CIEMOS: Kaķi un dārzs

© f64

Māk­sli­nie­cei Rū­tai Me­ža­vil­kai vien­mēr bi­jis sap­nis par lie­lu mā­ju un ka­ķiem dār­zā. Mā­ja pa­šu ro­kām top, at­va­sa­ras sau­lī­tē zā­lie­nā lais­ko­jas di­vas ka­ķe­nī­tes.

Ka­ķu mei­te­nēm pa­vei­cies, gan Rū­ta, gan San­dris ir pa­tie­si kaķ­mī­ļi jau kopš bēr­nu die­nām. Kā­pēc gan arī sa­vā pie­au­gu­šo dzī­vē ne­ie­laist kā­du mur­rā­tā­ju? Rū­ta at­ce­ras: «Tas bi­ja 2007. ga­da zie­mā. Dzīv­nie­ku SOS mei­te­nes mek­lē­ja mā­jas jaun­ai ka­ķe­nī­tei, kas bi­ja iz­mes­ta no ma­šī­nas trīs­des­mit grā­du sa­lā» Tas, ko Rū­ta ie­rau­dzī­ja, bi­ja žē­lu­ma gals, kau­lu kam­ba­ris no­plu­ku­šā mel­nā ka­žo­ci­ņā. Saim­nie­ce do­mā, lai­kam ka­ķe­nī­tei sā­ku­sies mek­lē­ša­nās un, lai vi­ņas kar­stās asi­nis at­vē­si­nā­tu, saim­nie­ki sē­du­šies ma­šī­nā un kaut kur pa­tā­lāk no mā­jām dzīv­nie­ci­ņu iz­me­tu­ši tum­sā un sa­lā. Pir­ma­jās die­nās ka­ķe­ne slē­pās no vis­a un vis­iem, pa­ēst la­vī­jās ti­kai nakts mel­nu­mā. Rū­ta at­ce­ras – ka­ķe ēdu­si vi­su, kas vien at­ro­dams. Pro­tams, ar mī­les­tī­bu un pa­cie­tī­bu Rū­ta ie­gu­vu­si dzīv­nie­ci­ņa mī­les­tī­bu, vie­nī­gi mel­nā mī­lu­le vēl il­gi bai­dī­ju­sies no vī­rie­šiem, lai­kam tā bi­ju­si saim­nie­ka ro­ka, kas at­vē­ru­si ma­šī­nas dur­vis.

He­ka­te

Pie Rū­tas ka­ķī­te ie­gu­va ne vien sa­vas mī­ļās mā­jas, bet arī ne­pa­ras­to vār­du He­ka­te. To iz­vē­lē­jās saim­nie­ce. Rū­ta stās­ta: «He­ka­te ir se­no grie­ķu die­vī­ba, pa­va­do­ne mi­ru­šo die­va Aī­da pa­ze­mes val­stī­bā. Pa­va­do­ne ir jaun­a mei­te­ne ar di­vām de­go­šām lā­pām ro­kās. Tad nu no­do­mā­ju, kur vēl la­bāks vārds mel­nam ka­ķim kā He­ka­te!» Rū­ta ar no­pū­tu at­ce­ras: «Va­rē­ja re­dzēt, ka ka­ķe­ne bi­ja psiho­lo­ģis­ki trau­mē­ta. Un kā nu ne, vie­nā mir­klī no mā­jas mī­lu­les pār­ta­pu­si par ne­vie­nam ne­va­ja­dzī­gu spēļ­man­ti­ņu.»

Ka­mēr vīrs aiz­rau­tī­gi ņe­mas pa jaun­ce­ļa­mo ga­rā­žu, Rū­ta at­zīst: «Man vien­mēr ir bi­jis sap­nis par lie­lu mā­ju ar dau­dziem ka­ķiem dār­zā. Re­āla­jā dzī­vē daudz­ka­ķī­ba ir diez­gan sa­rež­ģī­ta. Jau ar div­ka­ķī­bu kna­pi ti­kām ga­lā. Kad at­ve­dām ne­pil­nas se­šas ne­dē­ļas ve­co Mī­ci, ti­kai tad sa­pra­tām, ko no­zī­mē greiz­sir­dī­ba ar lie­lo bur­tu. He­ka­te tā ap­vai­no­jās, ka... aiz­gā­ja no mā­jām! Rei­zēm vi­ņu ma­nī­ja sē­žam au­to­bu­sa pie­tu­rā, kā saim­nie­kus mā­jās gai­dot, rei­zēm pa­zu­da tu­vī­na­jā me­žā. Ar lie­lām pū­lēm at­ra­du vi­ņas mi­dze­ni ne­tā­la­jos krū­mos. Lū­dzos, lū­dzos, ka­mēr He­ka­te ļā­vās pie­ru­nā­ties un at­grie­zās. Ta­gad jau abas sēž uz vie­nas pa­lo­dzes, mel­nā gan rei­zu­mis ie­rū­cas, kā at­gā­di­not, ku­ra te ir saim­nie­ce? Mel­na­jai jau de­vī­tā va­sa­ra, pe­les tren­kāt vairs ne­šķiet ob­li­gā­ti. Un kā­dēļ gan? Lai to da­ra jaun­ā. Tā arī no­tiek, Mī­ce pār­nes me­dī­ju­mu, He­ka­te to pri­va­ti­zē. Bet arī vi­ņas prie­ki nav il­gi, mel­nais kai­mi­ņu run­cis klāt un pe­li ie­kļauj sa­vā ēdien­kar­tē. Oli­gar­hu cī­ņas!»

Vi­ņi at­grie­žas

Dau­dzi māj­dzīv­nie­ku saim­nie­ki ir pār­lie­ci­nā­ju­šies, pēc ga­diem zau­dē­tā drau­ga vie­tā ie­gā­dāts as­tai­nis, vien­al­ga, vai suns vai ka­ķis, vi­sā, itin vi­sā at­gā­di­na kād­rei­zē­jo mī­lu­li. Tā ga­dī­jies arī San­drim un, ne­daudz mis­tis­ki, – arī Rū­tai. Da­žas die­nas pēc Rū­tas tē­va, glez­no­tā­ja Uģa Me­ža­vil­ka bē­rēm sie­va ar ve­dek­lu de­vās ka­pu ap­kopt. Pēk­šņi abas ie­vē­ro­ja, ne­tā­lu sēž balts mil­zu run­cis un vi­ņas cie­ši vē­ro. Viens pret vie­nu Me­ža­vil­ku kād­rei­zē­jais vi­su kai­miņ­su­ņu un ka­ķu bieds Pūks! Bet tas jau sen at­du­sas Tū­jas kā­pās. Rū­tas mam­ma ap­ju­ku­mā pat pa­sau­ca: Pūk! Pēc brī­ža ka­ķis bi­ja pa­zu­dis. Tas īsais, mul­su­ma pil­nais brī­dis tā ie­spie­dās at­mi­ņā, ka mam­ma pē­cāk ap­tau­jā­ju­si ka­pu ko­pē­jas, sak´, kur pa­zu­dis lep­nais min­kāns? Ta­jos ka­pos ne­viens un ne­kad ne­kā­du bal­tu run­ci ne­bi­ja re­dzē­jis.

San­drim bi­ja 11 ga­di, kad sa­ti­kās viņš un Mī­ce Pirm­ā. Kā nu tur bi­ja, vai San­dris iz­vē­lē­jās vis­ma­zā­ko un vis­ska­ļā­ko ka­ķa bēr­nu, vai ma­zu­lī­te pa­ti pie­ti­pi­nā­ja pie zē­na. Lai vai kā, ka­ķe­nī­te uz­reiz uz­rā­pās San­drim uz ple­ca, kā sa­kot, saim­niek, bei­dzot tu at­nā­ci! Kopš tās die­nas abi dzī­vo­ja kā po­diņš ar vā­ci­ņu, Mī­ce gan sa­vus ma­zos zē­nam gul­tā sa­ne­sa pa­sil­dī­ties, gan uz sko­lu pa­va­dī­ja. Kat­ru rī­tu ka­ķe­nī­te San­dri pa­va­dī­ja līdz gat­ves ga­lam. Vi­ņiem bi­ja savs ri­tu­āls, pie liel­ce­ļa San­drim bi­ja jā­sa­ka: «Tā­lāk gan ne­nāc.» Vai nu min­ce pa klu­so bi­ja da­bū­ju­si stun­du sa­rak­stu, vai iek­šē­jā balss ko ka­ķe­nī­tei pa­čuk­stē­ja, bet kat­ru die­nu, mā­jās nā­kot, San­dris jau pa ga­ba­lu re­dzē­ja sa­vu tau­re­nī­ti ce­ļa ga­lā sē­žam. Jā, tie­ši tau­re­nī­ti, jo Mī­cei bi­ja se­šu krā­su ka­žo­ciņš. Mī­ce Ot­rā ir ne vien tau­re­nī­ša vār­da man­to­tā­ja, bet arī krā­so­ju­mā un rak­stu­rā kā dvī­ņu mā­sa, lai­kam jau tā­pēc šīs ka­ķe­nī­tes fo­to slu­di­nā­ju­mos San­dri uz­ru­nā­ja.

Lai gan ar ka­ķiem dār­zā ro­das sa­vas pro­blē­mas, to­mēr abiem saim­nie­kiem no prā­ta ne­iz­iet kā­dā iz­stā­dē re­dzē­tais Si­bī­ri­jas me­ža ka­ķis. Var­būt tāds ar lai­ku pie­vie­no­sies abām ka­ķu kun­dzēm? Ve­ca­jā ābe­lē vie­tas vēl ga­na.

At­tē­lu pa­rak­sti:

Latvijā

18. novembris aizvadīts, valsts karogi vairumam ēku jau noņemti, lai atkal plīvotu nākamajos svētkos vai atceres dienās. Lai no cik izturīga auduma karogs ir šūdināts, agrāk vai vēlāk nāksies to nomainīt. Bet ko darīt ar lietošanai vairs nederīgu Latvijas karogu? To skaidro 360TV ziņas “Ziņneši”.

Svarīgākais