Vēloties nodrošināt sev garantētu šāvienu dažu minūšu laikā pēc ienākšanas mežā, mednieki dāsni piebaro medījamos dzīvniekus un izšauj plēsējus. Šādos siltumnīcas apstākļos mežacūku un briežu populācija lauku iedzīvotājiem kļuvusi traucējoši liela.
Bagātīgākie medību meži atrodas Kurzemē, un te arī iedzīvotājiem lielākās problēmas. Vistrakāk ir ar mežacūkām – tās rok visur, un pēc bara apmeklējuma izskatās, ka pāri gājis traktors ar arklu. Ugālē šoziem sarakāts ap skolu, cietis basketbola laukums, bērnu rotaļu laukums. Rukši uzaruši pat kapsētu. Ugālnieks Edgars Krams vietējai avīzei atzīst: "Neesam ar mieru dzīvot kopdzīvi ar mežacūkām! Tām atļauts viss, bet mēs esam bezspēcīgi."
Cita cieminiece stāsta: "Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi mūžā, ka mežacūkas ienāk pa vārtiņiem kā ciemos, uzrok visu zālienu un pa vārtiņiem aiziet... Zālienā ir izraktas līdz pat pusmetram dziļas bedres, un pie pašas mājas. No malas izskatās, ka tajā īpašumā vispār cilvēki nedzīvo. Lai to visu atjaunotu, jāiegulda daudz līdzekļu un darba."
Gada nogalē ugālnieki vākuši protesta parakstus, pieprasot Zemkopības ministrijai kaut ko darīt lietas labā. Par kompensāciju pieprasīšanu un vēršanos atbildīgajās institūcijās spriež arī līdzās esošā Piltenes pagasta iedzīvotāji. Taču, radikāli nemainot pašreizējo medību saimniecības regulējumu, stāvoklis kļūs tikai bezcerīgāks.
Arī statistika apliecina, ka dzīvnieki ļoti strauji savairojas. Mežacūku skaits pēdējo desmit gadu laikā pieaudzis no 19 līdz 67 tūkstošiem, staltbriežu – no 20 līdz 38 tūkstošiem, stirnu skaits – no 47 līdz 240 tūkstošiem.
Uz šo skaitļu fona plēsēju daudzums šķiet nožēlojams – Valsts meža dienests (VMD) pēdējā apkopojumā min 816 dzīvnieku, turklāt reālie skaitļi sezonas beigās varot būt pat par divām trešdaļām mazāki, jo viens un tas pats vilks var būt uzskaitīts vairākās mežniecībās.
Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā vilkiem nav daudz aizstāvju, un mednieki pelēčus uzskata par nīdējamiem konkurentiem. Tikmēr paši lielā skaitā uzbarotās cūkas kā nākas neapsaimnieko. Populārzinātniski šo problēmu formulē Pasaules dabas fonda Latvijā direktors Uģis Rotbergs: "Mednieks uzskata, ka stirna, ko apēd vilks, ir izēsta no viņa ledusskapja."
Arī VMD Medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš atzīst, ka medību politikā piebarot nozīmē vairāk medīt. Taču praksē tā nenotiek. Savukārt plēsēju Latvijā neesot tik daudz, lai noregulētu mežacūkas un briežus nekaitīgā blīvumā. Šonedēļ Latvijā nomedījamo vilku skaits tiek palielināts vēl par 50. Tātad kopumā sezonā drīkst nošaut 200 pelēču. Šīs nedēļas sākumā bija krituši jau kopumā 120 vilki.
Arī vasarā – saudzējamajā laikā – ir šāvēji, kas nespēj atturēties no šāda medījuma. Kāds Kuldīgas novada mednieks Neatkarīgajai stāsta, ka tā gadījies ne tikai pašam. "Neviens kolektīvs to atklāti neatzīst, taču vilku pie izdevības kārtīgs mednieks vaļā nelaidīs."
J. Ozoliņš oponē – ja vilki tiktu medīti arī ārpus atļautā laika un limita, statistika to uzrādītu. Skaitļi esot loģiskā kārtībā.
Taču speciālists piekrīt, ka problēma, iespējams, ir attieksmē. Vēl no padomju gadiem par vilku tiek domāts kā par kaut ko kaitīgu, un tas ir pretrunā Eiropā valdošajai zaļajai politikai: "Ja mednieks sevi pretnostatīs zaļajiem, viņam agri vai vēlu nāksies kapitulēt.