Pat visaugstāko tehnoloģiju karā zābaki uz zemes ir vajadzīgi, un Latvijas aizsardzības pamats ir zemessargi – brīvprātīgie valsts aizstāvji. Dažādu iemeslu dēļ Zemessardzi jau gadiem māc zināms mazvērtības komplekss. Īpaši uz labi apgādāto sabiedroto kareivju prasmju fona. Kāda ir Zemessardzes nākotne – plašāka saruna ar brigādes ģenerāli LEONĪDU KALNIŅU. Par ieroču decentralizāciju, augstas gatavības vienībām, mirušām dvēselēm, brāķa munīciju un citām aktualitātēm.
- Cik īsti kaujas spējīgu zemessargu mums ir? Cilvēki joprojām nāk un piesakās?
– Zemessardze ir kaujas spējīga, par to es vispār nešaubos. Cita lieta – mums nepieciešami uzlabojumi gan ekipējumā, gan bruņojumā. Bet, ko šogad bijām izlēmuši sasniegt, to esam sasnieguši. Uz šo dienu mums ir 8015 zemessargi.
– Vai šai skaitā ietilpst arī pagājušajā gadsimtā izsniegtie zābaki?
– Puse. Pavasarī mēs saņēmām 4015 komplektus jauno formu. Un otra puse ir tie melnie zābaki.
– Nevaicāju gan burtiski par zābakiem, bet cilvēkiem. Vai uzskaitē ietilpst arī mirušās dvēseles?
– Varbūt arī kāda tur ir, bet paskaidrošu sīkāk. Šogad esam rekrutējuši 749 zemessargus – veselu bataljonu. Tai pašā laikā saskaitām arī tās mirušās dvēseles – cilvēkus, kuri nav sasniedzami vai reāli aizgājuši viņpasaulē, apmēram viena trešdaļa aizbraukusi uz ārzemēm. Daļa iestājusies profesionālajā dienestā vai Iekšlietu ministrijas struktūrās, kas neatļauj būt Zemessardzē. Esam zaudējuši apmēram piecus simtus. Ik mēnesi vācam statistiku par atskaitītajiem. Klāt nākuši aptuveni 250 cilvēku vairāk, nekā pazaudējām, un tas nozīmē, ka atjaunojamies. Šo 8000 zemessargu vidū mirušo dvēseļu praktiski nav.
– Politiķi bieži atgādina, ka mūs sargā NATO līguma piektais pants. Kāds šādā kontekstā ir Zemessardzes uzdevums? Apgādāt ārzemju supermenus, kas šurp brauc?
– Zemessardzes uzdevums ir aizstāvēt valsti. Tie, kas atbraukuši un dislocējas šeit Ādažos, lielākā daļa no viņiem piedalās arī Zemessardzes apmācības procesā. Ir pilnīgi nepareizi, ja kāds saka – zemessargs ir tas, kurš pienes ēdienu amerikāņu karavīriem Ādažos. Mēs gan esam atbalstījuši Ādažu reģionālo nodrošinājuma centru ar niecīgu skaitu speciālistu. Bet absolūti nav tā, ka mēs būsim kaut kur aizmugurē, bet priekšā sauszemes brigāde ar amerikāņiem un norvēģiem. Mums ir savi uzdevumi, un mēs strādājam absolūti līdzvērtīgi.
– Un kas praktiski notiek, ja tiek iedarbināts 5. pants? Gaidām sabiedrotos?
– 5. panta aktivizēšanas gadījumā Zemessardze tāpat kā visi bruņotie spēki aizstāv valsti. 5. pants darbojas, un tie (sabiedrotie) nāk uz šejieni palīgā. Savukārt mēs negaidām, kad pie mums kāds atnāks, mēs sākam likvidēt krīzes situāciju. Viņu ierašanās, protams, nenotiks uz sitiena vienā stundā. Tāpēc arī pie mums atrodas ASV karavīri, kas var aktivizēties ar mums kopā. Mēs negaidām! Mēs strādājam, aizstāvam, un tie nāk pakāpeniski klāt.
– Labi, mēs sākam strādāt arī pirms visiem piektajiem pantiem. Bet viņi – tie, kas ir šeit uz vietas?
– Viņi – kopā ar mums.
– Negaidot 5. pantu?
– Vispār par šo lietu jums jārunā ar aizsardzības ministru, bet, kā es saprotu, viņi ir tādi paši karavīri kā mēs. Un, ja pie mums draud ugunsgrēks, tad viņi tai pašā sekundē kā NBS pilna laika karavīrs un zemessargs nostāsies ierindā uzdevuma izpildei. Viņi negaidīs kaut kādu Kongresa rīkojumu.
– Kurš pirmais dosies pret tankiem vai provokatoru grupām? Zemessargi, profesionālais dienests, mobilizētie?
– Te jānodala divas lietas. Kaut kādi protesti un mītiņi ir Iekšlietu ministrijas darba lauks. Bruņotie spēki neiejaucas līdz brīdim, kad sākas reāls apdraudējums valsts vispārējai drošībai. Detaļās nevaru izplūst, bet jums jābūt pārliecībai, ka Zemessardze ir oriģināla Nacionālo Bruņoto spēku sastāvdaļa un Zemessardzei ir līdzvērtīgi uzdevumi valsts aizsardzībā tāpat kā citiem regulāro spēku veidiem. Zemessardze nav rezerve nevienam. Tas nozīmē, ka valsts aizsardzību nodrošina gan Zemessardze, gan Sauszemes brigāde, gan Gaisa spēki un Jūras spēki. Mēs neko negaidām, katram ir savi darbības virzieni. Tālāk es nedrīkstu iedziļināties – tas ir konfidenciāli.
– Attiecībā uz iespējamajiem draudiem – vai mēs runājam tikai par Krieviju?
– Valsts aizsardzības koncepcijā ir rakstīts – aizsargāt valsti pret ārējiem draudiem. Nekad jau konkrētu valsti nemin.
– Šķiet pašsaprotami, ka Krievija ir risks numur viens. Vai ir draudi no vēl kādām citām pusēm?
– Eksistē terorisms. Tas varbūt piemirsies, jo masu saziņas līdzekļos dominē Ukraina, bet terorismu neviens jau nav atcēlis. Un, spriežot pēc informācijas, ko mēs saņemam no Tuvajiem Austrumiem par Islāma valsti, šie riski arvien pieaugs. Cilvēki no Rietumeiropas ir aizbraukuši tur karot, un viņi brauks arī atpakaļ. Mums jābūt uzmanīgiem.
– Latvieši arī brauc misijās un droši vien kādam ir melnajos sarakstos.
– Pilnīgi noteikti. To nevajag aizmirst. Nākamais apdraudējums ir kibertelpa. Var arī neatrasties tuvu Latvijas teritorijai un veikt dažāda veida uzbrukumus. Nākamais reālais drauds, kas tiek inspirēts no ārienes, ir informatīvais uzbrukums. Tas viss kopā veido šos kiberdraudus.
– Ko Zemessardze var darīt lietas labā attiecībā uz separātisma draudiem Latgalē? Nevar taču iet atšaut visus, kuri aģitē pievienoties Krievijai.
– Nē, nē.
– Bet kas tad ir Zemessardzes uzdevumi? Ukrainā no tieši šādām provokācijām arī viss sākās.
– Var jau būt, ka tas scenārijs ir unificēts, kā daži domā. Bet Latvija tomēr ir citādā situācijā, un mums pierobežā, paldies dievam, ir Zemessardzes vienības. Galvenais uzdevums ir situācijas monitorings. Pastāvīga informācijas atjaunošana gan par sabiedrības noskaņojumu, gan jebkuriem iespējamajiem draudiem vietējā reģionālajā varā.
– Tas vairāk izklausās pēc Drošības policijas darba.
– Zemessardze ir tā, kas nāk no tautas un tur roku uz pulsa – kas tur notiek. Mēs, protams, nenodarbojamies ar to, ko Drošības policija un pārējās šāda tipa struktūras. Bet, atrodoties tuvu robežai, Zemessardze ir pirmā uz frontes līnijas.
– Parunāsim par Zemessardzes attīstību. Augstas gatavības vienības – kāda ir to jēga?
– Mēs tās saucam par rotas kaujas grupām. Atšķirība ir gan apmācībā, gan cilvēku spējā ātrāk mobilizēties, lai izpildītu uzdevumu. Iestājoties šai rotā, viņi apzinās, ka nāksies ātri reaģēt un daudz vairāk laika veltīt apmācībām. Vismaz 20 dienas gadā. Lai varētu nodrošināt tādas taktiskās spējas kā kauja, uzbrukums, atkāpšanās. Dažādas lietas. Un mēs šīs grupas pirmās nodrošināsim ar modernu ekipējumu un moderniem ieročiem.
– Cik tādas vienības plānotas?
– Pilotprojekts mums bija šogad – pa vienai vienībai katrā novadā (kopā tādu ir trīs). Tas veiksmīgi noslēdzies. Nākamgad šādas vienības sagatavos jau katrs no 18 bataljoniem. Tas ir prioritāri Zemessardzes attīstībā.
– Vai paaugstinātas gatavības rotu veidošana ir saistīta ar solīto ieroču decentralizāciju? Kā ieroči tiks izkliedēti pa Latviju?
– Tas ir uzdevums ne tikai paaugstinātas gatavības rotām. Tas ir uzdevums vispārējās valsts aizsardzības jomā. Ministrs tādu uzdevumu ir devis, un mēs pie tā strādājam. Aptuveni tā ideja man ir, bet pagaidām to neizpaudīšu.
– Kāda ir decentralizācijas jēga? Ja glabā vienuviet, atnāk ienaidnieks un visu iznīcina vienā piegājienā?
– Jā. Bet gribu atgādināt, ka dienesta ieroči joprojām glabājas arī pie zemessargiem. Tiem, kas nav nodevuši ieročus, tie joprojām atrodas mājās – no 2000. gada, kad tos saņēmuši.
– Nu, attiecībā uz šo apgalvojumu jums būtu ļoti daudz oponentu.
– Situācija ir drusku citādāka, nekā to mēdz pasniegt. Noteikumos ir skaidri un gaiši rakstīts, ka lēmumu par ieroča izsniegšanu pieņem bataljona komandieris, balstoties uz zemessarga aktivitātēm un viņa apmācību līmeni. Ja zemessargs ir tikko iestājies vai neierodas uz apmācībām – viņš man galu galā var arī pazust ar to ieroci. Ir jābūt uzticībai!
–Bet līdzšinējā tendence bijusi drīzāk neizsniegt nekā izsniegt...
– Mēs esam pat iegādājušies seifus, lai zemessargi varētu glabāt ieročus mājās. Agrāk tie bija jāpērk par savu naudu. Tagad Zemessardze ir iegādājusies pirmo partiju seifu un jau nogādājusi vienībās. Es decentralizāciju atbalstu – tāpat kā NBS vadība un aizsardzības ministrs.
– Esmu dzirdējis, ka Šveicē bruņutransportieris tiklab var stāvēt pie zemnieka šķūnī blakus traktoram.
– Igaunijā Kaitseliit taisās zemniekiem nolietotos lielgabalus izdalīt. Vai tas būtu racionāli Latvijas apstākļos? Nu, diezin vai. Lielgabalam nav munīcijas, tas ir nolietots. Tas būs nonsenss. Bet ieroču decentralizācija ir smags projekts. Tam apakšā ir vajadzīgas ievērojamas finanses.
– Tad parunāsim par budžetu. Mēs esam uzņemošā valsts ar saistībām pret sabiedrotajiem. Vai nepastāv bažas, ka visa nauda tiks ieguldīta viņu apgādē, bet mūsu pašu attīstība buksēs?
– Es tā nedomāju. Arī kad bija lielā krīze un citas prioritātes, daļa naudas Zemessardzei tika. Mēs spējām nodrošināt apmācību procesu. Sliktāk bija ar ekipējumu un bruņojuma iegādi. Jūs pats kā zemessargs redzat, ka trūkst mums gan guļammaisu, gan uzkabju. Taču tagad ar Ministru kabineta lēmumu par Zemessardzes attīstību ir noteikti konkrēti skaitļi, un, sastādot valsts budžetu, šie skaitļi ir jāņem vērā. Man ir absolūti liels optimisms, ka nākamajā gadā mēs šo finansējumu saņemsim. Turklāt mēs jau šogad saņēmām daļu bruņojuma un ekipējuma. Es nerunāju tikai par formām. Nākamā gada vidū mēs beidzot saņemsim guļammaisus. Skaits gan nav liels, jo lielas ir izmaksas. Viens komplekts – 500 eiro. Bet tā ir vesela sistēma: guļammaiss ar telteni, pretodu tīklu. Tajā nesvīst, nesalst. Un piegādes turpināsies. Arī norvēģu prettanku ieročus un transportu saņemam šogad. Skānijas ir daudz jaunākas, ar ekonomiskiem dīzeļdzinējiem. Varēsim nomainīt vecās mašīnas, kas savu laiku Zemessardzē jau godam kalpojušas.
– Vecos volviķus.
– No daža tipa Volvo mēs gan neatteiksimies, jo tiem aizvietojumu vēl nesaņemam. CO3 – tādi kā mikroautobusi, kam augšā var likt ložmetēju. Bet vecās kantainās kravas mašīnas, tās gan tiks nomainītas. Arī Zemessardze saņems kaut ko no šiem bruņotajiem Mercedes džipiem.
– Tomēr ar mašīnām nekaro, un jautājums ir par ieročiem. Mūsu pretgaisa aizsardzībai pareizākā vieta būtu muzejā.
– Arī šai virzienā strādājam. Mums jau ir pirmā apakšvienība, kas kopā ar Gaisa spēku Pretgaisa aizsardzības divizionu tiek sagatavota pretgaisa aizsardzības uzdevumu izpildei ar raķetēm, kas tagad ir mūsu bruņojumā. Ne tikai L70 lielgabaliem, ko jūs pieminējāt. Pretgaisa aizsardzība ir viena no prioritātēm, ko Nacionālie Bruņotie spēki attīstīs, un šeit Zemessardzes vienībām ir milzīga loma. Esam skaitliski lielas apakšvienības, kas jāapbruņo, lai garantētu Latvijas gaisa telpas drošību. L70, protams, ar laiku tiks nomainīts, kaut gan sauszemes mērķiem tas joprojām ir efektīvs. Pagaidām vēl atstāsim bruņojumā.
– Vēl pāris saimnieciskas dabas jautājumi. Kas noticis ar Zemessardzes printeri? Zemessargiem netiek dotas apliecības. Ja notiek kādi incidenti – bez apliecības mēs esam tikai zaļie cilvēciņi.
– Mums uz papildu pienākumu pie tā viena darbiniece strādā. Printējam milzīgos apjomos. Bet šī nav pirmā reize, kad par to ir runa. Es sāku interesēties, un izrādījās, ka no vienībām līdz galam netika noformēta informācija. Paprasīšu tūlīt, cik tad kopā izsniegts. (Komandieris zvana darbiniecei. Tā stāsta, ka drukāšana nesokas tik ātri. Dati jāpārbauda, asins grupu trūkst, fotogrāfijas jāpalabo, paraksti jāapvelk.) Lūk, tāda atbilde – 3970 apliecības. Aptuveni pusei ir, pusei vēl nav.
– Viens sāpīgs jautājums. Kurš ir atbildīgs par nekvalitatīvas salūtmunīcijas iepirkumu?
– Labāk pat neprasiet...
– Tā bojā ieročus.
– Protams, ka bojā! Ložmetējos vispār nedrīkst likt iekšā – aizķepēs ciet. Tā ir būtiska problēma.
– Kāpēc tad nemetat ārā?
– Tāpēc, ka tā ir valsts nauda! Tā vienkārši izmest ārā nevar. Labi, ka daudz neiepirka. Militāro iepirkumu sistēma ir specifiska. Nav tik viegli samainīt atpakaļ. Atbrauca speciālisti un atteicās atzīt savu vainu. Saka, viss ir normāli, un diemžēl zemessargs ir tas cietējs.
– Noslēgumā atgriezīsimies vēl pie jūsu teiktā, ka Zemessardze ir pilnvērtīga NBS sastāvdaļa. Kā tas nākas, ka mācībās zemessargi nav tik bieži blakus ārzemniekiem? Un, kad atbrauca NATO ģenerālsekretārs, arī jūs pašu nemanīja.
– Man jau nav jābūt pie Stoltenberga. Tāds ir vizītes protokols... Jāatzīst, šis gads ir tik bagāts ar vizītēm, ka mēs pat lāgā netikām galā un nācās vairākas ļoti augstas amatpersonas apvienot. Pats tikos ar ģenerāli Grasu – nacionālās gvardes komandieri, arī ģenerāli Kempbelu... Un par zemessargiem es tā neteiktu. Ja paņemam pēdējo vingrinājumu Silver Arrow, tur kopā bija gan sauszemes brigāde, gan zemessargi, gan norvēģi un amerikāņi.
– Tā bija reize, kad mūsējie netika galā ar viņu bruņutehniku?
– Kad iznīcināja mūsu prettanku apakšvienību? Jā, jā. Bet tas ir normāli! Esmu pilnīgi pateicīgs, ka norvēģi analizējot tā arī pateica – jūs esat iznīcināti, jo pieļāvāt tādu un tādu kļūdu. Kurš tad cits pateiks? Kur citur mēs gūsim šādu pieredzi? Tikai vingrinājumos. Un mūsu nākotne – mēs kopā ar sauszemes brigādi piedalīsimies visos vingrinājumos. Jūs redzēsiet, ka mums būs vienādas formas, vienāds ekipējums un pamazām arī vienādi ieroči būs. Un ne ar ko tas zemessargs neatšķirsies!
– Tad zemessargam tikai atliek uzdzīt savas prasmes.
– Jā. Mana vislielākā pateicība Latvijas pilsoņiem par viņu dalību un ziedošanos valsts aizsardzībai. Un vislielākais lūgums zemessargiem, lai viņi aktīvi piedalās apmācības procesā. Jo neapmācīts karavīrs ir vislielākais risks gan sev pašam, gan arī valsts aizsardzībai.
