Gada garumā vairums partiju apgalvoja, ka ir gatavas diskutēt par ieceri Valsts prezidenta vēlēšanas nodot tautas rokās, taču šobrīd, kad iecere ieguvusi konkrētas aprises, politiskā vide pēkšņi ieslēgusi atpakaļgaitu.
Saeima nākamnedēļ lems, vai nodot komisijām Ingunas Sudrabas domubiedru, partijas No sirds Latvijai sagatavotos Satversmes grozījumus par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Jau tagad iezīmējas, ka minētais dokuments tiks nobremzēts un iestrēgs varas gaiteņos kā minimums līdz nākamā gada pavasarim, kad līdz pašreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa pārvēlēšanai būs atlikuši vien daži mēneši.
Pārmet paviršību
Pret sagatavoto likumprojektu ir iestājusies gan premjerministre Laimdota Straujuma, gan arī pats A. Bērziņš, abi norādot uz šā dokumenta zemo kvalitāti. Arī partijas Vienotība pārstāvis Kārlis Šadurskis sarunā ar Neatkarīgo neslēpa izbrīnu par to: «Kādēļ dokuments sagatavots tik nožēlojamā kvalitātē. Izskatās, ka iesniedzēji pat nav Satversmi izlasījuši līdz galam. Vienā pantā tiek rosināts prezidenta ievēlēšanu nodot tautas rokās, otrā – pagarināt prezidenta pilnvaras no četriem līdz pieciem gadiem, bet trešais pants, kurš būtu bijis jāgroza, vispār netiek pieminēts. Diemžēl Ingunai Sudrabai trūkst nopietnības pret valsts pašu būtiskāko dokumentu.»
Arī Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Gaidis Bērziņš Neatkarīgajai atzina, ka idejiski vēlme uzticēt valsts augstākās amatpersonas vēlēšanas tautai ir apsverama, taču «sākt šo radikālo procesu ar kļūdaini sagatavotu dokumentu neizskatītos īsti labi. Tas ir viens teikums, turklāt bez anotācijas. Nav īsti saprotams, ko Inguna Sudraba vispār vēlas panākt.» Tam piekrīt arī A. Bērziņš, kurš medijiem atzinis – sagatavotie grozījumi neko neizsaka.
Akcentē naudas ietekmi
Tikmēr kuluāros izskan virkne bažu, kas partijām ir likušas nobremzēt ideju par tautas vēlētu prezidentu. «Pašreizējais dokuments rosina tehniski mainīt vēlēšanu kārtību, taču nerunā par Valsts prezidenta funkcijām, lai gan vairumā prezidentālo valstu pilnvaras ir stipri atšķirīgas no Latvijas piemēra,» klāsta K. Šadurskis. «Tādēļ, pirms mēs sākam runāt par vēlēšanu sistēmu, ir nepieciešama konceptuāla diskusija, kādas pilnvaras mēs vēlamies nodot Valsts prezidenta rokās. Otrs aspekts ir jauniegūtā pieredze, kas apliecinājusi, ka naudas vara politikā joprojām ir milzīga. Ivetas Grigules piemērs bija tīrais mārketings. Tas skaidri parādīja, kā nauda vienā naktī no Pelnrušķītes spēj uzburt princesi. Tas nozīmē, ka tik ilgi, kamēr nav mazināta naudas ietekme pār politiskajiem procesiem, mēs nevaram runāt arī par tautas vēlēta prezidenta institūtu. Līdz beidzot pēdējā gada ģeopolitiskie notikumi apliecinājuši, ka nav īstais laiks, lai viena cilvēka rokās koncentrētu milzīgu varu. Tas var slikti beigties,» pārliecināts ir K. Šadurskis.
Brīdina par varas koncentrēšanos
Arī Valsts prezidenta pārstāve Līga Krapāne sarunā ar Neatkarīgo apliecināja prezidenta viedokli, proti, ka Baltijas valstu vēsture apliecina – mums vispiemērotākā tomēr ir parlamentārā demokrātija, jo tā pasargā no iespējas pāriet uz diktatūru. Parlamentārā sistēma paredz balansētāku lēmumu pieņemšanu un plašāku cilvēku iesaisti.
Savukārt G. Bērziņš papildina, ka Nacionālās apvienības frakcijā pastāv dažādi viedokļi par tautas vēlēta prezidenta ieceri, tomēr nacionālais flangs piekrīt apgalvojumam, ka primāri ir jādomā par finansēšanas nosacījumiem: kas un kā maksās par Valsts prezidenta vēlēšanu kampaņu un kā tiks kontrolētas naudas plūsmas.
Tikmēr pati Inguna Sudraba Neatkarīgajai apliecināja: viņa visus pārmetumus par sagatavotā dokumenta paviršību noraida, jo šķietami pieticīgā redakcija esot tapusi apzināti —, lai rosinātu diskusiju.