Latvijas zinātnes burkāni un klupšanas akmeņi

Zinātne un izcilība – kā panākt, lai šie vārdi Latvijā tiktu uztverti kā viens veselums? Šobrīd, lai to sasniegtu, ir jāpārvar gana daudz šķēršļu, tomēr nozarē strādājošie ir pārliecināti, ka to var izdarīt, apvienojot visu atbildīgo pušu spēkus.

Par zinātnes izaicinājumiem, investīcijām, augstākās izglītības lomu un citiem jautājumiem tika diskutēts Valsts izglītības attīstības aģentūras rīkotajā konferencē Vai investīciju un reformu vide nodrošina gaidīto izcilību zinātnisko iestāžu sniegumā, un Neatkarīgajai savu redzējumu šā pasākuma kontekstā izklāstīja Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš, Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, LU zinātnieks un izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles padomnieks Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Inovatoru apvienības valdes loceklis Andris Nātriņš un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāve Agrita Kiopa.

Neadekvāti kritēriji

LU rektors M. Auziņš norādīja, ka reizēm Latvijas zinātnes mazo pienesumu mēdz pamatot ar nepietiekamo valsts finansējumu. Tā tiešām ir, tomēr galvenais klupšanas akmens – viss pētniecībā vairāk tiek virzīts uz procesu pārvaldību, piemēram, uzskaitot pilna laika ekvivalentus un darba stundas, nevis uz pašu svarīgāko – rezultātu.

I. Kalviņš šo vērtēšanas sistēmu nodēvēja par neadekvātu un valstij neizdevīgu: «Vajadzētu tā: cik naudas novirzīts konkrētajai zinātniskajai institūcijai (ZI) un cik – dabūts pretī, proti, kāda veida produkcija ir radusies atbilstoši katram ieguldītajam eiro. Valstij būtu ļoti skaidri jānosaka kritēriji, tā dodot zinātniekiem signālus – ko no viņiem gaida. Vai gaida izcilību, vai ieguldījumu rūpniecībā, vai arī ko citu. Diemžēl šobrīd tie kritēriji ir voluntāri un tos grūti izskaitļot.» Gala iznākums esot tāds, ka, pēc Eiropas Ziemeļvalstu ekspertu padomes vērtējuma, labākās ZI uz vienu strādājošo no valsts saņem vismazāk, bet visvājākās – visvairāk. «Patiesībā Organiskās sintēzes institūtam pēc tam, kad tas saņēma visaugstāko vērtējumu Latvijā, bāzes finansējums tika apcirpts, bet tām ZI, kas šajā vērtējumā pat nepiedalījās, nauda tika piešķirta vairāk. Tas nozīmē, ka šie kritēriji nestrādā,» secināja I. Kalviņš.

A. Nātriņš neslēpa bažas, ka daļai sabiedrības veidojas nepareizs priekšstats par zinātni un tās komercializāciju: «Atbalstot tikai atsevišķas zinātnes nozares, nepietiks, lai veidotu efektīvu zinātnes sistēmu Latvijā. Nedrīkst atstāt aiz durvīm sociālās un humanitārās disciplīnas.» Viņam pievienojās M. Auziņš, atzīstot, ka «sistēma bez tām būs kliba, jo tās veido tautas attieksmi pret savu zemi un valsti. Ja tās neatbalstīsim, mums būs problēmas nacionālās pašapziņas un arī valsts drošības ziņā».

Jēgpilnas izmaiņas

Attiecībā uz tik bieži piesaukto ZI konsolidāciju kā sistēmas stiprinātāju M. Auziņš kā nepieņemamu novērtēja to, ka «Ministru kabineta pieņemtajos noteikumos projekta izdošanās tiek vērtēta pēc tā, vai samazināsies ZI reģistrā fiksēto institūtu skaits. It kā jau uzstādījums nav slikts – uztaisīt jaudīgākas darba grupas, taču pie kā tas novedīs? Tikai pie tā, ka daļai ZI mainīsies administratīvā pakļautība, nekas vairāk. Konsolidācija līdz ar to nav vērsta uz efektivitātes palielināšanu, bet mehāniskām darbībām.»

V. Kaščejevs uzsvēra, ka pētniecības konkurētspējas vairošana nav domājama arī bez jaunu zinātnieku pieplūduma: «Svarīgas ir ne tikai vietas reitingos, bet tas, vai jaunieši gribēs iet zinātnieka ceļu. Viņi to neizvēlēsies, ja radīsies priekšstats par nabadzīgu un pēc valsts subsīdijām dīcošu personu. Bet, ja redzēs, ka zinātnieks ir cieši saistīts ar pelnošiem uzņēmumiem un attīstītu ekonomiku, tad viņus nevajadzēs īpaši pārliecināt.» LU zinātnieks akcentēja: viena no galvenajām prioritātēm nākamajam Eiropas Savienības plānošanas periodam ir tas, kā Latvija integrēsies Eiropas pētniecības telpā. Bez saiknes ar uzņēmējiem tas nav iedomājams. Uzņēmējam, kuram inovācijas ir vērtība un biznesa nepieciešamība, ir vajadzīgs pētniecības atbalsts. Taču ne vienmēr viņam būs izdevīgi uzturēt mazu pētniecības struktūrvienību, lielāku devumu varētu dot apvienoti zinātnieku prāti, proti, to varētu izdarīt, sadarbojoties ZI. Šī kapacitāte līdz šim nav pietiekami izmantota.

Augstākās izglītības loma

Gan V. Kaščejevs, gan M. Auziņš pauda pārliecību, ka ļoti svarīga ir zinātnes un augstākās izglītības sazobe. Pētniecībā balstīta izglītība dod augstu PVN – sagatavo ļoti labi izglītotus cilvēkus, kas var dot Latvijas ekonomikai lielu pienesumu. I. Kalviņš piebilda, ka augstākās izglītības uzdevums ir ne tikai doktoru sagatavošana un jaunu izgudrojumu radīšana, bet arī spēja aprobēt pasaulē jau radītus izgudrojumus – ar mērķi veidot savus inovatīvu tehnoloģiju risinājumus. «Šī joma ir palikusi novārtā, jo tam ir vajadzīga sava infrastruktūra. Mazā ekonomikā nav daudz tādu uzņēmumu, kas spēj uzturēt paši savus zināšanu centrus, tāpēc tas jādara valsts universitātēm.»

M. Auziņš kā vienu no svarīgākajām lietām minēja likumdošanas bāzes un kvalitātes kontroles sakārtošanu. Eksministrs Roberts Ķīlis gribējis ko mainīt, bet viss beidzies ar čiku. Galu galā teju visi studiju virzieni akreditēti uz maksimālo laiku, un tas nozīmē, ka īsta izvērtējuma nav bijis. Viņaprāt, ja lēmumu pieņemšana notiek institūcijā, kurā ir visas augstskolas, tas noved pie interešu konflikta un neefektīva akreditācijas procesa.

Plānveida rīcība

I. Kalviņš atgādināja Nacionālo attīstības plānu un attīstības mērķus: «Ja gribam kādu ekonomikas nozari attīstīt, jābūt skaidram, cik un kādi speciālisti jāsagatavo. Ja šie procesi netiek koordinēti, tad ir pilnīga pašplūsme, kas arī līdz šim ir noticis. Superliberālisms, kas balstās uz to, ka tirgus visu noregulēs, un ko esam pārņēmuši no lielajām ekonomikām, kur ir daudz spēlētāju un tur tiešām to visu noregulē, te nestrādā. Te ir vajadzīga plānveida darbība un analīze.»

A. Kiopa pauda pārliecību, ka tikai jēgpilna resursu izmantošana dos rezultātu. Tas būs atkarīgs no abu pušu – IZM un zinātnieku – tālākas rīcības. IZM zināmus pasākumus izcilības veicināšanai jau īstenojusi. Viens no tiem – ZI vērtējums, kurš izkristalizējis 15 starptautiski konkurētspējīgas ZI. Lai tās atbalstītu, IZM lēmusi par, piemēram, papildu finansējuma (10 miljoni eiro) piešķiršanu pētniecības izcilības attīstībai un zinātnisko institūciju konsolidācijas un rezultātu pārvaldības sistēmas ieviešanai.