Lauku pacienti tiek bezcerīgi aizmirsti
Lauku reģionos pacienti ir atstāti vieni paši ar savām problēmām – cilvēkiem, lai ārstētos slimnīcā, jāņem aizņēmums, naudas trūkst ne tikai zālēm, bet arī izmeklējumiem, Neatkarīgajai saka Alūksnes invalīdu biedrības vadītāja vietniece Gunta Jermacāne. Īpaši smagi ir hronisko slimību pacientiem, kuriem vienlaikus jālieto vairāki medikamenti un par visiem jāveic līdzmaksājums.
Redzot un uz savas ādas sajūtot veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību, Alūksnes pacienti būtu gatavi doties uz Rīgu un protestēt. Sirds slimību pacientu biedrības parsirdi.lv vadītāja Inese Mauriņa pacientu diskusijā Rīgā saka: ja vajadzēs, būs arī protesti. «Jaunajai Saeimai un jaunajai valdībai iesniegsim mūsu prasības sistēmas uzlabošanā, gaidīsim atbildi,» saka I. Mauriņa. Taču pacientu biedrību prasības pēc streika jūlijā pie Finanšu ministrijas un Saeimas jau nonāca visiem valsts vadītājiem uz galda, konstruktīvu atbilžu – nebija.
«Es pati visas zāles, kuras ārsts izrakstījis, aptiekā neizņemu.
Zinu – tas nav pareizi, bet naudas sanāk tikai daļai zāļu,» atklāj G. Jermacāne. «Taču varu runāt visu mūsu cilvēku vārdā, un šādas problēmas ir lielākoties visiem. Cilvēki paniski baidās, ja viņam būs jāiet slimnīcā, kā samaksās līdzmaksājumu. Vēl zāles. Ko lai cilvēki dara?» Cilvēki aizņemas naudu, nonāk parādos vai atliek iešanu pie ārsta. Vidēji vienam hroniskam pacientam vai cilvēkam ar invaliditāti ienākumi ir ap 200 eiro... Alūksnieši arī stāsta, ka lauku reģionu cilvēku intereses un tiesības tiek atstātas bez ievērības – pieejamība veselības pakalpojumiem ir katastrofāla gan izmaksu ziņā, gan attāluma dēļ. Vienīgais glābiņš – feldšeris. Naudas taupības nolūkos – jo ekonomē ne tikai cilvēki, bet arī slimnīcas – cilvēki tiek mudināti izrakstīties no slimnīcas agrāk, pat veci, nevarīgi un ar iespējamām komplikācijām. «Situācija nav normāla, un trakākais, ka nevienu tas vienkāršais cilvēciņš neinteresē,» secina G. Jermacāne.
Tieši par pacientu cīņu par savām tiesībām šonedēļ diskutē pacientu biedrības, kuras (kopskaitā 35) parakstījušas prasību valdībai un Saeimai par veselības aprūpes budžeta palielināšanu 2015.–2016. gadam. «Pacientiem rūp augstie līdzmaksājumi par ārstēšanos, par zālēm, kas Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, ir vieni no augstākajiem,» problēmas, kurām risinājums lūgts prasībā valsts amatpersonām, uzskaita I. Mauriņa. Pacienti lūdz šīs problēmas risināt, pasludinot veselības nozari par reālu prioritāti.
«Situācija veselības aprūpē Latvijā ir komplicēta,» saka Veselības ekonomikas asociācijas prezidente Daiga Behmane (viņa vasarā atteicās uz laiku ieņemt veselības ministra amatu). Ceturtā daļa cilvēku Latvijā nomirst priekšlaikus, tā mēs zaudējam cilvēkus un viņu potenciālos mūža gadus, kuros viņi varētu dzīvot un strādāt. Par veselības aprūpes pieejamības problēmām liecina arī veselīgi nodzīvotie dzīves gadi, kas vīriešiem ir par astoņiem gadiem mazāk nekā vidēji Eiropā (53 gadi), sievietēm par sešiem gadiem mazāk (56 gadi). Var apgalvot, ka veselības aprūpes pakalpojumi ir nepieejami – medicīnas iestādes ir un daudz, bet nav naudas, lai cilvēki uz izmeklējumiem, pārbaudēm nokļūtu. Ar to izskaidrojama novēlota ārstēšanās uzsākšana un augstais invaliditātes gadījumu skaits – gadā aptuveni 15 000 cilvēku. «Latvija arī pieļauj novirzes no starptautiski pieņemtiem ārstēšanas sākšanas kritērijiem un standartiem,» teica
D. Behmane. Diemžēl veselības sistēmas novērtējums praktiski visos rādītājos ir zem vidējā – vissliktākais ir zāļu pieejamības jomā. Situāciju uzlabotu pieeja, ja valsts raudzītos uz veselības jomu nevis kā uz tērējošu, bet – ko iegūsim (cik veselu, darbspējīgu cilvēku), ja šobrīd palielināsim investīcijas veselības nozarē.