«Latvijas politika ir divkosīga vide, kurā ir tikai daži darītāji un pārējie tukši runātāji,» otrdien LNT raidījumā 900 sekundes sacīja finanšu ministrs Andris Vilks, kurš atvadās no politikas un pēc jauna darba lūkojas ārpus Latvijas. Skaidrs, ka viens no savulaik redzamākajiem Vienotības politiskajiem zīmoliem ir vīlies gan savos partijas biedros, gan politikā vispār. Vilka sacītais bija iemesls sarunai ar kādreizējo Saeimas priekšsēdētāju Ilgu Kreitusi – par politiku un cilvēkiem tajā.
– No finanšu ministra Andra Vilka sacītā izriet divi jautājumi. Pirmais: kā jūs vērtējat Latvijas politisko vidi?
– Lielos vilcienos es viņam piekristu, taču satriecoši to bija dzirdēt no cilvēka, kurš pats šo politiku ir veidojis. Īpaši ņemot vērā, ka Vilks taču pārstāv partiju, kura nosaka, kā attīstās valsts. Citur pasaulē šāds paziņojums būtu nāves spriedums, kas noraktu partiju.
– Paskaidrojiet, kāpēc finanšu ministram ir īpašs statuss valdībā, kāpēc šo amatu parasti saņem partija, kura veido valdību.
– Politikā ir shēmas, kuras ir tradicionālas. Piemēram, finanšu un ārlietu ministrs ir politiski vienoti. Arī ASV uzsver šo tandēmu: budžets plus ārpolitika. Tieši tāpēc šie divi amati aiz premjera ir noteicošie Ministru kabinetā. Viņu nostādnes nosaka ne tikai iekšējos risinājumus, bet arī prestižu, kādu ieņem valsts starptautiskajā apritē.
– Tātad finanšu ministrs nav nekāds pašpuika, kurš drīkst brūķēt muti, kā ienāk prātā – pat tad, ja pamet politiku.
– Vilks taču ar lielu pompu no Vienotības nav izstājies... Trakākais, ka vadošais ministrs faktiski pasaka: tie, kuri realizē varu, ir Latvijas valsts grāvēji. Divkosīga politika ir pirmais solis uz neatkarības apdraudējumu. Dīvainākais, ka partija nekādi nereaģē uz šiem izteikumiem. Tad nu rodas jautājums: kurš ir lielāks nodevējs – Vilks vai Zaķis? Vilks atklāti, bet Zaķis slēptā formā parāda, ka ar partiju, kura realizē varu valstī, kaut kas nav kārtībā.
– Ne velti lielai daļai ļaužu vārds «politika» un «politiķis» izraisa vēlmi spļaut grīdā.
– Atgūstot neatkarību, cilvēki saprata, ka politiķi uzņemas milzīgu atbildību: lemt par viņu nākotni. Ne velti ievēlēja tos, kuri bija ar labu izglītību un sevi jau pierādījuši. Pamazām situācija mainījās. Ienākot politikā, vairs netika uzdots jautājums: vai es to varēšu? Vai varēšu būt deputāts; vai varēšu būt ministrs? Radās jautājums: kāpēc ne es?
– Nuja – ar ko ta’ es sliktāks par to kaimiņjampampiņu, kurš iet deputātos...
– Politika tiek degradēta, jo deputāta kandidātam netiek izvirzītas tikpat kā nekādas prasības.
– Pat ne izziņa, ka ir psihiski vesels.
– Ko, jūs! Ja izpēta CVK sniegtās ziņas no t.s. kurkuļiem (curriculum vitae – autobiogrāfija), tur var ieraudzīt dieva zīmes un patiesībā neko par šo cilvēku neuzzināt. Otra problēma – vēlētāji neuzdod jautājumu: ko tu varēsi izdarīt, būdams politiķis? Ciema ļaudis domā: re, ku’ viņš smuki dzied un spēlē akordeonu, uzstājas televīzijā ģimeņu dziedāšanas šovā... Aha, tātad labs cilvēks! Neviens pat neuzdod jautājumu, vai šis labais cilvēks ir spējīgs lemt valstiskā mērogā.
– Kādiem jābūt kvalitātes kritērijiem? Cilvēks var būt labākais iestādes grāmatvedis vai jurists, bet tik un tā viņš, izrādās, ir pilnīgs idiots, nonākot politikā.
– Nez kāpēc tie, kuri kandidē, nedomā, ka politika ir darbs. Katram darbam ir noteikti izglītības un praktiskās pieredzes kritēriji. Pat ja esi bijis augsta ranga advokāts, tas nenozīmē, ka esi spējīgs izstrādāt likumus. Piemēram, Francijā ir administratīvā skola, kur ar skaidru mērķi gatavo nākamos politiķus. Lai nonāktu ASV prezidenta amatā, ir jāiziet visas politiskās attīstības pakāpes. Mēs šādas prasības neizvirzām. Kā antipiemērs ir bijusī Reformu partija, kura uzskatāmi parādīja, kas notiek, ja neievēro elementāros principus: mēneša laikā nodibinās partija, pēc tam kaut kā pļirinās un trīs gadus ļauj sevi izmantot citiem. Tieši tāpēc partijas nepastāv ilgstoši, jo nepilda savas funkcijas. Viena no tām ir jaunu biedru audzināšana. Visbiežāk cilvēkus izvēlās pēc principa: savējais. Nav svarīgi, ka viņš pirms nokļūšanas politiskajā apritē ir bijis lietotas sadzīves tehnikas tirgotājs. Galvenais, ka SAVĒJAIS. Nav svarīga politiskā prakse un kritēriji. Taču tagad tā vairs nevar, jo neesam tikai sava ciema ļaudis. Latvija ir sasaistīta ar starptautiskajām struktūrām, ar partnervalstīm, kuras ir ieinteresētas, lai šeit būtu kvalitatīva politika. Nevienam nevajag, lai valsts, kas ir ES un NATO robeža, neietu normālu demokrātijas attīstības ceļu. Diemžēl izskatās, ka tas ir daudz grumbuļaināks nekā ceļi, pa kuriem Latvijā brauc mašīnas.
– Otrs jautājums, kas izriet no pieminētās intervijas ar Vilku. Proti, vai nav divkosība vadošās partijas ministram atklāti deklarēt, ka ir neperspektīvi palikt Latvijā? Tad kādas gan morālas tiesības pļāpāt par reemigrācijas politiku un dažādām programmām, kurās tiek tērēta nodokļu maksātāju alga?
– Gribas jautāt Vilka kungam: vai viņš neiespļauj Latvijai ģīmī... Kur tad viņš tik gudrs izauga? Tepat vien, Latvijā. Tagad viņš pasaka, ka šajā valstī nav ko darīt. Ja jau pats finanšu ministrs dod signālu, tad kādas gan tiesības pārmest, piemēram, mediķim, kurš vēlas braukt projām? Kā var prasīt, lai cilvēki cīnās līdz galam tāpēc, ka te ir viņu tēvzeme? Kādu patriotismu var prasīt, ja politiķis pasaka, ka viņam vairs nav ko Latvijā darīt, jo šeit, lūk, nemaksā tik daudz, kā viņam gribētos?
– Raksturojiet koalīcijas un valdības veidošanas procesu. No malas šķiet, ka viss rit neparasti raiti. Kā patiesībā notiek šādas tirgošanās? Politiķi saka, ka vispirms notiekot vienošanās par svarīgākajiem darbiem un tikai tad par amatiem un ministru portfeļiem valdībā.
– Kad top koalīcija, parasti vadās pēc iegūto mandātu skaita. Taču šajās vēlēšanās ir grūti pateikt, kura partija ir īstā uzvarētāja. Pievērsiet uzmanību – Solvita Āboltiņa nelieto jēdzienu: Vienotība ir uzvarējusi vēlēšanās... Viņa saka: koalīcija ir vinnējusi. Ja atskatāmies uz 11. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, t.s. tiesiskajai koalīcijai kopā (Vienotībai un Zatlera partijai) bija ap 40 balsīm. Šādā rakursā skatoties, 12. Saeimā Vienotība šīs vēlēšanas ir smagi zaudējusi, jo tā taču apēda Reformu partiju. Tātad vajadzēja būt vismaz aptuveni ap 40 mandātiem.
– Kurš ir patiesais uzvarētājs?
– Edgars Rinkēvičs, Rihards Kozlovskis, Vjačeslavs Dombrovskis un Laimdota Straujuma. Šie cilvēki ir reāli vinnējuši. Iedomājieties, daži birokrāti uztaisa valsts apvērsumu, kas saucas rīkojums Nr. 2. Tiek aktivizēts cilvēks, kuram ir vāja sapratne par politiku, lai nodibinātu partiju. Tad galvenais 10. Saeimas atlaišanas ideologs iegūst otru svarīgāko ministra amatu valstī. Pēc tam viņš fiksi ieslīd citā partijā un veiksmīgi turpina savu darbību. Rinkēvičs ir apspēlējis visus, nodrošinot sev populārākā ministra statusu.
– Kas ir šīs koalīcijas vājais punkts?
– Iepriekšējā Saeimā koalīcija vadījās pēc principa – mēs nopirksim to, ko mums vajag. Nemāku teikt, vai kādam dota nauda (neesmu klāt stāvējusi), bet pārsteidz, cik perfekti tika atšķelts Olšteina sešnieks. Jau tajā mirklī beidza pastāvēt Reformu partija. Paradoksāli, bet šī ir lielākā Vienotības kļūda... Nebija ievērota klasiskā shēma: paši izaudzinām sev uzticamus kadrus. Partija savāca tos, kas nodeva savējos. Vai tiešām jūs, naivie Vienotības līderi, domājāt, ka tie, kuri nodevuši vienreiz, to nedarīs otrreiz? Šo naivumu pierāda arī tas, ka trijos vēlēšanu apgabalos Vienotība saraksta galvagalī ielika vai nu bijušos reformistus, vai tos, kuri bija partijā ne ilgāk par pusgadu. Pirmie numuri, vilcēji: Straujuma, kura nāk no Tautas partijas – cilvēks, kurš nav Vienotību ne radījis, ne veidojis; ar vāju politisko pieredzi. Laimdota Straujuma ir labs birokrāts, lielisks ierēdnis, bet – ierēdnis nav politiķis. Tāpēc atkal skan klasiskā ierēdņa frāze: es nezinu, man nav informācijas, bet es noskaidrošu... Tas ir raksturīgi birokrātam, kurš uzzina augstākstāvošā viedokli un tad paziņo to sabiedrībai. Diemžēl Straujumas kundze netiek no šī ieraduma vaļā. Arī Edgars Rinkēvičs bija saraksta galvgalī, tāpat kā Anrijs Matīss. Abi ir neseni ienācēji partijā. Abi bijuši ierēdņi un ministri. Taču neviens no šiem cilvēkiem nav politiķis. Kur ir Vienotības politiskie līderi?
– Palikuši aiz svītras vai arī turpina savu karjeru Eiropas Parlamentā!
– Tad jājautā: kas ir svarīgāk – ieņemt siltas vietas Briselē, nodrošinot sev labu pensiju, vai ar savām iemaņām attīstīt partiju, tādējādi veicinot Latvijas uzplaukumu? Tāpēc Vienotība vairs nav tā, kura pasūta mūziku Saeimā. Tā vairs neprot spēlēt virtuozi, jo tās rokās nav pirmā vijole. Situācija ir mainījusies. Taču pats trakākais, ka nevienu no solījumiem, par kuriem tā runāja, nevarēs realizēt. Ministri, kuri patlaban ir valdībā, labi saprot, ka nebūs naudas. Šajā ziņā Vilka kungs ir apbrīnojams. Viņš pasaka skaidri un gaiši: naudas nav un nebūs. Tikai ap 2017. gadu, iespējams, varēsim runāt par uzplaukumu. Bet ēst taču gribas jau tagad, nevis 17. gadā... Tas nozīmē, ka vecie cilvēki vispār var aizmirst, ko nozīmē pensiju indeksācija. Varbūt nebūtu tik traģiski, ja valdošā koalīcija to būtu godīgi izskaidrojusi sabiedrībai jau šī gada sākumā. Proti, starptautiskā situācija ir nelabvēlīga; redzam, kādu iespaidu tā atstāj uz Latvijas ekonomiku – mēs apzināmies problēmas. Tāpēc kopā skatīsimies, kādā veidā šajā taupības režīmā (nevis deklarētajā veiksmes stāstā) varam visoptimālāk izdzīvot, nenodarot vēl lielāku ļaunumu, kādu jau esam izdarījuši. Meklēsim labāko risinājumu – vai tas atkal būs uz ārējā parāda vai uz budžeta deficīta rēķina. Varbūt kāds cits mehānisms. Bet nav taču neviena alternatīva modeļa, kuru varētu parādīt vēlētājiem. Cilvēki nav muļķi. Viņi saprastu situāciju, ja godīgi izskaidrotu, kas notiek.
– Politiķi saprot, kas notiek. Ne jau velti Lolita Čigāne ierosināja palielināt ministru algas. Arguments: par tik niecīgām algām, kādas ir ministriem un amatpersonām, nedabūsim profesionāļus un ekspertus.
– Interesanti gan... Cik no šiem t. s. profesionāļiem ir saņēmuši eksperta statusu? Zinātnē eksistē jēdziens: eksperts. Tas ļauj izvērtēt citus. Kas gan tiem, kuri politikā šļūkā šurp un turp, ir devis tiesības saukties par augsta ranga ekspertiem? Īstiem profesionāļiem vismaz gadus 10–15 ir jānostrādā savā nozarē. Pedagoģijā ir šāds laika nogrieznis, lai cilvēks tiktu uzskatīts par sava amata profesionāli. Cik gan daudzi politikā ir nostrādājuši šādu termiņu, lai varētu saukties par ekspertiem, kuri lemj valsts attīstību? Turklāt šis šķēru atvēriens starp ministru algu un vidējo algu kļūst arvien lielāks, līdz viens otru vairs nesaprot. Kā es smejos, Jēkaba ielā ir palikusi pagātnes aura. Kāpēc šo namu cēla – lai vācu bruņniecība turētu paklausībā vietējos. Bruņiniekus izsvēpēja, bet pārākuma gars pār tautu joprojām ir dzīvs. Tas, šķiet, ir lāsts: ienākot Saeimas namā, politiķi drīz vien vairs neredz, kas notiek aiz ēkas sienām.
– Saeimas priekšsēdētāja amats. Tas ir ļoti kārdinošs visām partijām. Kāda ir šī posteņa specifika?
– Saeimas priekšsēdētājs, tēlaini izsakoties, ir miera balodis ar olīvzaru knābī.
– Kā tad, Ilga Kreituse jau gan bija Pikaso baltā miera dūja...
– Protams, tas nenozīmē, ka visiem tu būsi labiņš. Saeimas priekšsēdētājam jāspēj vienot koalīciju un opozīciju. Jāpanāk, lai politiķi strādātu kopā, domājot par svarīgākajiem uzdevumiem valstī; lai saprastu, ka viņiem tikusi dota augstākā vara, kuru uzticējuši vēlētāji. Tāpēc Saeimas priekšsēdētājam ir jābūt neitrālai personai. Tā nedrīkst būt kādas partijas līderis, kuram primārās ir savas organizācijas intereses politikā. Te nu man kārtējo reizi jāsaka: parlaments ir tāds, kādu jūs to ievēlējāt, jo vienīgā vieta, kur nevar iekļūt par blatu, ir Saeima. Tur pa draugam nevar iekļūt pat šofera dēls.
– Var jau ieplusot, kā redzam.
– Jā, tagad jaunā KNAB himna esot dziesma Suņi zaķiem pēdas dzina... Tomēr šie ir reti izņēmumi, pret kuriem vajag ļoti krasi nostāties. Kaut kas līdzīgs vairs nedrīkstētu atkārtoties.
– Kā jūs prognozējat – valdība tiks apstiprināta paredzētajā laikā?
– Man ir lielas šaubas, ka 4. novembrī Laimdota Straujuma varēs prezentēt Ministru kabinetu. Vai nu viņai ir jāpasaka krasi: būs tā un ne savādāk, vai – manis premjera amatā nebūs. Citādi valdības veidošanas process izļurkāsies un aizies garajā. Tas šobrīd Latvijai nav pieņemams. Nāksies taču veidot sarežģītu budžetu un strauji tuvojas arī prezidentūra ES. Ja Straujuma to nespēj, tātad ir vajadzīgs jauns premjera kandidāts, kurš var pateikt: būs tā, kā es saku, noliekot pie vietas visus trīs koalīcijas partnerus. Ir vēl viens variants. Ja nevar šie trīs, tad no kāda ir jāatsakās un jāmeklē vietā cits. Izskatās, ka otrreiz sešnieku nopirkt vairs neizdosies.
– Kurai partijai jūs tagad bliežat ar mietu pa pieri?
– Ja jau Andris Vilks ir teicis, ka viņa partija ir divkoši, tātad vājākais posms ir Vienotība. To pierāda arī viltīgie gājieni, kā atrast ceļus, lai iedabūtu Saeimā Solvitu Āboltiņu.
– Zināmā mērā jūs abas esat līdzīgas. Enerģiskas, ar spēju saskatīt gājienus uz priekšu.
– Atšķirība ir tā, ka es savu enerģiju veltīju darbam, kuru darīju. Man nevajadzēja turēt kopā partiju. Man šķiet, ka Āboltiņas kundze kā politiķe iegūtu vairāk, ja tagad savu enerģiju veltītu partijai, nevis par katru cenu mēģinātu kļūt par Saeimas spīkeri.
– Gan jau viņa ir sapratusi realitāti.
– Nē, viņa nav sapratusi neko. Solvita Āboltiņa joprojām jūtas nepelnīti pazemota, izmantota un apvainota. Redziet, ir ļoti grūti pateikt vārdu: piedod...
– Kam viņai jāatvainojas?
– Saviem vēlētājiem.
– Par ko?
– Par čigānu lāstu: kaut tu lepnis paliktu! Bet čigāni, kā zināms, ir ļoti gudra tauta...