Psihoterapeiti: senioru vecums nav neglābjama diagnoze

Kādreiz, kad tagadējie seniori vēl tikai sāka paretam aizdomāties par pensiju, viņu bērnu vidū bija populāra filma Vai viegli būt jaunam?. Tagad līdzīgu jautājumu – vai Latvijā ir viegli būt senioram? – var uzdot tie, kuri jau piedzīvo šo laikposmu.

Rīgas domes Labklājības departaments sadarbībā ar Latvijas sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrību šogad rīkoja bezmaksas publisko lekciju ciklu rīdziniekiem, un pagaidām pēdējā no lekcijām bija par tēmu, kā rast personisku līdzsvaru starp garīgu un bioloģisku dzīvošanu pensijas vecumā. Nākamgad, iespējams, departaments šo labo praksi turpinās, jo cilvēki teikuši tikai labus vārdus. «Vajag tādus pasākumus,» bija pārliecināta arī lekcijas klausītāja Rudīte Lazdiņa.

Ārzemēs nemēdz lietot visaptverošu vārdu «vecums», bet par senioriem saka – trešais vecums. Jo cilvēku dzīves ilgums pagarinās un būtu muļķīgi norakstīt arī sešdesmitgadnieku – ne tikai darba tirgū, bet arī jebkurā citā dzīves jomā. Tiesa, Latvijā apmēram puse no ilgstošajiem bezdarbniekiem ir vecumā ap piecdesmit un vecāki. Taču arī šeit sievietes un vīrieši 50+ vecumā sāk mācīties augstskolās, dibina ģimenes vai izlemj doties peļņā uz ārzemēm.

Novecošanas procesā cilvēkiem jāsaskaras arī ar izmaiņām sociālajā statusā un ķermeņa fiziskajām pārmaiņām. Ja cilvēks daudz ko vairs nevar izdarīt pats vai rīkoties tikpat ātri kā kādreiz, viņš sāk neticēt savām spējām un var norobežoties no apkārtējiem. Turklāt sabiedrībā pastāv stereotipi un aizspriedumi, kas cilvēkos var radīt apzinātas vai neapzinātas bailes novecot. Psihologs Eriks Eriksons uzskata, ka cilvēki pēc 50 iegūst jaunu pieredzi. Savukārt ģimenes terapeits Karls Vitakers sacījis: vecums ir tik skaists laiks, ka grēks to gaidīt tik ilgi. Kā ir Latvijā? Par to ar senioriem runāja psihoterapeiti.

«Mūsu cilvēkiem ir bail kļūt atkarīgiem no citiem,» situāciju iezīmēja psihoterapeite Aina Poiša. Tālab psihologi un psihoterapeiti mēģina parādīt iespējas, kā dzīvi padarīt sakarīgāku un kā saglabāt labas attiecības ar tuviniekiem. Psihoterapeits Ivars Gaidis ieteica plānot katrā dienā darāmo, lai cilvēks nejūtas lieks. «Tad zinu, ka man būs rītdiena, ka mani neviens nekontrolē, bet es pats kaut ko daru vai nedaru,» režīma un plānošanas priekšrocības pamatoja speciālists. Arī ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks norādīja, ka cilvēkiem, kļūstot vecākiem, parādās bailes, piemēram, būt atkarīgam, bezpalīdzīgam. Kaut arī sabiedrība noveco, cilvēkiem par to negribas domāt, un tieši tāpēc dominē jaunības kults, viņš vērtēja. «Ja esmu jauns un skaists, tad esmu vērtīgs, bet cilvēka vērtība nemazinās, jaunībai aizejot. Tas ir labākais laiks sev pašam, arī lai noskaidrotu, kas es esmu tagad?» Pensijā var rasties sajūta, ka esmu nevajadzīgs, jo aktīvā darba dzīve beigusies. Taču darbs nav viss, kas dzīvē bijis un kam vajadzētu būt. Piemēram, Rīgā ir daudz iespēju darboties dienas centros, klubiņos, interešu grupās. Par Pārdaugavas dienas centru pēdējos piecus sešus gadus ir bijusi ļoti liela interese, un to apmeklē daudz senioru. Ja senioram ir grūti pašam iegūt informāciju, var to palūgt noskaidrot bibliotēkās vai saviem gados jaunākajiem tuviniekiem.

Lekcijas laikā vairākas seniores atzina, ka ļoti populāra ir nūjošana, kad iespējams satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, sarīkot pasākumus vai aprunāties. Piemēram, aktrise Olga Dreģe pavisam nesen ir apguvusi datorzinības, lai, kā pati smej, ietu laikam līdzi. Savukārt norīvēšanās un rāpošanas entuziaste Inese Ziņģīte ir lielisks piemērs, kā nezaudēt interesi par dzīvi un ar savām zināšanām aizraut daudzus simtus sekotāju.

***

VIEDOKĻI

Sarmīte Nāruna:

– Izlasīju avīzē par pasākumu. Vai dieniņ, cik labi, ka tāds ir! Es pati Praktiskās psiholoģijas augstskolā mācos, dzeju un esejas rakstu. Tagad vienreiz mēnesī sanākam kopā, esmu apmierināta, jo bez maksas. Katru dienu esmu gatava mācīties kaut ko jaunu. Citādi mājās tikai pie plīts stāvēju. Divdesmit piecus gadus nostrādāju bērnudārzā par muzikālo audzinātāju. Es arī dejoju. Zināt, cik man gadu? Septiņdesmit astoņi! Es katru dienu priecājos – tagad par rudens lapām, par vēju, par dzērvju kāsi.

Ingūna Stranga:

– No šī lekciju cikla esmu apmeklējusi arī lekciju par vecākiem un pusaudžiem. Vērtēju, ka tā bija ļoti laba, kvalitatīva lekcija. Šodien atnācu, lai zināšanas palīdzētu manā darbā, bet noteikti dalīšos ar kolēģiem tajā, ko uzzināšu šīs lekcijas laikā.