Saruna ar ekonomistu, uzņēmēju, uzņēmuma Primex īpašnieku Jāni Ošleju par ceļu, kādā veidā Latvijai kļūt par bagātu valsti.
– Aizvadītajās vēlēšanās ekonomiskās stratēģijas jautājumi tikpat kā netika apskatīti. Parasti par kaut ko nerunā, ja viss ir labākajā kārtībā. Vai šī ekonomisko jautājumu ignorance liecina par to, ka viss ir labi?
– Tas liecina par to, ka drošības jautājumi cilvēkiem šķiet svarīgāki par ekonomiskiem jautājumiem. Vēlēšanās dominēja drošības jautājumi un to risinājumi. Tiklīdz drošības jautājumi piemirsīsies, priekšplānā atkal izvirzīsies ekonomikas jautājumi, lai gan var teikt, ka drošības jautājumi ir arī ekonomiski jautājumi, un otrādi.
– Kādi ir bijuši iepriekšējās Saeimas gadi no ekonomiskās attīstības viedokļa? Kas būtu jāturpina un kas jāmaina?
– Skatoties uz kopainu, pozitīvi jāvērtē valdības spēja panākt zināmu stabilitāti un sabiedrības uzticību tam, ka Latvijas ekonomika darbosies un attīstīsies. Var redzēt, ka cilvēki jūtas samērā stabili. Tas ir labs sasniegums, jo citviet Eiropā tādas sajūtas nav. Latvija šobrīd ir sasniegusi vidēju attīstības līmeni, un šādām valstīm parastais izaicinājums ir – esam tikuši līdz vidējās turības līmenim, bet kā kļūt bagātiem? Jautājums, ko Latvijai vajadzētu uzdot šodien, – kāda būs mūsu metode, lai kļūtu bagāta valsts? Manuprāt, mūsu metode, kā Latvija varētu kļūt bagātāka, ir ražošanas un pāri robežām sniegto ražošanai līdzīgo pakalpojumu attīstība.
– To jau visi saprot, bet kā to panākt?
– Būtiskākais jautājums ir finansējums šāda veida lietām. Pēdējos gados ir parādījušies vairāki uzņēmumi, kas darbojas ar riska kapitāliem, bet ir nepieciešami pieejamāki banku kredīti.
– Bankas kredītus izsniedz ļoti negribīgi. Vai mūsu rīcībā ir kādas sviras, lai piespiestu bankas būt atvērtākām kreditēšanai?
– Kā pozitīvu piemēru var minēt to kreditēšanas mehānismu, kas saistīts ar Altum, Garantiju aģentūru, taču tādiem piemēriem vajadzētu būt vairāk. ES cenšas stimulēt ekonomiku, pazeminot procentu likmes, bet tā jau nav problēma. Nav jau tā, ka cilvēkiem šīs likmes liktos pārāk augstas, jo tās tāpat ir zemas. Problēma ir tajā, ka gan bankas, gan uzņēmēji ir nobažījušies par Eiropas un pasaules ekonomikas attīstību un kreditēšana faktiski ir apstājusies. Manuprāt, Eiropā joprojām pārāk daudz tiek kreditēta nekustamo īpašumu sfēra, bet pārāk maz sfēras, kuras var veicināt darba ražīguma pieaugumu. Domājot par to, kādā veidā Latvija var kļūst strauji bagāta, mani dara bažīgu tas, ka šobrīd ir nepietiekams pieejamais finansējuma apjoms uzņēmējiem, kuri darbojas tieši tajās sfērās, kuras virza kopējo darba ražīguma pieaugumu.
– Gadiem ilga runas par attīstības bankas izveidi, kura kreditētu šos attīstības uzņēmumus, un tagad šīs runas ir materializējušās Latvijas attīstības finanšu institūcijā Altum. Vai Altum finanšu iespējas ir pietiekamas plānotajam izrāvienam?
– Finanšu resursi ir acīm redzami nepietiekami un ir nepieciešami lielāki. Latvijā ik gadu ir jāiegulda milzu investīcijas, kas radītu šos jaunos uzņēmumus un paaugstinātu darba ražīgumu. Paši no sevis tie neradīsies. Valdība ir ierakstījusi savos plānos, ka līdz 2017. gadam palielinās darba ražīgumu par 50%. Labs plāns, man patīk. Ja tas izdodas, tas dod daudzas citas pozitīvas lietas – var palielināt algas, piešķirt nepieciešamos līdzekļus medicīnai, izglītībai, aizsardzībai un daudz kam citam. Taču, lai šādus labus mērķus sasniegtu, nepieciešamas investīcijas. Pats no sevis tas nenotiks.
– No kurienes šīs investīcijas gaidīt? Latvijā ir neapgāžama pārliecība, ka valsts naudu uzņēmējdarbības atbalstam dot nedrīkst. Bija doma uz valstij piederošās Citadeles bankas bāzes veidot attīstības banku, bet šī ideja neguva atbalstu, un tagad arī pati banka ir pārdota. Kāds ir risinājums?
– Tas mani uztrauc. Manuprāt, bija nepareizi pārdot Citadeles banku. Uz tās bāzes bija jāveido attīstības institūcija. Tā bija labi funkcionējoša banka, un tagad izveidot jaunu, pilnvērtīgu infrastruktūru šādai institūcijai būs daudz grūtāk. Protams, ir jārēķinās ar to, kas ES ir atļauts un kas nē, lai palīdzētu uzņēmumiem, tomēr ir skaidrs, ka ES prasības nav tādas, ka nekāda veida palīdzība nav atļauta. Ir atļauta palīdzība jaunu produktu izstrādei un daudz kam citam. Iespējas palīdzēt ir, bet piekrītu tajā, ka šobrīd Latvijā nav mehānisma, kas to ļautu izdarīt. Altum ir labs, bet tam pieejamo finanšu resursu ir par maz.
– Ir tāds jēdziens kā politiskā griba. Kā teica viens politiķis – politiskā griba ir gatavība piešķirt naudu. Viss pārējais ir tikai tukša muldēšana. Vai šobrīd ir politiskā griba valstiski atbalstīt uzņēmējus, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka sabiedrība jebkādu nodokļu maksātāju naudas nodošanu privātuzņēmēju rīcībā neatbalsta?
– Ja tiek veidots jauns uzņēmums, tad ir liels risks, jo pat vislabāk pārvaldītie uzņēmumi vissekmīgākajās pasaules valstīs laiku pa laikam bankrotē. Līdz ar to pastāv risks, ka, kādam uzņēmumam iedodot līdzekļus, tas bankrotēs, un daudziem tas var šķist nepieņemami. Bija nauda, tagad tā ir iztērēta, bet rezultāta nav. Tāpēc politiķi šādu risku nevēlas uzņemties. Ja valsts atbalstīs kādu uzņēmumu un tas bankrotēs, tad politiskie konkurenti varēs saukt, redz, jūs esat atbalstījuši nepareizo uzņēmumu un tātad esat slikti. Tāpēc labi, ja ir tādas starpnieku organizācijas kā Altum, kas izvērtē riskus un pieņem, ka viena daļa no šiem uzņēmumiem bankrotēs, un tas tiek atzīts kā normāla lieta. Problēma nav tik daudz tajā, ka šī nauda tiek iedota, cik tajā, ka šis finansējums netiek noņemts. Tiek uzturēti uzņēmumi, kuriem jau sen būtu jābankrotē. Tā ir tradicionāla problēma valsts atbalstiem. Ja mēs atļautu uzņēmumiem brīvi nākt un iet, kas izdzīvo, kas bankrotē, tad nebūtu problēmu.
– Sākoties 2008. gada krīzei, sākās ekonomistu diskusija starp nosacītiem taupītājiem un «naudas drukātājiem». Taupītājus pārstāvēja Vācija ar Angeli Merkeli priekšgalā un ECB, kamēr drukātājus ASV ar FRS vadītāju Benu Bernanki priekšgalā. Mēs dzīvojam ES, un mūsu ekonomiskā situācija lielā mērā ir atkarīga no situācijas Eiropā kopumā, kura ir aizgājusi pa taupības ceļu. Kā vērtēt šīs diskusijas rezultātus?
– ASV krīzes laikā daudz aktīvāk plūdināja naudu ekonomikā, faktiski dāvināja naudu cilvēkiem. Var diskutēt, vai pareizajiem cilvēkiem un pareizajā veidā (par to šobrīd notiek lieli strīdi ASV), bet rezultāts ir tāds, ka ekonomika darbojas un griežas uz priekšu, bezdarbs ir nokrities līdz 6%, ekonomika strauji attīstās, cilvēki būvē rūpnīcas, veikalus, ciemus un pilsētas, viss notiek. Eiropā krīzes laikā centās naudu nedāvināt, neveidot budžeta deficītus, tieši otrādi, centās tos samazināt, neiesaistījās tiešā veidā ekonomikas stimulācijā un rezultāts – stagnējoša ekonomika. Varbūt mēs neesam kādam naudu uzdāvinājuši, bet sliktāk ir visiem – bezdarbs ir liels, ekonomika kopumā stagnē un procesi nenotiek. Eiropai traucē arī tas, ka nav centrālās valdības, kura krīzes laikā varētu tērēt. Nav arī vēlēšanās to darīt un attīstīt ekonomiku. Nav neviena iemesla, kāpēc Eiropa nevarētu augt tikpat strauji kā daudzas Āzijas valstis vai ASV, bet izskatās, ka tas nenotiks tuvākajā laikā.
– Parasti tiek uzskatīts, ka Eiropas attīstību bremzē lielais resursu īpatsvars, kurš tiek pārdalīts caur budžetu, un taupības filozofijas balstās idejā, ka ir pārāk lieli budžeta izdevumi.
– Tā nav taisnība, jo mūsu kaimiņvalsts Zviedrija, kurā ir ļoti augsts valsts kopējais tēriņu līmenis un kura krīzes laikā daudz tērēja naudu, lai panāktu ekonomikas stimulēšanu, šobrīd attīstās ļoti labi. No visām ES valstīm Zviedrija ir viena no sekmīgākajām.
– Vai jums bieži sanāk būt Zviedrijā?
– Darba darīšanās esmu tur gandrīz katru otro nedēļu.
– Kāds ir turienes ekonomiskās domāšanas modelis. Pie mums valda pārliecība, ka jātaupa, jātaupa, ātrāk jāatdod parādi un jādzīvo atbilstoši līdzekļiem. Kāds valda tur?
– Zviedri visu laiku sev jautā, kā mēs varam kļūt par pasaules klases valsti. Ja atver zviedru laikrakstu, tad tur rakstīts: jā, šajā jautājumā mēs esam pasaules klases līmenī un tas ir labi, bet šajā sfērā atpaliekam. Ko varam darīt, lai būtu arī šeit pasaules klases līmenī? Līdz ar to tas skatījums ir vērsts uz attīstību. Ekonomika nevar kļūt bagātāka, taupot vien. Ekonomika kļūst bagātāka attīstoties. Tie ir divi pavisam dažādi tēli. Latvijā vajag mazāk domāt par to, kā sabalansēt budžetu, bet vairāk par to, kā nodrošināt naudu attīstībai.
– Jums iznāk bieži būt ārzemēs un komunicēt ar turienes uzņēmējiem, ekonomistiem. Ņemot vērā viņu daudz lielāko pieredzi, darbojoties tirgus ekonomikas apstākļos, ko viņi saka par mūsu iespējām uzlabot ekonomisko situāciju?
– Ārzemēs Latvijai šobrīd kopumā ir laba slava. Šī slava ir daudz labāka nekā bija pirms desmit gadiem. Mūsu uzņēmumi tiek vērtēti kā droši un labas sadarbības cienīgi. Bet es redzu, ka vienas ekonomiskās sistēmas attīstās labāk, bet citas sliktāk. Puslīdz labi attīstās Vācija, Zviedrija, vēl dažas valstis, bet daudzām iet ļoti grūti. Atšķirība lielā mērā ir tajā, vai valstī ir nodrošināti apstākļi, lai varētu attīstīties ražošanas un eksportējamo preču un pakalpojumu sektors. Vācija to panāk, radot finansējumu caur valstij piederošo banku sistēmu (Vācijā vairums lielāko banku pieder valstij), Zviedrija nepiedalās eiro un rada finansējumu caur brīvi peldošas valūtas sistēmu un krīzes laikā nebaidās tērēt. Vienā vai otrā veidā, bet tiek sasniegts rezultāts. Latvija, kas dara nepietiekami, lai nodrošinātu finansējumu attīstībai, riskē kļūt par vienu no stagnējošām ES valstīm, kādu ir ne mazums. Mums jāskatās, kā attīstās sekmīgās ES valstis un ko varam izdarīt tādu pašu, lai sekmīgi attīstītos.
– Lielā mērā tas jau tiek darīts, cenšoties kopēt Vācijas ekonomisko politiku. Proti, maksimāla taupība un zema atalgojuma politika konkurētspējas nodrošināšanai.
– Skaidrs, ka katrai valstij jāmeklē kaut kas savs, jo katrā attīstības posmā ir savi risinājumi. Ne cilvēks, ne uzņēmums, ne valsts neatrodas visu laiku vienā attīstības posmā, tāpēc nevar kopēt tādu rīcību, kas neatbilst attīstības posmam. Ir jāmaina un jāpielāgojas tiem apstākļiem, kādi ir konkrētajā valstī. Mums jāiet Latvijas, nevis Vācijas ceļš. Ko Vācija dara pareizi pēc būtības, ir tas, ka tā caur savām valsts bankām nodrošina uzņēmumiem pietiekamā daudzumā finansējumu, lai tie var attīstīties (pie mums tas tiek darīts caur Altum). Latvijā vairums banku ir komercbankas un nelīdzinās tām bankām, kuras veido Vācijas attīstības mugurkaulu. Kamēr Latvijā nebūs pietiekamā daudzumā un spēkā šādas finanšu institūcijas, tikmēr mums būs sarežģīti konkurēt ar to pašu Vāciju, kur uzņēmumiem ir pieejami šādi finansētāji. Otrs, ko Vācija dara, ir – rūpīgi skatās, lai viņu uzņēmumos algu līmenis būtu tāds, lai pie viņiem ražot preces būtu izdevīgāk nekā citur, ņemot vērā viņu darba ražīgumu. Tā ir taupība ar mērķi veicināt eksportu. Eksportējoši uzņēmumi tiek finansēti un vienlaikus vērots, lai pašizmaksas līmenis būtu konkurētspējīgs. Latvija neregulē pašizmaksas līmeņus, piemēram, tajā pašā nekustamo īpašumu sektorā, kur tika pieļauts milzu burbulis. Ja Vācijā valsts neveidotu mehānismus, kas traucētu šādu burbuļu izveidošanos, tad, ņemot vērā to, cik daudz tur ir naudas, sekas varētu būt ļoti smagas. Latvija savukārt cenšas attīstīt nekustamo īpašumu sektoru. Tā ir atšķirība. Vācija domā, kā attīstīt ražošanas sektoru, bet mēs, kā piesaistīt investīcijas nekustamo īpašumu sektoram.
– Latvijai šogad tiek plānots 2,9% ekonomikas pieaugums, nākamgad pāri par 3%. Attīstāmies, viss notiek, ko gan vēl Ošleja kungs vēlas, var iebilst.
– Mēs jau tagad redzam, kā bremzējas mūsu ekonomiskās izaugsmes ātrums. Ja gribam noķert Zviedrijas attīstības līmeni kaut kad pārredzamā nākotnē, tad nevaram augt ar 2,9% gadā, jo Zviedrijā ar visu tās bagātību aug ar šādu ātrumu un vēl ātrāk. Mums jāspēj augt ar 6–7% gadā. Kamēr mēs to nedarām un kamēr neaug tie sektori, kuri veicina darba ražīgumu, mēs nevaram būt apmierināti un likties mierā.
– Vai nākamajā politiskajā četru gadu ciklā ir iespējas sasniegt šo izaugsmes tempu?
– Es vienmēr raugos optimistiski. Daudzas labas idejas un iespējas nāk pie mums tāpēc, ka esam tik tuvu Skandināvijai, kas dod mums iespēju sekmīgi attīstīties kopā ar viņiem. Redzu, ka Latvijā arī nākotnē turpinās ienākt jaunas, labas idejas un optimismu noteikti vairo tas, ka Latvijā ir liela, spēcīga lidosta ar ļoti plašu lidojumu maršrutu tīklu. Tas nozīmē daudzas idejas, kuras lido pie mums, ar mums vai caur mums. Tas rada Latvijā jaunas vēsmas un priekšstatus. Jautājums, vai spēsim rast politisko spēku, ņemot vērā mūsu atrašanos eirozonā un sarežģīto situāciju tajā, doties uz priekšu un nodrošināt tādu attīstību, kādu vēlamies.