Māksliniecei Rūtai Mežavilkai vienmēr bijis sapnis par lielu māju un kaķiem dārzā. Māja pašu rokām top, atvasaras saulītē zālienā laiskojas divas kaķenītes.
Kaķu meitenēm paveicies, gan Rūta, gan Sandris ir patiesi kaķmīļi jau kopš bērnu dienām. Kāpēc gan arī savā pieaugušo dzīvē neielaist kādu murrātāju? Rūta atceras: «Tas bija 2007. gada ziemā. Dzīvnieku SOS meitenes meklēja mājas jaunai kaķenītei, kas bija izmesta no mašīnas trīsdesmit grādu salā» Tas, ko Rūta ieraudzīja, bija žēluma gals, kaulu kambaris noplukušā melnā kažociņā. Saimniece domā, laikam kaķenītei sākusies meklēšanās un, lai viņas karstās asinis atvēsinātu, saimnieki sēdušies mašīnā un kaut kur patālāk no mājām dzīvnieciņu izmetuši tumsā un salā. Pirmajās dienās kaķene slēpās no visa un visiem, paēst lavījās tikai nakts melnumā. Rūta atceras – kaķe ēdusi visu, kas vien atrodams. Protams, ar mīlestību un pacietību Rūta ieguvusi dzīvnieciņa mīlestību, vienīgi melnā mīlule vēl ilgi baidījusies no vīriešiem, laikam tā bijusi saimnieka roka, kas atvērusi mašīnas durvis.
Hekate
Pie Rūtas kaķīte ieguva ne vien savas mīļās mājas, bet arī neparasto vārdu Hekate. To izvēlējās saimniece. Rūta stāsta: «Hekate ir seno grieķu dievība, pavadone mirušo dieva Aīda pazemes valstībā. Pavadone ir jauna meitene ar divām degošām lāpām rokās. Tad nu nodomāju, kur vēl labāks vārds melnam kaķim kā Hekate!» Rūta ar nopūtu atceras: «Varēja redzēt, ka kaķene bija psiholoģiski traumēta. Un kā nu ne, vienā mirklī no mājas mīlules pārtapusi par nevienam nevajadzīgu spēļmantiņu.»
Kamēr vīrs aizrautīgi ņemas pa jaunceļamo garāžu, Rūta atzīst: «Man vienmēr ir bijis sapnis par lielu māju ar daudziem kaķiem dārzā. Reālajā dzīvē daudzkaķība ir diezgan sarežģīta. Jau ar divkaķību knapi tikām galā. Kad atvedām nepilnas sešas nedēļas veco Mīci, tikai tad sapratām, ko nozīmē greizsirdība ar lielo burtu. Hekate tā apvainojās, ka... aizgāja no mājām! Reizēm viņu manīja sēžam autobusa pieturā, kā saimniekus mājās gaidot, reizēm pazuda tuvīnajā mežā. Ar lielām pūlēm atradu viņas midzeni netālajos krūmos. Lūdzos, lūdzos, kamēr Hekate ļāvās pierunāties un atgriezās. Tagad jau abas sēž uz vienas palodzes, melnā gan reizumis ierūcas, kā atgādinot, kura te ir saimniece? Melnajai jau devītā vasara, peles trenkāt vairs nešķiet obligāti. Un kādēļ gan? Lai to dara jaunā. Tā arī notiek, Mīce pārnes medījumu, Hekate to privatizē. Bet arī viņas prieki nav ilgi, melnais kaimiņu runcis klāt un peli iekļauj savā ēdienkartē. Oligarhu cīņas!»
Viņi atgriežas
Daudzi mājdzīvnieku saimnieki ir pārliecinājušies, pēc gadiem zaudētā drauga vietā iegādāts astainis, vienalga, vai suns vai kaķis, visā, itin visā atgādina kādreizējo mīluli. Tā gadījies arī Sandrim un, nedaudz mistiski, – arī Rūtai. Dažas dienas pēc Rūtas tēva, gleznotāja Uģa Mežavilka bērēm sieva ar vedeklu devās kapu apkopt. Pēkšņi abas ievēroja, netālu sēž balts milzu runcis un viņas cieši vēro. Viens pret vienu Mežavilku kādreizējais visu kaimiņsuņu un kaķu bieds Pūks! Bet tas jau sen atdusas Tūjas kāpās. Rūtas mamma apjukumā pat pasauca: Pūk! Pēc brīža kaķis bija pazudis. Tas īsais, mulsuma pilnais brīdis tā iespiedās atmiņā, ka mamma pēcāk aptaujājusi kapu kopējas, sak´, kur pazudis lepnais minkāns? Tajos kapos neviens un nekad nekādu baltu runci nebija redzējis.
Sandrim bija 11 gadi, kad satikās viņš un Mīce Pirmā. Kā nu tur bija, vai Sandris izvēlējās vismazāko un visskaļāko kaķa bērnu, vai mazulīte pati pietipināja pie zēna. Lai vai kā, kaķenīte uzreiz uzrāpās Sandrim uz pleca, kā sakot, saimniek, beidzot tu atnāci! Kopš tās dienas abi dzīvoja kā podiņš ar vāciņu, Mīce gan savus mazos zēnam gultā sanesa pasildīties, gan uz skolu pavadīja. Katru rītu kaķenīte Sandri pavadīja līdz gatves galam. Viņiem bija savs rituāls, pie lielceļa Sandrim bija jāsaka: «Tālāk gan nenāc.» Vai nu mince pa kluso bija dabūjusi stundu sarakstu, vai iekšējā balss ko kaķenītei pačukstēja, bet katru dienu, mājās nākot, Sandris jau pa gabalu redzēja savu taurenīti ceļa galā sēžam. Jā, tieši taurenīti, jo Mīcei bija sešu krāsu kažociņš. Mīce Otrā ir ne vien taurenīša vārda mantotāja, bet arī krāsojumā un raksturā kā dvīņu māsa, laikam jau tāpēc šīs kaķenītes foto sludinājumos Sandri uzrunāja.
Lai gan ar kaķiem dārzā rodas savas problēmas, tomēr abiem saimniekiem no prāta neiziet kādā izstādē redzētais Sibīrijas meža kaķis. Varbūt tāds ar laiku pievienosies abām kaķu kundzēm? Vecajā ābelē vietas vēl gana.
Attēlu paraksti: