Par investīciju ieplūšanu kavējošiem faktoriem, tradicionālo tautsaimniecības nozaru nenovērtēšanu iepretim inovatīvo tehnoloģiju uzņēmumiem un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) reorganizācijas potenciālo efektu Neatkarīgās intervija ar LIAA direktoru Andri Ozolu, kuram apbrīnojami ilgi izdevies noturēties amatā, neraugoties uz atstādināšanas centieniem.
– Valdība lielas cerības ekonomikas izaugsmē saista ar investīciju piesaisti un eksportu – redzat tam arī segumu nākamā gada budžeta projektā un citos normatīvajos aktos?
– Esam savus plānus pieteikuši Ekonomikas ministrijā (EM), un nedomāju, ka atbalsts eksportam samazināsies. Bet bažas raisa pērn decembrī pieņemtais lēmums reorganizēt LIAA un Eiropas Savienības (ES) atbalstu vairs nevirzīt caur uzņēmējiem tik ierasto LIAA, bet caur Centrālo finanšu un līgumu aģentūru (CFLA), kas nozīmēs lielu darbinieku rotāciju un daudz neskaidrāku sistēmu. Ieceres autora, bijušā Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieka Aleksandra Antonova ideja bija visu struktūrfondu administrēšanu koncentrēt vienuviet, nedublēt funkcijas. Tagad, manuprāt, pieņemts sliktākais iespējamais lēmums – noņemt LIAA jauno fondu administrēšanu, bet atstāt iepriekšējā perioda līdzekļu apguves uzraudzību, kur lielākā slodze būs nākamgad, kad paredzēta lielu rūpnīcu celtniecība. Šo iepriekš piešķirto līdzekļu izlietošanas uzraudzība jānodrošina līdz pat 2018. gadam.
Šāda sistēma, kad visu fondu naudu administrē tikai viena aģentūra, nav citās ES valstīs, un argumenti par labāku kvalitāti neiztur kritiku. Varbūt administratoram tā būs vieglāk, bet klientam labāk gan ne. CFLA apgalvo, ka tiks īstenota vienāda pieeja visiem klientiem, savukārt EM uzstādījums LIAA bija tāds, ka nevar būt vienādi smagas birokrātiskas prasības uzņēmumam, kas saņem 500 eiro dalībai izstādē, un uzņēmumam, kas saņēmis pāris miljonu eiro atbalstu rūpnīcas celtniecībai.
Domāju, ka šīs reformas dēļ nākamgad uzņēmējiem ES finansējums nebūs pieejams vispār.
– Jo?
– Prognozējams ļoti liels fondu naudas apguves kavējums, fondu pieejamība uzņēmējiem, uzņēmēji nākamgad varēs tikt klāt tikai iepriekšējā perioda atlikumu naudai. Lauku atbalsta dienests lauksaimniekiem paredzēto atbalstu sāks piešķirt jau decembrī, bet pārējās nozarēs tas nenotiks.
– Kāpēc domājat, ka CFLA to nevarēs izdarīt, bet LIAA varētu?
– CFLA šā uzdevuma veikšanai šobrīd darbā nav pieņemts neviens darbinieks. Mūsu pieredze rāda, ka programmas izstrādāšana, ieviešanas mehānismu saskaņošana ar Eiropas Komisiju (EK) aizņem apmēram gadu. LIAA jaunās programmas varētu ieviest jau pēc mēneša.
– Ja sakāt, ka formālie argumenti neiztur kritiku, kas, jūsuprāt, ir patiesie reorganizācijas iemesli?
– Pieļauju, ka tie varētu būt politiski motīvi. Ir dīvaini, ka mums vēl vairākus gadus jānodrošina projektu uzraudzība, bet ar jauniem projektiem uzņēmēji vairs nenāks. Daļu no 230 LIAA darbiniekiem pārvilinās CFLA, jo tur būs vajadzīgi darbinieki ar pieredzi, bet mums nāksies uzraudzībai pieņemt darbā jaunus, nepieredzējušus.
– Kas ir «politiskie motīvi»?
– To labāk neminēt...
– Tieši otrādi – es gribētu to paturpināt.
– Tad varbūt man sāksies jauna darba meklējumi.
– Varbūt. Bet līdz šim jums apbrīnojamā kārtā izdevies noturēties LIAA vadītāja krēslā jau 11 gadus, un vēl neilgi pirms sava amata termiņa beigām ekonomikas ministra amatā jūs vēl uz pieciem gadiem pārapstiprinaja Vjačeslavs Dombrovskis. Pirms tam nesekmīgi no jums atbrīvoties centās ekonomikas ministri Krišjānis Kariņš, Artis Kampars, pērn – Daniels Pavļuts. Vienlaikus redzam, ka caur LIAA pie ES fondu naudām tikuši, citastarp, uzņēmēji – partiju sponsori. Tur izpaužas šie politiskie motīvi? Varbūt lielās fondu naudas pārcelšana uz citu iestādi ir reakcija uz to, ka nedabūja jūs nost no LIAA vadības?
– Nedomāju. Jo šāda reforma skāra arī citas aģentūras, piemēram, Valsts izglītības aģentūru. Te jautājums jāskata ne tik daudz politiskā, cik izteikti centralizētas kontroles griezumā. Šo programmu administrēšana ir saistīta ar padziļinātu kompetenci, nozares politiku, bet šajā gadījumā ministrijas, nozares ar šo lēmumu zaudē savu lomu, attiecīgi arī kadri tiks pieņemti darbā FM. Tas ir stiprs trieciens nozaru ministrijām.
– Esat izjutis kādu politiķu pastiprinātu interesi par iespēju atbalstīt to vai citu projektu?
– Nē. Bet esmu jutis izteiktu uzstādījuma spiedienu šajā lēmumā, nevis loģisku argumentāciju. Ja esošajā sistēmā ir kādas nepilnības, tās var novērst, bet nav jāsagrauj kopumā labi strādājoša sistēma. Parasti ir jāpierāda, kāpēc vajadzīga reforma, nevis, kā man jautāja premjere Laimdota Straujuma, kāpēc to neveikt. Zaudētājs būs Latvijas uzņēmējs, jo katra klienta grupa prasa padziļinātu izpratni. Turklāt arī naudu neietaupīs, bet gan izšķērdēs. Motivācija darba kolektīvā ir tuvu nullei, jo darbinieki zina, ka viņiem atlicis strādāt divus trīs gadus.
Tagad gan valsts pārvaldē klīst runas par to, ka vajadzētu ieslēgt atpakaļgaitu, tikai nav skaidrs, kā to izdarīt, nezaudējot seju. Bet domāju, ka brīdī, kad nāksies atzīt būtisku kavēšanos ar ES fondu pieejamību uzņēmējiem, būs jāatzīst, ka tā bijusi liela kļūda, vai arī klusām tiks noslēgts līgums ar LIAA, lai problēmu atrisinātu. Un tad varenā birokrātiskās ķēdes samazināšana būs beigusies ar vienu papildu posmu. LIAA jau pēc mēneša var gan izsludināt, gan administrēt jaunā perioda programmas, mums ir pilna gatavība.
– Kas traucē investīciju piesaistei Latvijā? Ernst&Young pētījums, ar kura palīdzību, starp citu, vērsās pret jūsu palikšanu amatā, apliecināja mūsu atpalikšanu investīciju piesaistē no Igaunijas un Lietuvas, investīciju projektu apjomu kritumu divas reizes 2012. gadā.
– Ļoti lielas summas ieplūda Latvijā nekustamajā īpašumā, bet ar šo sektoru LIAA nestrādā, izņemot industriālo nekustamo īpašumu. Fondu līdzekļu pieejamība nav kas īpašs, ar ko Latvija var pievilināt investorus, – tā ir visās ES valstīs, bet, ja mēs būsim vienīgie, kuriem atbalsts kādu laiku nebūs pieejams, tas gan Latvijas pievilcīgumam nāks par sliktu. Noteicošais ir kvalificēta darbaspēka klātbūtne. Izvietot Latvijā lielas ražotnes ir ļoti grūti, Latvijas izredzes un joma ir nelielās ražotnes ar strādājošo skaitu zem simta.
– Un kā ar piesauktajiem citiem faktoriem – nodokļi, infrastruktūra, maza ekonomika, speciālistu trūkums, enerģētika, tiesiskā vide...
– Tie lielākoties ir pārspīlēti argumenti. Mums gandrīz nekad nav nācies saskarties ar investoru vai ražotāju, kurš izvērtētu Moddy’s vai Standard&Poor’s Latvijai piešķirto reitingu. Uzņēmēji spriež pragmatiskāk, viņiem primāra ir infrastruktūras, kvalificēta darbaspēka pieejamība. Uzņēmējiem pat nav tik svarīgs nodokļu slogs, viņi rēķina vienkāršāk – cik kopumā izmaksā nolīgt kvalificētu nepieciešamo darbinieku komplektu un kādi ir riski, ka viņi varētu uzņēmumu pamest. Uzbūvēt jaunu ražotni laikā, kad bija nekustamā īpašuma bums, Latvijā bija dārgi, jo, lai uzceltu rūpnīcu, bija jākonkurē ar nekustamo īpašumu attīstītājiem pie ierobežota būvfirmu skaita, ļoti sadārdzinātām rūpniecības izmaksām. LIAA bija ļoti grūti pārliecināt ražotājus ienākt Latvijā, jo uzcelt rūpnīcu Latvijā bija dārgāk nekā Vācijā.
– Kā būtisks investīciju pieplūdi veicinošs faktors pirms Latvijas pievienošanās eirozonai tika minēta mūsu pāreja uz eiro. Kādas investīcijas mums papildus nesis eiro?
– Vieni no galvenajiem eiro ieviešanas argumentiem bija eiro stabilitāte un bailes no lata devalvācijas. Par stabilitāti piekrītu. Savukārt devalvācija Latvijas ražotājus daudz neuztrauca, jo tās rezultātā samazinātos produkcijas pašizmaksas un pieaugtu konkurētspēja, vismaz kādu laiku.
Sava ietekme eiro bijusi uz investīcijām nekustamajā īpašumā jeb spekulatīvajā sektorā, kur bija vērojams straujš investīciju pieplūdums pēc eiro ieviešanas Igaunijā un daļēji arī Latvijā, bet ražošanā investīcijas pat nedaudz samazinājās.
– Argumentējot bankas Citadele zemo pārdošanas cenu, premjere bilda, ka pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas Ukrainā austrumu reģions, tostarp Latvija, kļuvusi investīcijām mazāk pievilcīga. Jūs arī fiksējāt tamlīdzīgu tendenci?
– Par banku sektoru atturēšos spriest, bet par investīcijām ražotnēs negribētu piekrist. Ukrainas – Krievijas konflikts rosinājis revidēt ražotāju lēmumus attīstīties šajās abās valstīs, līdz ar to Latvijai parādījās jaunas izredzes. Jau tagad viesnīcu sektorā pastiprināti ir ienākušas ukraiņu investīcijas vairāku desmitu miljonu apmērā, arī ražošanā.
– Liepājas metalurgā?
– Tur vēl nekas nav investēts. Šobrīd strādājam ar četriem Krievijas uzņēmumiem, tostarp IT jomā, kuri izvērtē iespēju izvietot Latvijā vairākus simtus darbavietu. IT uzņēmumos runa ir pat par darbinieku pārcelšanu no Krievijas un uzturēšanās atļauju piešķiršanu. Esmu ticies ar mūsu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vadību un apspriedis, kādi varētu būt riski un ierobežojumi šādu jaunu darbavietu radīšanai Latvijā.
– Tad sakāt, ka no šī ģeopolitiskā konflikta mēs pat esam ieguvēji? Un vai šīs investīcijas, kas ienāk no Austrumiem, ir drošas? Vai pietiekami kritiski izvērtējam investorus?
– Ražotāji, kas Ukrainā līdz šim veiksmīgi strādāja Doņeckas reģionā, ir tik nopietni nobažījušies par savu nākotni un saviem klientiem, kas ir starptautiskajos tirgos, ka šāds lēmums nāk piespiedu kārtā. Savukārt Krievijas IT uzņēmumiem atrasties ES valstī ir vitāli svarīgi, pieļauju, ka daļa šo uzņēmumu ir nobažījušies par savu serveru un klientam apsolīto konfidencialitāti, un te arī eiro arguments tiešām strādā.
– Kādas sekas Krievijas embargo atstājis un atstās vēl uz Latvijas eksportu? Jau pirms tam uzņēmumi lielā mērā spēja pārorientēties uz citiem tirgiem vai turpina eksportēt caur Baltkrieviju?
– Eksports uz Krieviju caur Baltkrieviju ir tikai aplinkus ceļš, kā pārdot tam pašam tirgum. Izbīlis savu artavu ir devis, uzņēmumi ir pārdomājuši, vai ir droši visu likt vienā grozā. Piemēram, zivju pārstrādes uzņēmums Karavela mērķtiecīgi ir gājis prom no Austrumu tirgiem uz Zviedriju, Dāniju, ražo cita veida konservus no citām zivīm. Bet sankciju gaidu un citu faktoru dēļ, kas Krievijas tirgu padarījuši riskantu, eksporta kritums sekojis arī sankciju neskartajās nozarēs. Skāde ir vairākos simtos miljonu mērāma. Kopumā Latvijas valsts embargo skarto produkciju tirgoja par 50–70 miljoniem eiro, vēl daļa uzņēmumu, jo īpaši piena produktus, uz Krieviju eksportēja caur Lietuvu.
– Ko jūs redzat kā mūsu eksportspējīgākās nākotnes nozares?
– Bieži piesauktās jaunās tehnoloģijas vēl ilgi neieņems to lomu, ko tradicionālās industrijas Latvijā. Lai kā pasaulē attīstītos biotehnoloģijas un IT, nozīmīgākais eksporta valis un ekonomiskas balsts joprojām būs kokrūpniecība, metālapstrāde un inženiertehniskais sektors, pārtikas rūpniecība, tranzīts, loģistika. Nenoliedzami, īpaša uzmanība ir jāpievērš modernajām tehnoloģijām, kas arī jāatbalsta. Katrā ziņā vidējais atalgojums kokrūpniecības sektorā strādājošajiem ir būtiski augstāks nekā elektronikas ražotājiem, kur nereti uzņēmumi, kas pastāvīgi saņem valsts atbalstu, maksā saviem darbiniekiem līdzīgas algas kā Maxima pārdevējiem. Manuprāt, nepamatoti tiek pārmests, ka Latvija iet primitīvu attīstības ceļu un joprojām iedrošina attīstīt kokrūpniecību, nevis jaunu Skype tipa produktu radīšanu un mikroshēmu ražošanu, kuru ietekme tautsaimniecībā ir niecīga.
– Piemēram, Līvāni, lielā mērā turas uz optisko kabeļu ražošanas.
– Tādi piemēri būs. Toties virkne citu apdzīvotu vietu turas uz zāģētavām, kurās labi maksā. Nedomāju, ka privilēģijas būtu pelnījuši uzņēmumi, kuri saka, ka ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību, bet nespēj samaksāt algas, kas pat tuvas tām, kuras maksā mežizstrādē, kokrūpniecībā. Esmu tradicionālo industriju atbalstītājs. Nevajag mulsināt sabiedrību, sakot, ka būsim tumsoņas, ja turpināsim zāģēt mežu tā vietā, lai būtu smalkmeistari, kas ražo mikroshēmas. Kaut nedaudz palielinot pievienoto vērtību kokrūpniecībā un citās tradicionālajās nozarēs, grūdiens tautsaimniecībā būs būtiski lielāks nekā tad, ja mēs kaut vai četrkāršosim visu elektronikas ražošanu valstī.
– Gribat teikt, ka mūsu investīciju atbalsta politika iet nepareizā virzienā?
– Domāju, ka ejam pareizā virzienā, bet runājam nepareizā. Riskēju tapt nodēvēts par tumsoni, kas nesaprot, ka ir 21. gadsimts, ir biotehnoloģijas, IT, taču LIAA uzdevums ir nevis izcelt saujiņu iespējamo veiksminieku, bet palīdzēt Latvijas ekonomikai attīstīties un dot reālu ietekmi uz IKP. Ja 90% laika tērējam uzņēmējiem, kuri nepienes pat vienu procentu no Latvijas IKP, tad tā ir milzu kļūda.