Vilka nolādēta pagaidu valdība

Šonedēļ zirga aulekšu tempā partijām izdevies vienoties par nākamās valdības sastāvu, iecelt jaunu Drošības policijas priekšnieku un vēl pēdējā aizejošās Saeimas sēdē pieņemt virkni būtisku likumu.

Valsts prezidents Andris Bērziņš ir devis zaļo gaismu jaunajai valdībai, akcentējot, ka tai būs jāstrādā pie vairākiem neatliekami risināmiem jautājumiem, tajā skaitā, elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenta kompensācijas mehānismiem, kā arī pie jautājuma par banku kredītu pieejamību pirmā mājokļa iegādei, ko negatīvi ietekmēs pieņemtie Maksātnespējas likuma grozījumi. Ja nekas traks neatgadīsies, jaunā valdība tiks apstiprināta 5. novembrī.

Tiktāl viss būtu jauki, taču jaunās valdības ieeļļotajos gultņos ir smiltis un akmentiņi, kas kādā brīdī ar skaļu skrapšķi mehānismu var sagraut. Valdība ir tapusi ar ultimātu – Vienotība kā pokera spēlē uzcēla tik lielu likmi, ka ZZS un Nacionālajai apvienībai nekas cits neatlika kā savas kārtis nomest. Rezultātā premjera krēsls un pieci ministru krēsli ir tikuši Vienotībai, pieci krēsli – ZZS, trīs ministrijas un Saeimas priekšsēdētāja krēsls – Nacionālajai apvienībai. ZZS par krēslu skaitu it kā nebūtu ko sūdzēties, taču tai netika galvenais, uz ko bija cerējusi – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Apdalīti ir arī nacionāļi, kuriem tikai trīs ministrijas. Vienotība sev patur pašu galveno – Finanšu ministriju un ļoti svarīgo Satiksmes ministriju. ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis neprognozē šādai valdībai ilgu mūžu, jo konflikts ielikts jau valdības veidošanas pamatā. Tas nav diez cik priecīgi, jo jau pašreizējā valdība lielā mērā dzīvoja tādā kā pagaidu režīmā – ar skatu, kas būs pēc vēlēšanām. Tagad atkal ir sastutēta pagaidu valdība.

Gan jau arī pati Vienotība saprot, ka ierij pārāk lielu kumosu, ko būs grūti sagremot, taču cer uz to, ka pagaidu kazarmas mēdz čurnēt ilgi, jo ilgi. Jo būs daudz aizbildinājumu, ar ko attaisnot valdības pastāvēšanu, – jāgatavojas eiroprezidentūrai, jāpieņem budžets. Kad šīm lāmām būs tikts pāri, gan jau izdomās atkal ko jaunu. Lai gan pašā vēlēšanu priekšvakarā Vienotība veica apbrīnojami cinisku bankas Citadele pārdošanas afēru, vēlēšanu rezultātiem tas ir maz kaitējis, ko partija var tulkot kā vēlētāju izsniegtu licenci turpināt tādā pašā garā, – var melot, liekuļot, shēmot, un par to nekas nebūs. Nākamo dzīvi Laimdotas Straujumas otrajā valdībā Vienotība ir iecerējusi sev komfortablu. Aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks, nolādot valdību ar sentenci «stagnācijas un liekulības koalīcija, absolūts Lemberga triumfs,» nejauši izpļāpāja to veidu, kādā Vienotība ir iecerējusi strādāt, – Vienotība stagnēs un liekuļos, bet par vainīgo pasludinās Lembergu. Sliktie būs arī nacionāļi, kas vainīgi pie problēmām tiesu sistēmā.

Laimdotai Straujumai vēsture ir iedalījusi nepateicīgu lomu – atkal vadīt vēža, gulbja un līdakas koalīciju. Turklāt valdības veidošanas procesā bija acīmredzams, ka viņas iespējas realizēt kādu savu gribu ir stipri ierobežotas – sarunās ar koalīcijas partneriem ietekmes jomas dalīja citi cilvēki, aiz kuriem ir vēl citi cilvēki, – kā matrjoškā. Valdības pastāvēšana var tikt apdraudēta ne tikai plaisu dēļ, kas ir starp koalīcijas partneriem, bet arī Vienotības iekšējo grupējumu cīniņu dēļ. Tāpat arī ZZS un Nacionālās apvienības iekšpusē nav monolītas vienprātības. Šajā intrigu jūklī nebūs viegli orientēties.

Straujuma ir jokaini izteikusies par ZZS kandidātu veselības ministra amatam Gunti Belēviču. Izsakot komplimentus Belēvičam kā zinošam un uzņēmīgam, viņa vienlaikus pauž bažas, ka Belēvičs varētu «visu izpostīt un tad pa klucīšiem likt kopā». Par Belēviču tiešām vēl nevar neko zināt, jo viņš nav valdībā vēl strādājis, tomēr nevar saprast, kas tad veselības sistēmā ir tik saudzējams, ka to nevajadzētu sagraut? Vai nesamērīgi milzīgie pacientu līdzmaksājumi, kuru dēļ slimnieki taupa naudu un ir spiesti izrakstīties no slimnīcas vēl neizārstējušies? Vai varbūt nevajag izpostīt atbaidošo ārzemju farmācijas firmu lobisma sistēmu, kas kā dzelzsbetona bluķis jau sen guļ virsū Latvijas veselības nozarei? Bet nu diezin vai tas pa spēkam Belēvičam, jo, pat ja viņš ļoti grib, nevar viens pats ar plikām rokām pārvietot bluķus.