Aplūkojot šo gadu Latvijas politikā, šoreiz lūdzu sarunas dalībniekiem uzmanību veltīt tam akcentam, kas viņiem šķitis pats būtiskākais. Izrādījās, ka interesantākais apspriešanas objekts ir partija, kura patlaban atgādina milzi uz māla kājām. Kāpēc tā, par to diskutē politologs Filips Rajevskis un politisko notikumu vērotājs Mārcis Bendiks.
– Kā jūs raksturotu šo gadu Latvijas politikā? Tas bijis visnotaļ piesātināts, ņemot vērā, ka notikušas Eiropas Parlamenta un 12. Saeimas vēlēšanas.
F. Rajevskis: – To varētu dēvēt par pagaidu valdības pagaidu gadu. Nekad vēl neesam piedzīvojuši situāciju, kad valdības vadītājs saka: tagad visu atliekam, atliekam, atliekam... Nopietnus lēmumus nepieņemam. Protams, šo gadu raksturo arī vēlēšanas, kuras notikušas atsevišķi, nevis kopā. Tādējādi šis bijis arī deputātu kompetences tests. Rezultāti izskatījās vāji.
M. Bendiks: – Tas, ka Eiroparlamenta vēlēšanās deputātu kandidāti runāja visādas blēņas, solot, ka brauks uz Briseli cīnīties par bērnudārza celtniecību Vilkadirkšņu pagastā, nebija nekas jauns. Taču šoreiz ļoti precīzi varēja nomērīt publikas interesi. Tā bija katastrofāli zema. Uz vēlēšanām aizgāja cilvēki, kuriem vēl ir kāda rudimentāra pienākuma apziņa.
F. R.: – Savukārt Saeimas vēlēšanās pirmoreiz pa īstam nostrādāja reģionālais faktors un reklāmkampaņas ierobežojumi. Tie deva arī attiecīgu rezultātu. Proti, parlamentā pamainījās sejas un pienāca klāt divas jaunas partijas.
M. B.: – Šis gads Latvijas politikā bijis zīmīgs ne tik daudz ar revolūciju, cik ar evolūciju. Arī deģenerācija ir viens no evolūcijas spirāles cikliem. Tā turpinās. Kas attiecas uz Saeimas vēlēšanām, tad redzējām, ka tajās deģeneratīvais process ir sasniedzis nākamo līmeni.
– Tagad nu precizēsim: kurš šajā procesā ir lielākais deģenerāts?
M. B.: – Latvijas politiskā vide, kura nespēj, vairs nespēj dot cilvēkus politiskiem amatiem.
– Saeimā ir ievēlēti visi 100 deputāti, un arī ministru portfeļi laimīgā kārtā kaut kā sadalīti.
M. B.: – Kam? Pamatā taču ierēdņiem. Ieskaitot premjeru. Turklāt problēmas redzējām pat Vienotībai, kuras sauklis ilgstoši bijis: ļaujiet Dombrovskim strādāt!
– Nu, ļaujiet strādāt... Kas tur slikts?
M. B.: – Pārtulkosim šo saukli bez blēdībām. Tad tas nozīmē: mēs esam tādi, kādi esam. Sliktāk nebūs. Kaut kā jau izstūrēsim. Ļaujiet mums pastūrēt vēl. Tipiska varas partijas pieeja. Ar šādu pieeju tā kārtējo reizi dabū varas partijas mandātu. Un kārtējo reizi atkal nav ar ko aizpildīt ne tikai ministru posteņus, bet arī premjera amatu.
– Kā nav?! Un kas tad ir šī kundze, vārdā Laimdota Straujuma?
M. B.: – Neaizmirsīsim kādu faktu. Kad pirmoreiz viņu nominēja par premjeri, Straujuma bija Tautas partijas (TP) biedre. Toreiz vēl TP nebija likvidēta. Straujuma nekad nav oficiāli no tās izstājusies. Par Vienotības biedri viņa kļuva vēlāk. Ko tas nozīmē?! Varas partija ņem no sava politiskā konkurenta (kaut miruša) profesionālu ierēdni?!
– Kāda vaina ierēdnim politikā? Izskaidrojiet problēmas būtību.
M. B.: – Totalitārā valstī premjeram citas īpašības nemaz nav vajadzīgas, taču parlamentārā demokrātijā ierēdnim ir jādara ierēdņa darbs, bet politiķim – politiķa pienākums.
– Tātad kāpēc nepietiek ar profesionāla ierēdņa īpašībām? Proti, izpratni par birokrātijas mehānismu un to, kā kārtojamas budžeta lietas.
M. B.: – Nesen mums – daudzcietušajai latviešu tautai – bija kongress, kuru rīkoja tās vadošais politiskais spēks. Sakiet, mēs tur dzirdējām kaut vienu ideju?
F. R.: – Kā?! Latvija nākamajos piecos gados varētu līdzināties Īrijai, bet varbūt pat Dānijai...
M. B.: – Dogoņim i peregoņim, panāksim un apdzīsim...
– Vēlētājs ir skaidri pateicis: tam vajag stabilitāti.
M. B.: – Nav jau tā, ka šim deģeneratīvajam procesam ir tikai dievīgi laba tauta un velnišķi stulba valdība. Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Te nu redzam, ko esam pelnījuši. Varbūt pat ko vēl sliktāku. Jo tomēr kaut kāds budžets ir, tramvajs brauc –nekas jau tāds ārkārtējs nav noticis. Ir taču vietas pasaulē, kur nekā tāda nav. Piemēram, Somālijā.
Bet es runāju par ko citu: īstena politiķa sūtība ir ģenerēt idejas. Piedāvāt. Aizstāvēt. Pamatot. Saņemt mandātu rīcībai. Pavisam primitīvi sakot, kā izģērbjot klavieres, kad paliek plika arfa: politiķi piedāvā cerības (idejas). Un mēs skatāmies – jā, šis cerību tirgotājs Lilioms ir labāks par to otru Liliomu... Bet neko tādu taču neredzam!
– Laimdotai Straujumai kā izcili labai ierēdnei pēc definīcijas nevar piedēvēt šādu talantu. Proti, spekulēt ar cerībām. Ierēdņa talants ir bezierunu izpildībā.
M. B.: -– Es teorētiski neizslēdzu iespēju, ka var būt cilvēki, kuri aizsēdējušies ierēdniecībā, bet tad viņiem atveras otrā elpa, lai kļūtu par politiķiem, ideju ģeneratoriem. Dzīvē gan notiek savādāk. Drīzāk jau mēs sagaidām idejas no aktieriem, dziedātājiem un citiem tautas glābējiem.
F. R.: – Vēlēšanas bija robežšķirtne starp divām dažādām Straujumām. Piekrītu, pirms tām viņa bija ierēdne, kura uzradās politikā kā premjere. Nekad šo shēmu neesmu atbalstījis. Pēc reālā varas statusa tas ir pirmais amats valstī. Tajā tika ielikts cilvēks bez politiskās pieredzes, bez tautas dota mandāta. Taču tagad Straujuma ir izgājusi cauri visam vēlēšanu ciklam. Viņa pat cīnījās premjeru debatēs; netika iemanipulēta amatā, kā to mēģināja darīt ar Andri Piebalgu.
M. B.: – Šis ir deģeneratīvs process. Sākotnēji tas attīstījās uz otršķirīgiem amatiem. Atcerieties, Godmanim vajadzēja izveidot IT ministra amatu, un viņš teica: nu, jā... te mums politiķis nederēs. Būs jāņem speciālists no malas. Paņēma. Beidzās viss ar zemeņu torti par 900 latiem.
F. R.: – Pag, pag... Vienu brīdi bija pieprasījums pēc apolitiskiem ministriem – mītiskais stāsts par nozaru speciālistiem.
M. B.: – Bet stāsts jau nav miris!
F. R.: – Jā, bet stipri vien atslābis.
M. B.: – Būtu priecīgs, ja tev izrādītos taisnība. Bail, ka – nē... Visi tie, kuri gaudo par prezidentālu republiku un visādi citādi par Krievijas guberņas radīšanu Latvijā, balstās uz to pašu: mums būs tautas vēlēts prezidents un tad nu viņš saliks ministru amatos profesionāļus. Tāpat kā batjka Mahno, baltkrievu, Kremļa vai kāds cits batjka.
F. R.: – Ja sabiedrība vēl nav šo mītu izslimojusi, tad politiskās partijas gan. Izņēmums ir Izglītības ministrija. Ne tādēļ, ka nebūtu cilvēka, ko likt amatā, bet tāpēc, ka neviens negribēja uzņemties problemātiskas nozares pārraudzību. Ja kādā mirklī sabruks ministra reitings vai nervu sistēma, labāk amatā likt cilvēku, kurš nepieder nevienai partijai un kuru viegli norakstīt zaudējumos. Savukārt, ja Seile izdzīvos, tad pēc četriem gadiem ies cauri vēlēšanu sistēmai un tiks ievēlēta kā populāra ministre. Partijai šāda situācija – ieguvums jebkurā gadījumā.
M. B.: – Protams, ja partija vispār aizvilks līdz vēlēšanām...
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA