Intervija ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču – par deputātiem, kam nav personisku attiecību ar Dievu, par baznīcas attieksmi pret viendzimuma attiecībām, par Latvijas nākotnes vīziju.
– Šīs Saeimas vēlēšanas, manuprāt, met ēnu uz visu Saeimu. Balsu pirkšana un pārdošana, ietapšana Saeimā pa sētas durvīm, piķamelns PR... Vai varam vispār cerēt uz elementāru godīgumu no tautas kalpu puses?
– Problēma ir tajā apstāklī, ka morālās vērtības un ticība nav iesakņojušās dziļi cilvēkos, tostarp deputātos. Jau ilgus gadus Saeimā ir kapela, arī es tur esmu vadījis svētbrīžus, bet uz lūgšanu kapelu atnāk vien daži deputāti. Tas nozīmē, ka šādas lietas viņus neinteresē. Kad darbošanās notiek tikai materiālajā līmenī – naudas, varas un politikas kategorijās – tad arī turpinās vien cīņa par krēsliem, naudas un ietekmes sfēru pārdalīšana. Tas ir milzīgs izaicinājums vēlētājiem: Saeimā ievēlēt tādus cilvēkus, kam ir personiskas attiecības ar Dievu, kuriem Dievs ir svarīgs, kuriem morālās vērtības ir svarīgas, tad merkantilās intereses neņems virsroku pār morālajām vērtībām.
– 15. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, uz Aglonas baziliku dodas dažāda ranga politiķi, lai dievbijīgi atrādītos. Protams, Aglonā ir daudz TV kameru, visos kanālos rādīs politiķus, kas sēž dievlūdzēju pirmajās rindās. Saeimas kapelā TV kameru nav, tātad uz turieni nav vērts iet.
– Tas, ka viņi brauc uz Aglonu... Nu, labi, ka brauc. Neesmu Dieva vietā, nevaru izvērtēt viņu motivāciju uz turieni doties. Lai viņi paši pēc tam atskaitās savas sirdsapziņas un Dieva priekšā, kad pienāks Tiesas diena. No tiem, kas uz turieni ir devušies, esmu dzirdējis, ka viņi jūtas pacilāti un iedvesmoti. Tātad viņi tomēr kaut ko dabū savai dvēselei. Mēs visi esam tikai ceļā. Ceļā uz pilnību.
– Bet ko darīt tagad – tajā laikā, kad esam ceļā? Kā atrast iespēju veidot un saglabāt garīgumu, ja merkantilais gūst pārsvaru?
– Pirms kāda laika tika izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Izpētīju tekstu, bet neatradu tur neko, kas būtu saistīts ar garīgajām un morālajām vērtībām. Ja tiek plānota Latvijas ilgtermiņa stratēģija, garīgās un morālās vērtības ir jāiestrādā prioritātēs. Ja kādam šķiet, ka vērtības – tas ir pats par sevi saprotams, tad... Izrādās, tas nav pats par sevi saprotams. Kādreiz šīs garīgās un morālās vērtības tika nodotas caur kultūras mantojumu, arī ģimenē un skolā tām bija veltīta pietiekami liela vieta, skolās kādreiz bija arī ticības mācība. Cilvēks izpratni par šīm vērtībām saņēma teju vai automātiski. Šodien tā vairs nav. Līdz šim nav izdevies pārliecināt Izglītības un zinātnes ministrijas vadību par to, ka tāds vērtībizglītojošais priekšmets kā kristīgā mācība ir nepieciešams ne tikai trīs pirmajās, bet arī visās pārējās klasēs. Ģimene Latvijā ir visbēdīgākajā stāvoklī visā Eiropas Savienībā, tiek šķirti 77% laulību. Nesen dzirdēju profesores Ingunas Ēbelas priekšlasījumu par Ceturto alternatīvo ziņojumu ANO par bērnu tiesībām Latvijā, tur rādītāji arī ir ļoti bēdīgi. Ja visi klusēs un neko nedarīs, tad būs vien jāgrimst dibenā, laižot krāsainus burbuļus...
– Nesen pasauli pārsteidza dažu liberāli noskaņotu katoļu bīskapu ierosinājums, ka «Baznīcai vajadzētu spert soli pretim gejiem». Šīs ierosinājums izskanēja Romas sinodē, kas bija veltīta ģimenes jautājumiem. Pēc tam tomēr tika paziņots, ka Romas Katoļu baznīca nemainīs savu nostāju saistībā ar homoseksuālu pāru partnerattiecību reģistrāciju. Kā tad īsti ir? Varbūt katoļu baznīcas vadība tomēr domā par attieksmes maiņu?
– Nē, katoļu baznīcas mācībā nekas nav mainījies. Tās pamatā ir Svētie raksti, un tur skaidri un gaiši pateikts, ka vīriešu piegulētāji Debesu valstību neiemantos. Sievietes Rakstos ir pasaudzētas, bet lesbietes arī ietilpst šajā kategorijā. Saistošs ir arī katoliskās baznīcas katehisms, kurā ietverta līdzšinējās baznīcas tradīciju sintēze. Tur skaidri ir pausts, ka homoseksuālas attiecības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību un dabisko likumu, tāpēc Baznīca aicina pārvarēt šo dzīvesveidu. Bet katehismā ir arī pateikts, ka pret homoseksuālu cilvēku ir jāizturas ar cieņu un līdzjūtību, ka viņu nedrīkst nepamatoti diskriminēt un ir jārespektē viņa vispārējās cilvēktiesības. Taču ko šodien mēģina darīt? Pēc ASV Slimību kontroles centra oficiālajiem datiem, izrādās, ka šai valstī par homoseksuāliem sevi uzskata tikai 1,6% cilvēku. Valstīs, kur viendzimuma partnerattiecības ir legalizētas, tikai 2–3% no šiem 1,6% vēlas izmantot šo iespēju, un savukārt tikai niecīgs procents no tiem, kas ir reģistrējuši savas attiecības, vēlas adoptēt arī bērnus. Salīdzinot ar globālajām problēmām, tas ir tik neievērojami, ka jābrīnās, kālab tam tiek pievērsta tik milzīga uzmanība. Vai tādā gadījumā tas nav mēģinājums novērst cilvēku uzmanību no reālajām problēmām, proti, lai tās nerisinātu? Ja viss koncentrējas uz dažu cilvēku iegribām, ja tiek spiests uz to, ka viņiem jāpiešķir īpašas tiesības, rodas daudz jautājumu. Uzskatu, ka vienai daļai tas ir kļuvis par ienesīgu biznesu, jo homoseksuālisma propagandai un reklāmai var viegli dabūt lielus līdzekļus – no dažādām valstīm, no starptautiskām organizācijām, no vēstniecībām. Citi savukārt mēģina noslāpēt savu sirdsapziņu, jo tā vienmēr pasaka priekšā – kaut kas nav kārtībā. Bet ja sabiedrība tiek piespiesta klusēt vai tā pat tiek piespiesta aplaudēt šāda dzīvesveida propagandai, tad indivīdam ir iespēja sev iestāstīt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Ļaunākajā gadījumā tas ir mēģinājums citiem uzspiest šo dzīvesveidu. Šogad publicētajā Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju parakstītajā atklātajā vēstule bija rakstīts, ka skolās nevajadzētu ļaut strādāt tiem, kuriem ir homoseksuālas novirzes. Vai tā nebūs šādu personu diskriminācija? Tad es atbildu: šīm personām ir tiesības, bet bērniem arī tās ir! Bērniem ir tiesības saņemt atbilstošu audzināšanu arī attiecībā uz viņu seksuālo identitāti. Ja karojoši geju propagandas aizstāvji audzinās bērnus, viņi tiem iepotēs savus uzskatus. Bērni ir neaizsargāti, viņiem skolotāji ir autoritātes, un tad bērniem tiks iestāstīts tas, ka homoseksuālās attiecības ir līdzvērtīgas heteroseksuālajām un ka viņi var izvēlēties savu seksuālo identitāti. Tā ir absolūta destrukcija. Sabiedrības pienākums ir aizsargāt bērnus no viltus ideoloģijas, kas nodara milzīgu kaitējumu bērnam, pieaugušajiem un visai sabiedrībai.
Visu interviju lasiet šīsdienas Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā.