Ierēdņi slapstās no atbildības par Olaini
Pretstatā lielo vides projektu uzraugam Finanšu ministrijai Valsts vides dienests neuzskata, ka būtu nopūdelējis Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu izgāztuves sanācijai atvēlētos Eiropas miljonus. Attiecīgi vainīgie meklēti netiks, un nākamie projekti no šo nemākulīgo funkcionāru klātbūtnes netiks sargāti. Kaut gan fakts nav apstrīdams: sanācijas projekta īstenošana dienestam bija uzdota, naudas bija pietiekami, laika netrūka, bet darbs izdarīts netika, un šobrīd nevienam nav ne jausmas, kur dabūt naudu izgāztuves likvidēšanai.
VVD ģenerāldirektore Inga Koļegova tikmēr aicina sabiedrību nemeklēt vainīgos, pieņemt radušos situāciju un gaidīt šā projekta pozitīvu rezultātu, pie kā ministrija strādājot. «Situācijā, kad sanācijas projektu realizācija Valsts vides dienestam uzdota bez papildu budžeta līdzekļiem šīs funkcijas veikšanai, esmu pārliecināta, ka Valsts vides dienests savas kompetences ietvaros ir darījis visu iespējamo un pēc labākās sirdsapziņas, lai Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu izgāztuves sanācija notiktu. Publiskajā telpā valda pārlieku sakāpināts viedoklis par radušos situāciju.» Te gan jāiebilst, ka projekta apbērēšana dienestam izdevusies ļoti klusi un publiskajā telpā šis notikums tikpat kā netika pamanīts. Neproporcionāli klusi pazaudētās naudas lielumam. Jāatgādina, kopējais piešķīrums projektam bija 8,38 miljoni eiro, no tiem ERAF fonda daļa – 5,86 miljoni.
Lēmums pārtraukt vēl nesākto projektu faktiski tika pieņemts iepriekšējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Romāna Naudiņa laikā. «Daži vēl gribēja steigā bīdīt cauri, taču konsultanti skaidri pateica, ka vairs nevaram pagūt. Mēs tikai būtu ieberzušies ar otru gudrona projektu. Atkal būtu kaut kādi sadārdzinājumi, un valsts tiktu iedzīta stūrī, jo atkāpšanās izmaksātu vēl lielāku summu nekā projekta turpināšana. Nedrīkst darbu sākt, ja to nevar izpildīt,» rezumē politiķis. Tātad 2014. gadā kaut ko darīt jau bija par vēlu. Darīt vajadzēja 2012. gadā, taču toreiz vides resoram bija pilnīgi citas prioritātes. Pie varas atradās visu laiku sliktākais vides ministrs Edmunds Sprūdžs, kuru interesēja galvenokārt sievietes un Aivars Lembergs. Privātajā dzīvē viņš bija aizņemts ar savas laulības šķiršanu, savukārt darbā viņu interesēja vienīgi Reformu partijas dotais virsuzdevums jebkādiem līdzekļiem no politiskās skatuves dabūt nost Ventspils mēru. Rūpēm par vides aizsardzību Sprūdža dienaskārtībā vietas neatlika. Un Olaines izgāztuve jau nav vienīgais nopūdelētais projekts. Romāns Naudiņš apstiprina, ka arī Salaspils atomreaktora likvidācijai naudu varēja saņemt no Eiropas fondiem, taču tā vienkārši netika pieprasīta.
Edmunda Sprūdža vētrainās darbošanās dēļ Valsts vides dienests bija izsists no ierindas. Veco priekšnieku Sprūdžs padzina, viņa vietā tika iecelta Inga Koļegova. Taču jau drīz pēc tam personisku iemeslu dēļ viņa devās ilgstošā atvaļinājumā.
Īsta vadītāja Olaines projektam nebija, un netieši to apstiprina pati ģenerāldirektore: «Īpaši uzsveru, ka projektā bija iesaistītas vairākas atbildīgās iestādes, kā arī šo iestāžu esošās un bijušās amatpersonas.» Taču, kā izrādās, saskaitot dalītu atbildību, bezatbildība vien iznāk.
Dienests vainīgos negrib ne meklēt, ne pāraudzināt, taču jaunais ministrs Kaspars Gerhards gan nav noskaņots tik miermīlīgi un sola veikt izmeklēšanu. «Nožēlojami, ka atbildīgās iestādes trīs gadu laikā nerada iespēju uzsākt Olaines bīstamo atkritumu izgāztuves sanācijas projekta īstenošanu. Šajā laikā pieļautās kļūdas un iesaistīto amatpersonu atbildība tiks izvērtēta.»
Krustu pāri iecerei ministrs neliek – sola meklēt naudu. Pirms nedēļas, tiekoties ar Olaines mēru Andri Bergu, abi secinājuši, ka «ministrijai un pašvaldībai ir vienota izpratne par projekta nozīmīgumu un nepieciešamību to īstenot, jo šī ir viena no piesārņotākajām vietām Latvijā».