Aktrise Olga Dreģe ģērbtuvē pirms izrādēm iededzina svecīti, bet saviem tuvajiem dāvina Aglonā pirktas un svētītas sveces. «Svece prot cilvēku savākt un visu filozofisko gaismas jēgu koncentrēt vienā liesmiņā. Bērnībā mēs skatījāmies ugunskurā, arī tagad ir ticējums, ka Jāņos ugunskuram jādeg līdz rītam, lai gaisma vairojas. Tās ir tradīcijas,» māksliniece saka un atklāj, ka tradīcijām viņas dzīvē ir liela nozīme.
Bērnībā Olgas Dreģes kuplajā ģimenē pirms Ziemassvētkiem tika lietas svecītes. Pēc kara laukos iztika bez elektrības, lielā ģimene ienāca pagaidu būdiņā, kuru apgaismoja ar skaliem, svecītēm un petrolejas lampām. Ziemassvētkos zaļsvārces zaros vienmēr bijusi dzīva uguntiņa – gan bērnībā, gan tagad.
«Man atmiņā ir bērnības pirmās eglītes, kur ābolīti iekārām, pašceptu piparkūku. Jā, Ziemassvētkos arī aizliegtajos gados esam deguši svecītes, pie tam katram ģimenes loceklim esam ar nodomu svecīti aizdeguši. Un tad skatījāmies liesmiņā un klusībā padomājām, kas varētu notikt vai kas nenotiks, ja svecīte nodegs pirmā vai nodzisīs. Bērnībā jau tikai tādi svecīšu sapņi un noslēpumi bija – par guntiņām, par maldugunīm, par sapņu ugunīm un pasaku tēliem. Lasu Māras Zālītes grāmatu Pieci pirksti un biju jau piemirsusi to dzīves posmu un uztveri, kuru viņa caur bērna skatījumu parāda. Lasot man tik silti atnāca atmiņā bērnība un laiks, kad cilvēks tikai veidojas,» atceras Olga Dreģe.
Tagad mākslinieces attieksme pret gaismu un sveces liesmu ir filozofiskāka. Viņa uzskata, ka ugunij ir milzīgs, kosmisks spēks, un viņa turpina svecītes liesmu izmantot arī ikdienā. Piemēram, kad sajūt ļaunu aci, aktrise virs degošas sveces pārlaiž plaukstu, lai viss sliktais sadegtu liesmiņā. Gan kristībās, dodot mazulim vārdu, gan pieņemot bērnu viņa dzimšanas brīdī, gan kāzās, gan aizvadot cilvēku mūžībā, iededzam sveci.
Olga Dreģe aizdomājas: «Jā, cilvēks aizsākas no mīlestības un gēniem, bet dievišķo dzirksti ir saņēmis katrs no mums. Rainis teica: katra gars ir paša rokās. Tev ir jānonāk pie saprātīgas dzīvošanas. Ne velti ir baušļi, kurus cilvēks ievēro un sevi normē un analizē. Grēks jau nepazūd, bet palīdz atbrīvoties no šaubām un mokām. Saka – izsūdzi un aizmirsti, bet to, kas lielos grēkos un pārdzīvojumos sadarīts, to nevar aizmirst. Es domāju, ka svecei ir milzīga nozīme un svētība. Viļānos ir sveču kapela, kur var aizlikt lūgšanas, un svece deg deviņas dienas; un visas deviņas dienas draudze lūdzas par to nodomu, ar kādu svece nolikta. Un šķiet, ka piepildās, ka cilvēks var daudz ko izlūgties no augstākiem spēkiem. Svecei ir stipra un svēta enerģija.»
Māksliniece ir saglabājusi pašas kristību un iesvētību sveces. Arī mazdēliņa kristību svece tiek glabāta kā acuraugs. To šad un tad var padedzināt īpašos gadījumos. «Mēs, katoļi, glabājam iesvētību sveci, mums ir svētās Agates svece, ko iededz pret ugunsgrēkiem. Esmu ticīgs cilvēks visu mūžu bijis, un tur ir tā paaudžu sasaiste, saikne – caur tradīcijām. Dzīvē vispār jāmeklē sakarības, jo visi esam saistīti. Tas palīdz visu apjaust,» viņa ir pārliecināta.
Olga Dreģe emocionāli atceras savas mammiņas aiziešanu mūžībā. «Zināju, ka tanī brīdī jāiededz svece. Aizdedzu un sniedzu svecīti viņai... Mammai vairs nebija spēka, bet, ieraugot svecīti, viņa piecēlās sēdus gultā un sniedzās pēc sveces. Šī mīkla man mūžam paliks neatminēta. Nezinu, ko viņa ieraudzīja – mūžīgo gaismu vai dievmāti, bet viņa iekrampējās svecē, pavērsa savas dzidrās, lielās, pelēkās acis pret mums, pateicās ar skatienu, mierīgi apgūlās un aizgāja. Klāt bija dakteris, un viņš teica: neesmu tik skaistu aiziešanu piedzīvojis. Esmu redzējusi, kā krematorijā, atvadoties no puisīša, iespīd gaismas stars. Un pārņem sajūta, ka cilvēks pa to aiziet debesīs.»
Padomju laikā, kad aktrise bija deputāte toreizējā Kirova rajonā, viņa staigājusi pa Rīgas centru un fotografējusi mājas un pagalmus. Tolaik vecpilsētā bijuši žurku pilni pagrabi, un viņa atskaitē ierakstījusi – būtu labi, ja Vecrīgā būtu veikaliņi, kuros tirgotu tautiskas lietas, dzintarus, sveces... Re, kā piepildījās, māksliniece priecīgi konstatē. Nu viņa priecājas par veikalu skatlogiem, kuros mirdz svecītes, dzintari, pašdarinātas lietiņas, cimdi un zeķes. Viņa priecājas arī par Sveču istabu, kurā plaukti pilni ar krāsainām svecēm, un viena no tām aktrisei īpaši mīļa – tā, kura atgādina dzintaru pēc krāsas un formas. «Tas, kas par dzintaru atklāts, ir unikāli,» Olga Dreģe aizrautīgi aizsāk vēl vienu stāstu, «vai zinājāt, ka Baltijas dzintarā vienīgajā ir dzintarskābe un to izmanto ļoti plaši. Ir tik daudz neatklātu lietu!».