Kārlis liek mozaīku, un, no malas raugoties, šķiet, ka tā ir ļoti vienkārša spēle. Taču tā tas nav. Lai cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem varētu veikt šo uzdevumu, viņam ir ilgstoši jātrenējas, un cilvēkiem, kuri viņam palīdz, jābūt ļoti pacietīgiem.
Taču rezultātā Kārlis kļūst arvien patstāvīgāks un daudzas lietas var un varēs izdarīt pats. «Mūsu ideja ir pierādīt, ka cilvēki ar smagiem attīstības traucējumiem var dzīvot sabiedrībā, ka viņiem nav vajadzīga nepārtraukta aprūpe,» Neatkarīgajai saka jaunizveidotā dienas aprūpes centra un Latvijas kustības par neatkarīgu dzīvi vadītāja Inga Šķestere.
Tūkstoši cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem Latvijā dzīvo sociālās aprūpes centros, kur par viņiem rūpējas speciālisti praktiski diennakts režīmā – tā ir dzīve institūcijā. Taču daudzi cilvēki ar šādu invaliditāti dzīvo mājās, kur par viņiem rūpējas radinieki. Visbiežāk šīs rūpes prasa no tuviniekiem upurēt pilnīgi visu, jo alternatīvi pakalpojumi – tādi kā dienas centri vai cita veida atbalsts – ir pieejami ierobežotā apjomā. Tie, kuri darbojas, ir pārpildīti un arī ne vienmēr ir gatavi uzņemt cilvēkus ar smagiem traucējumiem. Ģimenēm praktiski nav izvēles iespēju, tik vien kā palikt četrās sienās.
Personīgā pieredze
«Man ir dēls ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, un tad, kad viņš beidza skolu, biju spiesta aiziet no darba, jo nav citu alternatīvu – vai nu sociālās aprūpes centrs, vai mājas,» savu personīgo pieredzi atklāj Dita Rituma. Viņas dēls mājās dzīvo trīs gadus. Dita ir meklējusi iespējas iekārtot dēlu kādu no dienas centriem, taču saņēmusi atteikumu – centri ir noslogoti, nav brīvu vietu, nav pietiekama personāla, vai arī – ar tik smagiem traucējumiem neuzņem. Piemēram, ja cilvēks pats nevar paēst un viņš jāpabaro.
Kopā ar Ingu Šķesteri Dita darbojas kustībā par neatkarīgu dzīvi, un, strādājot ar ģimenēm, kurās ir cilvēki ar smagiem attīstības traucējumiem, kā arī ņemot vērā pašu personīgo pieredzi, abām radās ideja izveidot tādu dienas aprūpes centru, kas atbilstu arī to cilvēku vajadzībām, kuri nereti tiek uzskatīti par pilnīgi neapmācāmiem, tikai aprūpējamiem. «Tā teikt, trešais un ceturtais līmenis, kā tagad sanumurēti cilvēki sociālās aprūpes centros,» saka Inga, atsaucoties uz Labklājības ministrijas nesen veikto pilotprojektu, kur atbilstoši attīstības traucējumiem cilvēki sadalīti noteiktos līmeņos. Trešais un ceturtais ir vissmagākie, par kuriem teikts, ka viņi nekad nevarēs dzīvot patstāvīgu dzīvi. Savukārt Ditas dēls ir pabeidzis skolu nedzirdīgiem bērniem, viņš praktiski nerunā, viņam ir arī kustību traucējumi, tomēr Dita neuzskata, ka tas ir iemesls dēlu turēt četrās sienās. Viņš ir sabiedrisks, draudzīgs un jau ļoti daudz ko ir apguvis un var izdarīt pats.
Viņš var
Sarunā ar abām speciālistēm atklājas dienas centra esence – skatīties, ko cilvēki ar traucējumiem var izdarīt, nevis – ko nevar, un meklēt attīstības iespējas. «Jūs saprotiet, viņš taču neko nevar! Pie mums atnāk vecmāmiņa un saka par mazdēlu. Es atbildu: kā nevar? Viņš var būt šeit!» stāsta Inga, un tas nereti raksturo arī līdzcilvēku viedokli, kā arī nezināšanu par to, kāda veida atbalstu mūsdienās cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem var sniegt. «Šie traucējumi var būt dažādi – līdzās attīstības traucējumiem ir kustību traucējumi, autisms, dzirdes un runas problēmas, uzvedības traucējumi, un atbilstoši tiem mums ir jāpiedāvā aprūpe un nodarbības. Lielākoties cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem nederēs grupu darbs, viņi nevarēs sēdēt un visi kopā veikt kādu darbu, tāpēc darbam un pieejai jābūt individuālai,» stāsta Inga. «Strādājot ar cilvēkiem, mūsu uzdevums vispirms būs pašaprūpes iemaņu attīstība – šķiet, it kā sīkumi, piemēram, darīt zināmu nepieciešamību doties uz tualeti, bet tā ir ļoti svarīga iemaņa un tā šajā gadījumā ir mērķtiecīgi jāiemāca. Tālāk mēs iemācāmo un paveicamo darbiņu sarakstu paplašināsim, cenšoties iemācīt lielākajai sabiedrības daļai pašsaprotamas lietas – apsmērēt sviestmaizi – liekas, nu, kurš gan to nemāk? Taču mums tas ir jāmācās, un, ja to izdodas izdarīt, tas dod pašapziņu.» Uzdevumu sarakstā ir arī komunikācijas prasmes. «Viena no problēmām šiem cilvēkiem ir pateikt, ko vēlas un ko mēs no viņa vēlamies, tas būs mūsu uzdevums palīdzēt izteikt sevi,» skaidro Inga Šķestere. «Šo cilvēku uzvedības problēmas tiek uztvertas kā psihiskas saslimšanas pazīme, piemēram, viņš var iekost, taču tā nav slimība, tā ir saziņa, viņš savādāk nemāk izteikties.»
Aicina vecākus
Dienas centrs izveidots Rīgā, Imantā jaunuzceltā namā. Tā izveidi finansē valsts, pašvaldība un atbalsta Vācijas labdarības fonds IB – Behinderthilfe. «Mums šajā fondā ļoti patika individuālā pieeja klientiem ilgtermiņā – ilgstošs, mērķtiecīgs darbs, un ir rezultāts,» norāda Dita. «Vācijā šie cilvēki iet uz darbu, pie mums – dzīvo aprūpes centros. Tas ir galvenais, ko mēs vēlamies mainīt – attieksmi pret cilvēkiem.» Sadarbībā ar Vācijas fondu dienas centrā tiks izveidota metodika, iegādāti dažādi materiāli un iekārtotas telpas. Pašlaik vēl viss ir procesā, taču jau tagad notiek nodarbības – pēc iespējas aktīvākas un jēgpilnas, lai tās nebūtu tikai kā laika kavēšana, bet attīstošas. Inga stāsta, ka centrā var uzņemt 16 cilvēkus, ar kuriem strādās aprūpētāji, sociālie aprūpētāji, sociālais darbinieks, ergoterapeits, fizioterapeits un citi, nākotnē plānotas arī citas nodarbības, piemēram, mūzikas terapija. «Gaidām uz sadarbību ģimenes, jo strādājam kā komanda, ģimenei jāzina, ko un ar kādām metodēm darām, lai iesākto var turpināt arī mājās,» uzsver Inga. Dienas centra pakalpojumus ģimenēm apmaksā pašvaldība, taču ģimenēm ir jāiegūst norīkojums.
«Vai jūs ņemsiet mūsu meitas, nu, viņas ir tādas…? Šādu jautājumu mums uzdod vecāki. Jā, mēs ņemsim, jo galvenais jautājums ir nevis tas, vai viņas mums der, bet – vai mēs deram viņām?» saka Dita.
UZZIŅA
Kā sazināties ar dienas centru?
• Adrese: Imantas 8. līnija 1, k3, Rīga
• Tālrunis: 26176901, e-pasts inga.skestere@lkndz.lv