Aizvadītajā sestdienā apmēram trešdaļas politiskās partijas Vienotība biedru cerības nepiepildījās. Neraugoties uz netipiski aso partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas darba stila publisku kritizēšanu, partijas kongress viņai atkal uzticēja organizācijas vadības stūri.
Vienotības liberālais spārns cer, ka viņu konservatīvie kolēģi vienas trešdaļas neapmierināto partijas biedru doto signālu saklausīs un partijā gaidāmas pārmaiņas.
Ierasts, ka partiju priekšsēdētājus ievēlē bez īpašas intrigas, jo lielākoties šim amatam organizācijas izvirza tikai vienu kandidātu. Taču šoreiz Vienotība rīkojās citādāk. Jau sen briestošais liberāļu un konservatoru ķīviņš partijas iekšienē izpaudās vēl vienā priekšsēdētāja amata kandidātā – Andrejā Judinā. Sev raksturīgajā veiklībā Vienotība divu kandidātu esamību vismaz centās vērst par labu sev, paziņojot, ka tā ir apskaužamas iekšējās demokrātijas izpausme.
Spēcīgs atbalsts
Tomēr ar demokrātiju partijā, visticamāk, nav kaut kas kārtībā. To liecina ne tikai aizvien atklātākās sarunas ar liberāli noskaņotajiem Vienotības pārstāvjiem, bet arī respektējamu partijas biedru uzrunas no tribīnes. Pat premjerministre Laimdota Straujuma atzina, ka reizēm S. Āboltiņa spēj sagandēt omu.
«Jā, arī mani reizēm neiedvesmo viņas nevajadzīgais asums un augstprātības pazīmes,» kongresā teica premjerministre. Kaut arī kritika ir pietiekami nopietna, labo īpašību S. Āboltiņā esot vairāk, un tieši tādēļ L. Straujuma apsolīja, ka atbalstīs viņas kandidatūru, jo: «Es redzu, kā viņa strādā, es redzu, kāda ir viņas vilkme, es redzu, kā viņa spēj mūs tik dažādus saturēt kopā!»
Apspiež atšķirīgos
Līdzšinējā Vienotības domes priekšsēdētāja, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete S. Āboltiņas iedibināto darba stilu noraksturoja vēl precīzāk. «Mani biedē neiecietība un agresivitāte, kas izpaužas partijas biedru vārdos, rīcībā un sarakstē. [..] Partijā arvien noteiktāk iezīmējas oficiālā jeb pareizā līnija, un tie, kas tajā vai citā jautājumā domā citādi, tiek apklusināti, un, ja vēl neliekas mierā – tad konservatīvais spārns lielā vienprātībā tos pastumj malā,» saka S. Kalniete. Pieredzējusī politiķe uzskata, ka liberālā spārna apkarošana Vienotības iekšienē nav tālredzīga rīcība, jo no partijas aizbiedē jaunus, modernāk noskaņotus cilvēkus.
Par izteiktu varas gravitācijas centru, iespējams, liecināja arī fakts, ka sākotnējā partijas kongresa darba kārtībā nebija paredzēta otra partijas priekšsēdētāja amata kandidāta A. Judina uzruna, pie vārda viņš tika pēdējā brīdī. Arī viņš neslēpa, ka partijā bieži jāpieņem tikai viens, pareizais viedoklis, bet ierindas biedru redzējums un pārdomas netiekot ņemtas vērā, jo partijas valde pieņem tikai šaurā lokā apspriestus lēmumus. Pēc viņa domām, tieši dialoga trūkums partijas iekšienē neuzklausītos biedrus mudina nesaskaņas ar sociālo tīklu palīdzību darīt zināmas arī plašākai sabiedrībai. Atzīstot komunikācijas problēmas un demokrātijas iegrožošanu, A. Judins tomēr atteicās situāciju partijas iekšienē dēvēt par kritisku. Visu varot labot ar diskusijām un atšķirīgu viedokļu uzklausīšanu.
Dumpinieki nedumposies
Neraugoties uz nepārprotamu kritiku, kuru S. Āboltiņa atzīt par pelnītu esam nevēlējās, jo partijā viedokļu apmaiņa un pretējā viedokļa uzklausīšana notiekot katru mīļu dienu, viņa partijas priekšsēdētājas amatā ar pārliecinošu balsu vairākumu tika ievēlēta. Par S. Āboltiņu nobalsoja 334 no 489 kongresa delegātiem.
Par to, ka vairākumam Vienotības kongresa dalībnieku S. Āboltiņas darba stils šķiet laikam atbilstošs, liecina arī tas, ka divas izteiktas Vienotības liberālā flanga pārstāves – Ilze Viņķele un Lolita Čigāne – partijas valdē netika pārvēlētas. Apliecinot Vienotībā valdošo pārliecību, ka dažādībā ir spēks, abas politiķes sola, ka darbu turpinās un konflikta dēļ ar S. Āboltiņu Vienotību pamest negrasās. Tikmēr Vienotības liberāļi klusībā cer, ka S. Āboltiņa būs pamanījusi, ka vismaz vienai trešdaļai partijas biedru viņas darba stils nav pieņemams, un, nevēloties riskēt vairot neapmierināto pulku, mainīs paradumus.