ACULIECINIEKS: Propaganda Ukrainā ir biedējoša

"Nepamet sajūta, ka jebkurā brīdī var sākties atklāta karadarbība starp Ukrainu un Krieviju. Ceļojot cauri Ukrainai manāmi vairāki Ukrainas armijas kontroles punkti un nocietinājumi. Dramatiskāka situācija vērojama uz Krimas robežas, kur var manīt armijas klātbūtni, un kur daļa no pierobežas teritorijas ir mīnēta. Kādreiz man likās, ka mīnas un tanki var būt tikai Afganistānā, Sīrijā vai Irākā, bet šobrīd jau tas viss notiek tepat kaimiņos,” brīnās Dainis Pudelis, jurists no Latvijas, kurš kopā ar draugiem ceļojis cauri gandrīz visai Ukrainas teritorijai.

Lai iepazītu dažādas kultūras un smeltos iedvesmu teju vai visai turpmākajai dzīvei, trīs jaunieši no Latvijas devušies garā ceļojumā, cerot sasniegt Jaunzēlandi un paviesojoties arī karadarbības skartajā Ukrainā.

Jaunieši iecerējuši ceļojumu ar ierobežotām izmaksām, tādēļ lielākoties pārvietojas divriteņu mugurā un nakšņo pie vietējiem iedzīvotājiem, kas ļauj lieliski iepazīt vietējo kultūru un cilvēku viedokļus.

Visvairāk Ukrainā jauniešus pārsteidzis lielais propagandas daudzums. „Atkarībā no valsts, kurā atrodies, masu medijos tiek ziņots pilnīgi pretējais. Radās sajūta, sekojot līdzi ziņām, izvēloties vai nu vienu konkrētu laikrakstu, vai citu ziņu kanālu, nemanot cilvēks tiek ievirzīts tā pārstāvētajā uzskatā. Tas, protams, noved pie pašu ukraiņu viedokļu šķelšanās,” skaidro Daiņa ceļabiedre Laura Garā. „Daļa no sastaptajiem cilvēkiem saka, ka vairs televīziju vispār neskatās, jo neesot jēgas,” papildina vēl viens ceļotājs Ivars Brencis.

Militārās manipulācijas jaunieši novērojuši, tomēr apdraudēti neesot jutušies. „Vēl dažas dienas pirms iebraukšanas Krimā, Latvijas portālos lasījām, ka Krievija atkal koncentrē militāros spēkus šeit, ka braukt uz turieni nevajag. Gan lasīts, gan dzirdēts no cilvēkiem, ka Krimā iekšā tikšana būs grūta vai pat neiespējama, ka mūs tur sagūstīs kā spiegus, ka attieksme pret latviešiem būs negatīva, ka mūs piekaus pirmajā dienā...Tomēr 16 tur pavadītās dienas pierādīja pretējo. Krimas robežas šķērsošanas formalitātes abos galos prasīja, šķiet, mazāk laika nekā tikšana pāri Baltkrievijas robežai. Braucām, uz riteņa plīvojot Latvijas karodziņam, bet ar negatīvu attieksmi nesaskārāmies. Cilvēki tikai jautāja, kas tas par karogu, un bieži atcerējās, kā kādreiz ir bijuši „pribalķikā”.

„Varētu teikt – mazāk aizdomu pilnu cilvēku redzējām Krimā, nekā Baltkrievijā,” atklāj Laura. Nepamanīta neesot palikusi arī iedzīvotāju viedokļu dažādība, gan Ukrainā, gan Krimā. „Ukrainā radās iespaids, ka jau ilgāku laiku mērķtiecīgi ir strādāts, lai Ukrainas sabiedrību sašķeltu divās daļās. Masu mediji ir izveidojuši divas pilnīgi pretējas informācijas telpas,” novērojis Dainis. „Vieni lepojas ar Maidana kustību, saviļņoti stāsta kā ukraiņi spēja vienoties un organizēties, citi uzskata, ka cilvēki tur bija nolīgti, ka tas viss bija izplānots, pat cilvēki, kas jānogalina. Sieviete, pie kuras palikām Jaltā, teica, ka, ja referendums būtu bijis godīgs, droši vien 40% būtu bijuši pret pievienošanos Krievijas Federācijai. Skumjākais ir tas, ka šīs uzskatu dažādības dēļ izjūk ģimenes, draugi kļūst par ienaidniekiem, bērni strīdas ar vecākiem,” nobeigumā min Ivars.

Jauniešu ceļojums vēl nav beidzies, un tam sekot līdzi var viņu pašu izveidotajā Facebook lapā howmanyroads