Anda Zadovska: Ie­spē­jas ne­drīkst laist ga­rām, jo tās ne­pie­dā­vā bez­ga­lī­gi

© f64

Mū­zi­kas nams Dai­le šo­mē­nes at­zī­mē vie­na ga­da ju­bi­le­ju, prie­cē­jot ap­mek­lē­tā­jus ar da­žā­diem kon­cer­tiem, iz­rā­dēm un tur­pi­not kād­rei­zē­jā ki­no­te­āt­ra Dai­le tel­pās kul­tū­ras me­ses fun­kci­jas. SI­A Mū­zi­kas nams Dai­le īpaš­nie­ce un di­rek­to­re An­da Za­dov­ska tā at­vēr­ša­nu uz­ska­ta par sa­va sap­ņa pie­pil­dī­ju­mu.

«Lai­kam man ti­ka sū­tī­ta do­ma no kos­mo­sa – sē­dē­ju mā­jās un prā­to­ju, vai Rī­gā nav kāds bi­ju­šais ki­no­te­āt­ris, kas iz­īrē tel­pas. Ie­rau­dzī­ju ve­cu slu­di­nā­ju­mu, ka kād­rei­zē­jā ki­no­te­āt­ra Dai­le tel­pas pie­dā­vā īrēt, lai gan ce­rī­bas vairs bi­ja ma­zas. Fi­nā­lā ap­stāk­ļi ie­gro­zī­jās tā, ka pa­gā­ju­šā ga­da 3. jū­li­jā pa­rak­stī­ju lī­gu­mu, bet 13. no­vem­brī at­vē­ru kon­cert­zā­li mā­jā K. Ba­ro­na ie­lā 31, ku­rai pērn pa­li­ka 100 ga­du,» stās­ta An­da Za­dov­ska.

Tra­dī­ci­jas tur­pi­nās

Pa­mat­ak­mens Mū­zi­kas na­ma Dai­le ēkai ie­likts 1913. ga­dā, bet pēc pār­trau­ku­ma tā ti­ku­si at­vēr­ta Kār­ļa Ul­ma­ņa val­dī­ša­nas lai­kā. Par zī­mī­gu fak­tu An­da uz­ska­ta to, ka ēkas saim­nie­kam Ju­rim Nā­ru­nam ir tu­vas, rad­nie­cī­gas sai­tes ar cil­vē­ku, kurš šo ēku uz­cē­lis. «Ju­ris Nā­runs stās­tī­ja, ka vi­ņa tēvs, sā­kot bū­vēt šo na­mu, esot vē­lē­jies, lai ta­jā no­tiek kas lī­dzīgs tam, ko pie­dā­vā­jam ta­gad mū­zi­kas na­mā, ta­ču Pir­mais pa­sau­les karš vi­ņa plā­nus iz­jau­ca,» vēs­tu­ris­kos as­pek­tus at­klāj di­rek­to­re. Vi­ņa uz­ska­ta, ka pir­mais dar­bī­bas gads bi­jis veik­smīgs.«Pats sva­rī­gā­kais bi­ja, lai pub­li­ka uz­zi­na, ka šāds Mū­zi­kas nams Rī­gā dar­bo­jas. Mēr­ķis ir sa­sniegts, jo mēs vē­lē­jā­mies, lai šī vie­ta ir at­dzī­vi­nā­ta un cil­vē­ki zi­na, ka šeit at­kal no­tiek pa­sā­ku­mi.» De­cem­bra afi­ša vēs­ta, ka kat­ru die­nu šeit, Mū­zi­kas na­mā, uz­stā­sies vie­tē­jie vai vies­māk­sli­nie­ki.

Bei­dzot sa­vas tel­pas

Mū­zi­kas na­ma dar­bī­bai sā­kums mek­lē­jams 2008. ga­da ru­de­nī, kad An­da Za­dov­ska ko­pī­gi ar kom­po­nis­tu Jā­ni Lū­sē­nu no­di­bi­nā­ja mu­zi­kā­lo ap­vie­nī­bu Ars No­va, kas dar­bo­jās kā ne­val­stisks te­āt­ris – kon­cer­tap­vie­nī­ba, ta­ču tai ne­bi­ja sa­vas māj­vie­tas. Tur­pi­nā­jums ir Mū­zi­kas nams Dai­le un il­gi lo­lo­tās paš­iem sa­vas tel­pas. «Tā­pēc lie­lis­ki zi­nu, kas ne­pie­cie­šams kon­cer­tu rī­ko­tā­jiem, lai tel­pā, kur no­tiek pa­sā­ku­mi, va­rē­tu la­bi jus­ties. Val­mie­ras Drā­mas te­āt­rī, Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jā ope­rā un lie­lā­ka­jās Lat­vi­jas pil­sē­tās rā­dī­jām Jā­ņa Lū­sē­na un Mā­ras Zā­lī­tes ro­ko­pe­ru Kau­pēn, mans mī­ļais, Jā­ņa Lū­sē­na un Pē­te­ra Brū­ve­ra mū­zik­lu Ag­rā rū­sa, Kon­gre­su na­mā iz­rā­dī­jām Jā­ņa Lū­sē­na un Ine­ses Zan­de­res mū­zik­lu Snie­ga ka­ra­lie­ne, ku­ru plā­no­jam uz­vest arī uz Mū­zi­kas na­ma Dai­le ska­tu­ves 2015. ga­da no­ga­lē, vei­do­jot jaun­u ie­stu­dē­ju­mu un pie­mē­ro­jot to Mū­zi­kas na­ma ska­tu­ves īpat­nī­bām. An­da so­la, ka nā­kam­gad de­cem­brī mū­zik­lu Snie­ga ka­ra­lie­ne no­dos ska­tī­tā­ju vēr­tē­ju­mam. «Ag­rāk šķi­ta, ka Mū­zi­kas nams sa­vās tel­pās – tas ir kaut kas ne­re­āls,» se­ci­na An­da, ku­ra pirms pār­is ga­diem ne­no­jau­ta, ka ie­ce­rei būs lemts pie­pil­dī­ties. Vi­ņa rū­pī­gi iz­svē­ru­si vi­sus fak­to­rus, vai tas būs eko­no­mis­ki iz­de­vīgs pro­jekts, lai gan kul­tū­ras pa­sā­ku­mu pie­dā­vā­jums Ars No­va jau pirms Mū­zi­kas na­ma at­vēr­ša­nas bi­jis daudz­vei­dīgs. «Šo­brīd ta­jā tiek rī­ko­tas arī kor­po­ra­tī­vas bal­lī­tes, jo zā­li, ku­rā ir vai­rāk par 400 ska­tī­tā­ju vie­tām, ie­spē­jams trans­for­mēt par skais­tu bal­les vie­tu ar gal­diem un bal­tiem gald­au­tiem, dže­za kon­cer­tiem vai ci­tiem pa­sā­ku­miem. Nav no­slē­pums, ka kor­po­ra­tī­vie pa­sā­ku­mi ir no­zī­mīgs fi­nan­si­āls at­balsts mū­su kul­tū­ras pro­jek­tiem.» Pie­dā­vā­ta­jā re­per­tu­ārā ir iz­rā­des bēr­niem:E. Ādam­sons, J. Lū­sēns, I. Zan­de­re – Či­gān­mei­tēns Rin­gla, V. Pū­ce, P. Brū­ve­ris – mū­zikls Bur­vis no Oza ze­mes, kā arī mon­go­ļu tau­tas pa­sa­ka Bal­tā ka­mie­lē­na sap­nī­tis, tā­pēc uz Mū­zi­kas na­mu aici­nā­tas arī ģi­me­nes. Sa­vu māj­vie­tu ta­jā ra­dis pa­sau­les mū­zi­kas fes­ti­vāls Por­ta un ne­pie­ra­di­nā­tās mū­zi­kas fes­ti­vāls Ska­ņu mežs. An­da prie­cā­jas, ka zā­lē ir la­ba akus­ti­ka un tu­vā­kie mu­zi­kā­lie no­ti­ku­mi ta­jā būs oper­dzie­dā­tā­ja kontr­te­no­ra Ser­ge­ja Jē­ge­ra kon­certs ar Jā­ņa Lū­sē­na mū­zi­ku un As­pa­zi­jas dze­ju, kā arī Jā­ņa Lū­sē­na un Ojā­ra Vā­cie­ša kon­cer­tiz­rā­de PUS ES.

Īs­tas saim­niek­mei­tas lo­ma

«Mēr­ķis pil­nī­bā vēl sa­sniegts nav, ta­ču es­mu gan­da­rī­ta, ka ša­jos Zie­mas­svēt­kos pie kla­vie­rēm 12 kon­cer­tos mu­zi­cēs ma­es­tro Rai­monds Pa­uls ko­pā ar so­lis­tu Zig­frī­du Muk­tu­pā­ve­lu. Ma­es­tro bi­ja at­brau­cis, iz­mē­ģi­nā­ja spē­lēt šeit kla­vie­res un tei­ca, ka pie mums ir la­bāk, ne­kā viņš bi­ja ie­do­mā­jies.» An­da teic, ka, vis­ti­ca­māk, vēl­reiz no sā­ku­ma ie­tu vis­am kon­cert­zā­les at­vēr­ša­nas dar­bam cau­ri. Esot pie­ra­du­si, ka ik­die­nu pa­va­da stre­sa pie­de­va un ta­jā gal­ve­nā sa­stāv­da­ļa ir di­na­misks darbs. «Man pa­tīk tas, ko es da­ru, un va­ru jus­ties kā saim­niek­mei­ta, kas pul­cē pie se­vis cil­vē­kus. Tas man vien­mēr ir pa­ti­cis. Es­mu īs­ta­jā vie­tā,» smai­dot sa­ka uz­ņē­mī­gā sie­vie­te.

Vi­ņa ap­stip­ri­na, ka ne­esot vieg­li būt di­rek­to­rei, pirms Mū­zi­kas na­ma at­vēr­ša­nas uz­rau­dzīt re­mont­dar­bus, rū­pē­ties ne ti­kai par ra­do­šo pro­ce­su, bet arī saim­nie­cis­ko dar­bī­bu. «Jā­rē­ķi­nās arī ar to, ka dar­ba­laiks ir ne­no­rmēts, it īpa­ši sa­springts so­lās būt de­cem­bris. Tās lie­tas, par ku­rām pa­šai ir sa­prat­ne, vien­kār­šāk kon­tro­lēt. Es­mu daudz ko ie­mā­cī­ju­sies, bet sā­ku­mā vieg­li ne­bi­ja. Man ir brī­niš­ķī­ga ko­man­da, ku­ru no­vēr­tē­ju, – māk­sli­nie­ce Ani­ta Lū­sē­na, ilg­ga­dē­jā­kā dar­bi­nie­ce, ska­ņu – gais­mu re­ži­sors Ed­gars Gra­žu­lis, teh­nis­kais di­rek­tors Mā­ris Sir­mais. Tiem, ku­ri nāk uz še­jie­ni strā­dāt, sa­ku, ka vis­i da­ra vi­su un vi­ņiem jā­būt ta­lan­tī­giem. Un šeit tā­di cil­vē­ki ir.»

Ta­lan­tī­go gē­nu man­to­jums

An­da teic, ka mū­zi­ka vi­ņu pa­va­dī­ju­si jau kopš sko­las lai­ka. Pēc Jaun­pils vi­dus­sko­las ab­sol­vē­ša­nas de­vu­sies mā­cī­ties par de­ju ko­lek­tī­va va­dī­tā­ju. Mū­zi­kas sko­lā ap­gu­vu­si flau­tas spē­li. Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē, Eko­no­mi­kas un va­dī­bas fa­kul­tā­tē ie­gū­tās zi­nā­ša­nas ta­gad va­rot likt lie­tā va­dī­bas dar­bā. «Daudz ko, ma­nu­prāt, no­sa­ka gē­ni. Tē­tis bi­ja trom­pe­tists, vi­ņam pie­mi­ta or­ga­ni­za­to­ra ta­lants. Vec­ve­cā­ki bi­ja liel­saim­nie­ki Sē­li­jas pus­ē. Vec­vec­tēvs uz sa­vas ze­mes me­ža ma­lā esot uz­bū­vē­jis es­trā­di, ap­mak­sā­jis or­ķes­tri, uz ku­ru nā­ku­ši vis­a cie­ma ļau­dis bal­lē­ties. Un tas man lai­kam nāk līdz­i no Za­dov­skiem. Sa­vu­kārt no vec­mam­mas pus­es ir daudz mu­zi­kan­tu.» An­da teic, ka vi­ņai esot rak­stu­rī­ga pār­spī­lē­ta at­bil­dī­ba, esot arī stin­gra, jo ci­tā­dā­ka di­rek­to­res ama­tā ne­maz ne­drīk­stot at­ļau­ties būt. «Man lai­kam jā­ie­mā­cās vai­rāk pa­ļau­ties uz ci­tiem cil­vē­kiem. Mā­co­ties uni­ver­si­tā­tē, do­mā­ju, ka diez vai man no­de­rēs grā­mat­ve­dī­ba, ta­ču bez šīm zi­nā­ša­nām bū­tu grū­ti.»

Šis gads pa­gā­jis kā vā­ve­res ri­te­nī. Ci­tam arī īs­ti lai­ka ne­esot at­li­cis. Vē­lē­tos ce­ļot, un An­da tic, ka pie­nāks laiks, kad to va­rēs da­rīt. At­va­ļi­nā­jums šo­gad arī ne­esot bi­jis, un pat di­vas brīv­die­nas pēc kār­tas ne­esot va­rē­ju­si iz­brī­vēt. «Ar to jau nav jā­le­po­jas, jā­da­ra viss, lai lie­tas sa­kār­to­tu un iz­do­tos iz­brī­vēt lai­ku kva­li­ta­tī­vai at­pū­tai,» se­ci­na vi­ņa. An­dai pa­tīk ar drau­giem mā­jās pa­sē­dēt, no­or­ga­ni­zēt vi­ņiem gar­šī­gu ēdie­nu bau­dī­ša­nas svēt­kus, jo ar prie­ku ga­ta­vo un kon­ser­vē. La­bā­kā re­lak­sā­ci­ja esot pirts, ūdens pro­ce­dū­ras un ma­sā­žas, ta­ču arī tas ta­gad ne­sa­nāk tik bie­ži, kā gri­bē­tos.

Mē­ģi­na būt pa­cie­tī­ga

Ar mī­ļu­mu stās­ta par tu­viem cil­vē­kiem – mam­mu, mā­su Kris­tī­ni, krust­bēr­niem sep­tiņ­ga­dī­ga­jiem dvī­ņiem Mag­da­lē­nu un Āda­mu. Ana­li­zē­jot sa­vas dzī­ves gai­tas, teic, ka šo­brīd ne­vē­lē­tos būt 18 ga­du ve­cu­mā, lai gan šis pe­ri­ods bi­jis jautrs un bez­rū­pīgs. «Ta­gad pie­nā­ku­ši brie­du­ma ga­di, kad ir jā­strā­dā,» stin­gri sa­ka vi­ņa. «Ne­sen pie mums vie­so­jās dzie­dā­tā­ja Elī­na Ga­ran­ča, ku­ras teik­to pa­tu­rē­ju sev – katrs cil­vēks dzī­vo tie­ši tā­du dzī­vi, kā­du viņš to vē­las. Nav ne­vie­na ie­mes­la, kā­pēc lai viņš tā ne­dzī­vo­tu, tā kā pats grib. Pro­tams, tas nav at­tie­ci­nāms uz sli­mī­bām un tam­lī­dzī­gi.» An­da ap­zi­nās, ka cil­vēks ne­drīkst būt ne­pa­cie­tīgs. «Tas at­tie­cas arī uz ma­ni. Ne­kas ne­no­tiek uz­reiz. Vis­am va­ja­dzīgs darbs. Vis­iem pro­ce­siem pa­ma­tā ir plān­vei­dīgs, mērķ­tie­cīgs un re­gu­lārs darbs,» uz­ska­ta vi­ņa, vel­kot pa­ra­lē­les ar Mū­zi­kas na­ma iz­vei­di. An­da teic, ka vi­ņa ne­esot stip­ra, ti­kai ap­kār­tē­jiem ra­dies šāds ie­spaids. Pa­tie­sī­bā esot jū­tīgs un emo­ci­onāls cil­vēks, ku­ram ir sva­rīgs to cil­vē­ku vie­dok­lis, kas ir vi­ņas īpa­ša­jā sa­rak­stā.

Ik rī­tu ar tā ri­tu­āliem An­da cen­šas iz­bau­dīt lē­nām. «Tas lai­kam ir tā­pēc, ka pēc tam man se­ko lie­lais skrē­jiens. Stun­da – tas ir par maz, va­jag di­vas. Es­mu cī­ru­lis,» pa­ra­du­mus at­klāj vi­ņa. Ie­dves­mai ne­pie­cie­šams, ka ci­ti no­vēr­tē pa­veik­to dar­bu. Tas dod lie­lu sti­mu­lu un ener­ģi­ju strā­dāt. An­da sev un ci­tiem vēl: lai ir mie­rīgs prāts. «Lai tā bū­tu, va­ja­dzī­ga har­mo­ni­ja ar se­vi. Ne­va­jag dzī­vot ilū­zi­jās. Jā­iz­man­to tās ie­spē­jas, ku­ras tiek do­tas, ne­va­jag bai­dī­ties tās iz­man­tot. Ie­spē­jas ne­drīkst arī pa­laist ga­rām, jo tās ne­pie­dā­vā bez­ga­lī­gi,» ir pār­lie­ci­nā­ta vi­ņa.

Latvijā

Latvijas Aizsardzības ministrija parakstījusi nodomu vēstuli ar Zviedriju par savstarpēju apņemšanos nākotnē slēgt starpvaldību līgumu par 18 "Archer" 8x8 riteņu artilērijas sistēmu piegādi Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), aģentūru LETA informēja ministrijā.