītāju var «lietot» pēc ticības un vajadzības. Taču ir viens, kuru pati valsts definējusi kā tādu, kam ikdienā jāgādā par cilvēka veselumu un viņa konkurētspēju reālā nākotnē. Tas ir skolotājs. Taču patlaban pilnā sparā rit sabiedrības atbruņošana no skolotāja un arī paša skolotāja atbruņošana no viņa darba jēgas. Kas vinnēs karus, ja sistēma, kura nav pakļaujama komercializācijai, kuras konstrukcija nav jāpakārto ne modeļa 21+9, ne kāda cita teritoriālā modeļa iegribām, kuras kadru kopumam jābūt motivētam ne jau kā neveiksminieku etalonam, bet kā profesionālam un radošam kopumam, novēršas no cilvēka, jo devalvē savu galveno instrumentu – skolotāju ?
Tā taču ir elementāra aksioma – ja politika ir destruktīva attieksmē pret vidi, tā ir destruktīva arī attieksmē pret izglītības sistēmu. Un otrādi. Vides degradācija nozīmē izglītības sistēmas degradāciju. Un otrādi. Bet patlaban Ministru kabineta noteikumiem
Nr. 149 pieteiktie grozījumi (minimālais skolēnu skaits vidusskolu klasēs) kopā ar izteikti miglainajiem grozījumiem noteikumos
Nr. 1616 (pedagogu darba apmaksa) ir acīmredzams vides un skolotāju degradācijas instruments. Kas cits, ja ne degradācija, būs tas, ka šo grozījumu sekas padarīs investīcijas skolotāju kvalifikācijā (tostarp par Eiropas naudu) bezjēdzīgas, jo daļa lauku skolotāju būs lemti bezdarbam? Ko citu, ja ne degradāciju raksturos tas, ka pašvaldību programmatiskie centieni noturēt jauniešus novados izrādīsies mākslīgi, «no augšas» sagrauti? Vai ne degradāciju lielākajā daļā gadījumu apliecināja skolu aizvākšana no kapilārajiem lauku centriem? Bet nu tās grasās aizvākt no centriem, kuri atzīmēti liela mēroga kartēs. Vai ne degradāciju apliecina «augšu» vēlēšanās pabarot ar potenciālajiem skolu līķiem skolotājus palikušajās skolās? Šie līķi izrādās vienīgais naudas avots skolotāju atalgojuma problēmas risinājumam. Tā ir totāla īsredzība, kuras sekas pēc laika maksās nesamērojami vairāk. Perspektīvā tās var padarīt vārdu «nacionāls» tikai par politisku spekulāciju.
Šāda līmeņa degradācijas cēloņi nav meklējami skolotājos, skolās un pat ne pašvaldībās. Tie meklējami Saeimas un valdības bezrezultativitātē. Nesen Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece teica, ka valstī netiks ļauts darboties Latvijas pretiniekiem un taps likums, «lai būtu iespēja slēgt organizācijas, kuru darbība nav savietojama ar Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi»
(LETA). Es nopriecājos. Jo tāds likums radītu iespēju slēgt arī organizācijas, kuru tiešās atbildības lokā bijis, piemēram, pienākums radīt kvalitatīvas tautas dzīvesspēju noteicošās sistēmas (izglītības, veselības, sociālo), slēgt organizācijas, kuru darbība novedusi pie tā, ka valsti atstājusi vai vēlas atstāt bezmaz puse tās iedzīvotāju. Slēgt organizācijas, kuras tiecas vairot pilsētu «proletariātu» un vājināt nacionālo stabilitāti (arī slēdzot skolas) tieši tur, kur tā pakļauta vislielākajiem riskiem. Vai tad šāds darbība ir savietojama ar Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi, vai tā rīkotos Latvijas draugi?
Turklāt IZM, šķiet, iestājies kārtējais grābstīšanās un miglas maldu laiks. Pat galvenos tekstus neilustrē konkrētas summas, bet to publiskie pamatojumi ir neskaidri un pilni pretrunām. Ne velti Latvijas izglītības vadītāju asociācija konferencē (11.12.) IZM lūgta, «veidojot jauno pedagogu atalgojuma modeli, pamatot līdzšinējā modeļa nepilnības un akcentēt priekšrocības, precīzi definēt jaunā modeļa ieviešanas mērķi, finansējuma avotus, garantijas, pedagogu ieguvumus». Vai: «LIVA gatava kļūt par IZM sabiedroto tikai tad, ja IZM atklāti runā ar izglītības iestāžu vadītājiem, izvērtējot kā šī procesa ieguvumus, tā arī riskus un zaudējumus.» LIVA rezumē: «Uzskatām, ka jauno modeli pēc būtības ieviest varēs tikai tad, ja tas nepasliktinās pedagogu (kaut arī daļas) sociāli ekonomisko stāvokli un to akceptēs nozarē strādājošie pedagogi un izglītības iestāžu vadītāji.» Vienu no LIVA diskusijām esot vadījis filozofs Igors Šuvajevs. Jautāts par minēto noteikumu grozījumiem, viņš atbildējis: «Ir tāds vārds – rasisms. Tad, lūk, tas, ko valsts dara ar lauku skolām, ir šis rasisms.».