Kopš Zolitūdes traģēdijas ir pagājis gads, taču vainīgo politiķu galvas tā arī nav ripojušas. Tieši pretēji – tautas sēras vairākiem jaunizceptajiem politiķiem ir pat palīdzējušas audzēt savu kapitālu.
Nav mācījušies
Vienīgā amatpersona, kura savulaik nolieca galvu upuru priekšā, bija ekspremjers Valdis Dombrovskis, taču pat šī šķietami cēlā rīcība ar laiku izrādījās nevis sods, bet gan politiskās karjeras virzītājs.
Politologs Filips Rajevskis ar nožēlu secina, ka pat tik smags pārbaudījums, kāds bija Zolitūdes traģēdija, nav Latvijas varasvīriem iemācījis solidarizēties ar savu tautu. «Latvijas vēsturē nav bijis precedenta, kas varu un sabiedrību apvienotu kopīgās sērās. Un diemžēl arī Zolitūdes traģēdija nekļuva par punktu, kas saliedētu valdību, Saeimu un tautu. Tas, ka faktiski neviena amatpersona tā arī neuzņēmās politisko atbildību par notikušo, apliecina, cik atrauta valsts pārvalde ir no Latvijas sabiedrības. Varasvīri elementāri nesaprot, kā lūgt sabiedrībai piedošanu. Un šādā situācijā Valdis Dombrovskis uzņēmās upurjēra lomu. Principā – formāli demisionēja, tādējādi it kā simbolizējot visas valdības nožēlu. Taču ir jāšaubās par šī soļa sirsnību,» bija pārliecināts eksperts.
F. Rajevskis arī piebilst – ir patiesi jābrīnās, kādēļ politisko atbildību toreiz tā arī neuzņēmās tā brīža ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kura resors bija atbildīgs par būvniecības nozari valstī. «Visu iesaistīto, atbildīgo ministru abstrahēšanās no notikušā no defekta kļuva par efektu. Valda Dombrovska šķietami cēlā rīcība uz pārējo kolēģu fona izskatījās vēl jo nesavtīgāka, kas turpmākajā posmā ekspremjeram palīdzēja izveidot ļoti veiksmīgu tālāko karjeru,» secina politologs.
Gribētāji nestāvēja rindā
Tiesa, V. Dombrovskis nav vienīgais, kuram Zolitūdes traģēdija veicināja karjeru. Šis ir bijis atspēriena punkts vairākiem politiķiem, kuriem turēšanās cieši klāt pie sāpīgās tēmas palīdzējusi iekļūt 12. Saeimā.
Jāatgādina, ka pēc lielveikala sagrūšanas toreizējais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks Mārtiņš Šics, atbalstot neziņā atstātās ģimenes, nosūtīja tīmekļa vietnei nekropole traģēdijā bojā gājušo cilvēku sarakstu. Par šo gadījumu tika uzsākta dienesta izmeklēšana, un M. Šics uz tās laiku bija atstādināts amata, kurā tomēr tika atjaunots 2014. gada februārī. F. Rajevskis uzsver, ka šķietamā solidarizēšanās ar upuru radiniekiem kļuva par pavērsiena punktu M. Šica karjerai, kas piedzīvoja strauju uzrāvienu un ļāva mediķim iesoļot 12. Saeimā. «Tiesa, Mārtiņa Šica gadījumā Zolitūdes traģēdija bija tikai kā grūdiens, jo arī pirms tam šī personālija bija pietiekami atpazīstama un ar diezgan labu reputāciju. Tikmēr kādreizējās žurnālistes Regīnas LočmelesLuņovas dalība ar traģēdiju saistītajos notikumos tukšu atpazīstamību, kas bija iegūta, daudzus gadus gozējoties televīzijas ekrānos, beidzot piepildīja ar labu saturu un ļāva strauji uzbūvēt politisko karjeru,» secina eksperts.
Pati R. LočmeleLuņova, kura no Saskaņas saraksta tikko ievēlēta 12. Saeimā, šādam raksturojumam gan kategoriski nepiekrīt. «Es dzīvoju Zolitūdē, 100 metrus no traģēdijas vietas, te dzīvo mani vecāki, bērni. Šis ir mans rajons, un es nespēju stāvēt malā, kad notika traģēdija,» pauž jaunievēlētā deputāte. «Tas, kā vēlāk attīstījās notikumi, tostarp mana nokļūšana parlamentā, bija nejaušība. Sākotnēji es kā žurnāliste, kā aculieciniece aprakstīju notikušo, tad no sirds vēlējos palīdzēt traģēdijā cietušajiem, sāku atbalstīt upuru tuviniekus, bez vecākiem palikušos bērnus. Savukārt, kad personīgi iepazinu cietušās ģimenes, viņu sēras, vairs nespēju aiziet,» pauž R. LočmeleLuņova. Viņa arī piebilst, ka piekritusi kandidēt Saeimas vēlēšanās tikai tāpēc, ka uzskatījusi – no parlamenta tribīnes būs daudz vieglāk aizstāvēt upuru intereses. «Tomēr es sevi 12. Saeimā neuzskatu par politiķi. Esmu tautas pārstāve, kura darīs zināmu Zolitūdes traģēdijas upuru viedokli,» norāda deputāte. Atspēkojot norādes par politiskā kapitāla vairošanu uz citu cilvēku bēdām, R. LočmeleLuņova piebilst: «Zolitūdes traģēdija ir tāds jautājums, kuram nedrīkst pat tuvoties ar sliktām vai savtīgām domām. Un mana sirdsapziņa ir tīra.»
Tīra sirdsapziņa
Jācer, ka to pašu par sevi var teikt arī aktīvākais no 12. Saeimas jaunajiem deputātiem, aktieris Arturs Kaimiņš, kurš skaļi un ar pompu rosināja veidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju par Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas gaitu. Nākamnedēļ partijām ir jāizvirza savi pārstāvji darbam šajā grupā, un drīz vien tiks ievēlēts arī komisijas priekšsēdētājs. Jāpiebilst, ka uz šo posteni pretendē gan R. LočmeleLuņova, gan pats A. Kaimiņš.