Mūzikas nams Daile šomēnes atzīmē viena gada jubileju, priecējot apmeklētājus ar dažādiem koncertiem, izrādēm un turpinot kādreizējā kinoteātra Daile telpās kultūras meses funkcijas. SIA Mūzikas nams Daile īpašniece un direktore Anda Zadovska tā atvēršanu uzskata par sava sapņa piepildījumu.
«Laikam man tika sūtīta doma no kosmosa – sēdēju mājās un prātoju, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris, kas izīrē telpas. Ieraudzīju vecu sludinājumu, ka kādreizējā kinoteātra Daile telpas piedāvā īrēt, lai gan cerības vairs bija mazas. Finālā apstākļi iegrozījās tā, ka pagājušā gada 3. jūlijā parakstīju līgumu, bet 13. novembrī atvēru koncertzāli mājā K. Barona ielā 31, kurai pērn palika 100 gadu,» stāsta Anda Zadovska.
Tradīcijas turpinās
Pamatakmens Mūzikas nama Daile ēkai ielikts 1913. gadā, bet pēc pārtraukuma tā tikusi atvērta Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā. Par zīmīgu faktu Anda uzskata to, ka ēkas saimniekam Jurim Nārunam ir tuvas, radniecīgas saites ar cilvēku, kurš šo ēku uzcēlis. «Juris Nāruns stāstīja, ka viņa tēvs, sākot būvēt šo namu, esot vēlējies, lai tajā notiek kas līdzīgs tam, ko piedāvājam tagad mūzikas namā, taču Pirmais pasaules karš viņa plānus izjauca,» vēsturiskos aspektus atklāj direktore. Viņa uzskata, ka pirmais darbības gads bijis veiksmīgs.«Pats svarīgākais bija, lai publika uzzina, ka šāds Mūzikas nams Rīgā darbojas. Mērķis ir sasniegts, jo mēs vēlējāmies, lai šī vieta ir atdzīvināta un cilvēki zina, ka šeit atkal notiek pasākumi.» Decembra afiša vēsta, ka katru dienu šeit, Mūzikas namā, uzstāsies vietējie vai viesmākslinieki.
Beidzot savas telpas
Mūzikas nama darbībai sākums meklējams 2008. gada rudenī, kad Anda Zadovska kopīgi ar komponistu Jāni Lūsēnu nodibināja muzikālo apvienību Ars Nova, kas darbojās kā nevalstisks teātris – koncertapvienība, taču tai nebija savas mājvietas. Turpinājums ir Mūzikas nams Daile un ilgi lolotās pašiem savas telpas. «Tāpēc lieliski zinu, kas nepieciešams koncertu rīkotājiem, lai telpā, kur notiek pasākumi, varētu labi justies. Valmieras Drāmas teātrī, Latvijas Nacionālajā operā un lielākajās Latvijas pilsētās rādījām Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperu Kaupēn, mans mīļais, Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūziklu Agrā rūsa, Kongresu namā izrādījām Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes mūziklu Sniega karaliene, kuru plānojam uzvest arī uz Mūzikas nama Daile skatuves 2015. gada nogalē, veidojot jaunu iestudējumu un piemērojot to Mūzikas nama skatuves īpatnībām. Anda sola, ka nākamgad decembrī mūziklu Sniega karaliene nodos skatītāju vērtējumam. «Agrāk šķita, ka Mūzikas nams savās telpās – tas ir kaut kas nereāls,» secina Anda, kura pirms pāris gadiem nenojauta, ka iecerei būs lemts piepildīties. Viņa rūpīgi izsvērusi visus faktorus, vai tas būs ekonomiski izdevīgs projekts, lai gan kultūras pasākumu piedāvājums Ars Nova jau pirms Mūzikas nama atvēršanas bijis daudzveidīgs. «Šobrīd tajā tiek rīkotas arī korporatīvas ballītes, jo zāli, kurā ir vairāk par 400 skatītāju vietām, iespējams transformēt par skaistu balles vietu ar galdiem un baltiem galdautiem, džeza koncertiem vai citiem pasākumiem. Nav noslēpums, ka korporatīvie pasākumi ir nozīmīgs finansiāls atbalsts mūsu kultūras projektiem.» Piedāvātajā repertuārā ir izrādes bērniem:E. Ādamsons, J. Lūsēns, I. Zandere – Čigānmeitēns Ringla, V. Pūce, P. Brūveris – mūzikls Burvis no Oza zemes, kā arī mongoļu tautas pasaka Baltā kamielēna sapnītis, tāpēc uz Mūzikas namu aicinātas arī ģimenes. Savu mājvietu tajā radis pasaules mūzikas festivāls Porta un nepieradinātās mūzikas festivāls Skaņu mežs. Anda priecājas, ka zālē ir laba akustika un tuvākie muzikālie notikumi tajā būs operdziedātāja kontrtenora Sergeja Jēgera koncerts ar Jāņa Lūsēna mūziku un Aspazijas dzeju, kā arī Jāņa Lūsēna un Ojāra Vācieša koncertizrāde PUS ES.
Īstas saimniekmeitas loma
«Mērķis pilnībā vēl sasniegts nav, taču esmu gandarīta, ka šajos Ziemassvētkos pie klavierēm 12 koncertos muzicēs maestro Raimonds Pauls kopā ar solistu Zigfrīdu Muktupāvelu. Maestro bija atbraucis, izmēģināja spēlēt šeit klavieres un teica, ka pie mums ir labāk, nekā viņš bija iedomājies.» Anda teic, ka, visticamāk, vēlreiz no sākuma ietu visam koncertzāles atvēršanas darbam cauri. Esot pieradusi, ka ikdienu pavada stresa piedeva un tajā galvenā sastāvdaļa ir dinamisks darbs. «Man patīk tas, ko es daru, un varu justies kā saimniekmeita, kas pulcē pie sevis cilvēkus. Tas man vienmēr ir paticis. Esmu īstajā vietā,» smaidot saka uzņēmīgā sieviete.
Viņa apstiprina, ka neesot viegli būt direktorei, pirms Mūzikas nama atvēršanas uzraudzīt remontdarbus, rūpēties ne tikai par radošo procesu, bet arī saimniecisko darbību. «Jārēķinās arī ar to, ka darbalaiks ir nenormēts, it īpaši saspringts solās būt decembris. Tās lietas, par kurām pašai ir sapratne, vienkāršāk kontrolēt. Esmu daudz ko iemācījusies, bet sākumā viegli nebija. Man ir brīnišķīga komanda, kuru novērtēju, – māksliniece Anita Lūsēna, ilggadējākā darbiniece, skaņu – gaismu režisors Edgars Gražulis, tehniskais direktors Māris Sirmais. Tiem, kuri nāk uz šejieni strādāt, saku, ka visi dara visu un viņiem jābūt talantīgiem. Un šeit tādi cilvēki ir.»
Talantīgo gēnu mantojums
Anda teic, ka mūzika viņu pavadījusi jau kopš skolas laika. Pēc Jaunpils vidusskolas absolvēšanas devusies mācīties par deju kolektīva vadītāju. Mūzikas skolā apguvusi flautas spēli. Latvijas Universitātē, Ekonomikas un vadības fakultātē iegūtās zināšanas tagad varot likt lietā vadības darbā. «Daudz ko, manuprāt, nosaka gēni. Tētis bija trompetists, viņam piemita organizatora talants. Vecvecāki bija lielsaimnieki Sēlijas pusē. Vecvectēvs uz savas zemes meža malā esot uzbūvējis estrādi, apmaksājis orķestri, uz kuru nākuši visa ciema ļaudis ballēties. Un tas man laikam nāk līdzi no Zadovskiem. Savukārt no vecmammas puses ir daudz muzikantu.» Anda teic, ka viņai esot raksturīga pārspīlēta atbildība, esot arī stingra, jo citādāka direktores amatā nemaz nedrīkstot atļauties būt. «Man laikam jāiemācās vairāk paļauties uz citiem cilvēkiem. Mācoties universitātē, domāju, ka diez vai man noderēs grāmatvedība, taču bez šīm zināšanām būtu grūti.»
Šis gads pagājis kā vāveres ritenī. Citam arī īsti laika neesot atlicis. Vēlētos ceļot, un Anda tic, ka pienāks laiks, kad to varēs darīt. Atvaļinājums šogad arī neesot bijis, un pat divas brīvdienas pēc kārtas neesot varējusi izbrīvēt. «Ar to jau nav jālepojas, jādara viss, lai lietas sakārtotu un izdotos izbrīvēt laiku kvalitatīvai atpūtai,» secina viņa. Andai patīk ar draugiem mājās pasēdēt, noorganizēt viņiem garšīgu ēdienu baudīšanas svētkus, jo ar prieku gatavo un konservē. Labākā relaksācija esot pirts, ūdens procedūras un masāžas, taču arī tas tagad nesanāk tik bieži, kā gribētos.
Mēģina būt pacietīga
Ar mīļumu stāsta par tuviem cilvēkiem – mammu, māsu Kristīni, krustbērniem septiņgadīgajiem dvīņiem Magdalēnu un Ādamu. Analizējot savas dzīves gaitas, teic, ka šobrīd nevēlētos būt 18 gadu vecumā, lai gan šis periods bijis jautrs un bezrūpīgs. «Tagad pienākuši brieduma gadi, kad ir jāstrādā,» stingri saka viņa. «Nesen pie mums viesojās dziedātāja Elīna Garanča, kuras teikto paturēju sev – katrs cilvēks dzīvo tieši tādu dzīvi, kādu viņš to vēlas. Nav neviena iemesla, kāpēc lai viņš tā nedzīvotu, tā kā pats grib. Protams, tas nav attiecināms uz slimībām un tamlīdzīgi.» Anda apzinās, ka cilvēks nedrīkst būt nepacietīgs. «Tas attiecas arī uz mani. Nekas nenotiek uzreiz. Visam vajadzīgs darbs. Visiem procesiem pamatā ir plānveidīgs, mērķtiecīgs un regulārs darbs,» uzskata viņa, velkot paralēles ar Mūzikas nama izveidi. Anda teic, ka viņa neesot stipra, tikai apkārtējiem radies šāds iespaids. Patiesībā esot jūtīgs un emocionāls cilvēks, kuram ir svarīgs to cilvēku viedoklis, kas ir viņas īpašajā sarakstā.
Ik rītu ar tā rituāliem Anda cenšas izbaudīt lēnām. «Tas laikam ir tāpēc, ka pēc tam man seko lielais skrējiens. Stunda – tas ir par maz, vajag divas. Esmu cīrulis,» paradumus atklāj viņa. Iedvesmai nepieciešams, ka citi novērtē paveikto darbu. Tas dod lielu stimulu un enerģiju strādāt. Anda sev un citiem vēl: lai ir mierīgs prāts. «Lai tā būtu, vajadzīga harmonija ar sevi. Nevajag dzīvot ilūzijās. Jāizmanto tās iespējas, kuras tiek dotas, nevajag baidīties tās izmantot. Iespējas nedrīkst arī palaist garām, jo tās nepiedāvā bezgalīgi,» ir pārliecināta viņa.