Imants Kalniņš : Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas un spēj veikt būtiskas izmaiņas

Komponists Imants Kalniņš sarunājas ar Neatkarīgo par valsti un politiku.

– Kāds, tavuprāt, ir 12. Saeimas vēlēšanu iznākums?

– Iznākuma nav. Nav jauna rezultāta. Ir turpinājums. Visa iepriekšējā turpinājums.

Par pozitīvu iznākumu es uzskatītu iespēju (un arī pie esošā rezultāta tāda iespēja bija) veikt politiskā un ekonomiskā procesa korekciju. Pirmkārt, novērtēt to, kādi mēs šobrīd esam un kur atrodamies. Otrkārt, mēģināt uztaustīt to ceļu, kas būtu ejams. Taču vēlēšanu iznākums un koalīcija, kāda tā tika izveidota, tādu iespēju mums nedod.

– Vai kādam no tiem, kas pieteicās uz vēlēšanām, bija kaut mazākā griba darīt, kā tu saki?

– Runājot par partijām, es jutu šo vēlēšanos. Gan Vienoti Latvijai, gan No sirds Latvijai, gan Reģionu apvienībā… Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir cilvēki, kuri vēlas un spēj veikt būtiskas, nepieciešamas izmaiņas.

– Ko līdz labi nodomi bez gribas atklāties un iejaukties reālā politiskā vidē? Pat opozīcija un pozīcija cīnās par varu, nevis par to, kurš scenārijs labāks Latvijai.

– Tieši tā. Bet padomāsim par to, kādi scenāriji mums vispār ir iespējami. Eiropas Savienība ir administratīvi politiska sistēma. ES dalībvalstis, ieskaitot Latviju, ir šīs sistēmas sastāvdaļas. Tā sakot, lielas pašvaldības.

Kāds tad jautājumu loks ir atstāts Latvijas kā valsts kompetencē? Budžeta ienākumu plānošana un organizēšana. Budžeta izdevumu politika. Skolotāju, mediķu, citu budžeta iestāžu darbinieku algas, pensijas… Vairāk jautājumu Latvijas kompetencē nav.

Kādi scenāriji šeit ir iespējami? Nekādi. Un tādēļ Latvijas sabiedrība, ja runājam par tautsaimniecisko segmentu, tiek nodarbināta tikai ar jautājumiem, kurus te nosaucu. Pārējie ir sistēmas, nevis valsts ziņā. Tātad – ja gribam lemt arī pārējo, ir tikai viena iespēja – mums jāatbrīvojas no sistēmas, šajā gadījumā, no Eiropas Savienības, kura neļauj mums kā valstij pašai pieņemt visa spektra politiskos un ekonomiskos lēmumus. Ja to neizdarām, tad mēs kā valsts praktiski nepastāvam. Un tad atkrīt arī visi mūsu jautājumi par attiecībām ar Krieviju, par attiecībām ar citām valstīm. Šie jautājumi vairs nav mūsu kompetencē. Mums tiek pateikts priekšā, kāda būs mūsu politika. Un tad mēs te spirināmies. Kā viens otrs ministrs, kurš stāda savus melnos sarakstus utt. Mēs rotaļājamies. Un tā tas turpināsies.

– Kas esošajā kontekstā ir nacionālais? Nacionāla valsts, nacionāla politika… Vai Saeimā ir kāda nacionāla partija?

– Vārds «nacionāls» tiek lietots divos līmeņos. Ja runājam par nacionālām interesēm, tad ar to saprotam valsts intereses. Ja runājam par nacionālo ideju, tad visdrīzāk tā ir saistīta ar kādas konkrētas tautas kultūras lietām visplašākajā nozīmē. Tātad – vai politikā var būt nacionāla partija? Var būt! Bet politikā nacionālas partijas var nest tikai dekoratīvu slodzi. Jo es uzskatu, ka nacionālās intereses ir konkrētai tautai pāri stāvošs lielums. Latvijas tauta nav tikai latvieši.

– Taču mums joprojām ir «latviešu» un «krievu» partijas. Pāri stāvošais tām sekundārs.

– Tu nevari tikt pāri savas mājas slieksnim, ja tu tam nepārkāp. Mēs nepārkāpjam. Mēs uzturam te – latviešu, tur – krievu partijas.

– Šis «akumulators», kā redzams, lieliski noder bezrezultatīvas varas atražošanai.

– Bet tāpēc jau mēs nekur uz priekšu netiekam. Mēs katrās vēlēšanās dabūjam vienu un to pašu rezultātu.

– Kas būtu svira, kura mūs atradinātu no gribēšanas nemitīgi ķert savu asti? Ja potenciāls ir, kāpēc tas neizpaužas?

– Svira saucas – Latvijas valsts nacionālās intereses. Tā ir svira, jo šīs intereses, Latvijas valsts nacionālās intereses prasa, lai Latvijas tauta konsolidēti strādātu pie savas valsts celtniecības. Konsolidēti, vienoti strādātu.

Es pat neteiktu, ka pirmais solis ir – ņemt valdībā Saskaņu. Pareizāk būtu sacīt – dot iespēju visu Latvijas pilsoņu pārstāvjiem piedalīties izpildvarā. Dot iespēju visiem Latvijas pilsoņiem piedalīties valsts celtniecībā. Jo tā politika, kas tiek taisīta Saeimā, proti, konsekventa nelatviešu – pilsoņu atstāšana ārpus Saeimas vairākuma un līdz ar to ārpus izpildvaras, konsekventi neļauj Latvijas tautu vienot. Bet, kā jau teicu, valsts nacionālās intereses prasa, lai Latvijas tauta būtu vienota.