Sestdiena, 13.aprīlis

redeem Egils, Egīls, Nauris

arrow_right_alt Latvijā

Ingus Pētersons: operete ir piedzīvojums, opera ir dzīve

© f64

Populārajam operdziedātājam Ingum Pētersonam šis rudens atnācis ar ļoti jauku darbu – Žuana lomu Niko Dostāla romantiskajā operetē Klīvija, kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada februārī.

«Ir labi atkal satikties ar mīļiem skatuves varoņiem un to atveidotājiem. Neilgs, bet spraigs mēģinājumu periods, un pirmās šīs sezonas izrādes jau izskanējušas Rīgā un Latvijas novados. Izlutinātā Ventspils un Rēzeknes Gora publika savu vērtējumu dāvāja, kājās stāvot, Liepājas teātra zāle bija pārpildīta, skanēja ovācijas,» atzīst Ingus Pētersons un turpina. «Tas ir lielisks atalgojums par ieguldīto darbu un apliecinājums, ka esam uz pareiza ceļa. Operete Latvijā ir gaidīta!»

Operete atgriežas

Operete Klīvija šoruden piedzīvo sešas izrādes dažādās Latvijas pilsētās un kultūras pilī Ziemeļblāzma. Mākslinieka plānos ietilpst šomēnes un nākammēnes uzstāties arī vairākos latviešu kamermūzikas koncertos kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu un pianistu Venti Zilbertu, tāpēc šis perids solās būt saspringts un darbīgs.

Viņš apliecina, ka Latvijā ilgi gaidītā operete pēc liela pārtraukuma atgriežas. «Pateicoties Latvijas operetes fonda vadītājas Agijas Ozoliņas-Kozlovskas entuziasmam un enerģijai, ir tapusi profesionāla operetes trupa ar orķestri, kori, dejotājiem un solistiem, kā arī māksiniecisko un tehnisko komandu. Un, protams, ar lieliem, mākslinieciski nopietniem un tālejošiem plāniem.» Mūziķim šobrīd ir pozitīvas un radoši pacilātas izjūtas, jo «mūsu galvenais mērķis ir augstvērtīgs operetes teātris Latvijā. Tas ir dzīvs, elektroniski nepastarpināts, pilnvērtīgs teātris, tā ir skatuve, uz kuras ļaut vaļu fantāzijai un emocijām, prātam un pieredzei, un nebeidzamajai sarunai ar skatītāju un klausītāju. Teātrim ir vajadzīgas savas mājas un valsts atbalsts. Skatītāju atbalstu un novērtējumu jūtam katrā izrādē.»

Dzīves vilciens uz nākotni

Pieredzējušais mākslinieks opereti iemīlējis, dziedot Austrijā, Grācas operā. «Lai nu kur, bet Austrijā operete ir gan dienišķā maize, gan saldais ēdiens kopā. Dzīvojot tur, dziedot un klausoties, esmu daudz ko iemācījies saprast un tagad priecājos, ka varu to likt lietā.

Operā un operetē dziedāšanas tehnika ir tāda pati – klasiska un akadēmiska. Atšķirīga ir filozofija un caur to arī mūzikas lielums.» Viņš skaidro – abiem žanriem raksturīgi, ka gandrīz vienmēr centrā ir mīlestība, taču operai atšķirībā no operetes piemīt pārlaicīgums un ir daudz dziļākas ētiskās vērtības. «Ja varētu tēlaini izteikties, tad operete ir piedzīvojums, opera ir dzīve. Bet tāpēc tā nav vieglāk izdziedama, dažreiz pat gluži pretēji – operetē visam ir jāskan un jāizskatās ļoti viegli, šarmanti un it kā netverami. Tas liek papildus strādāt un pilnveidoties.»

Vissiltākās atmiņas Ingum saglabājušās par Zviedrijas Karalisko operu un Ķīles operteātri. Tas galvenokārt saistās ar lomām, kurās nācies dzīvot. «Stokholmā Tautas operā dziedāju Hofmaņa stāstus, un tas bija neizmirstams iestudējums. Karaliskajā operteātrī – Turidu Zemnieku godā, Rūdolfu Bohēmā, Pinkertonu un Alfredo M-me Butterfly. Ķīle manās atmiņās laikam ierakstījusi vismīļāko lomu – de Grijē Pučīni Manona Lesko. Šī pieredze un atmiņas ir tik skaistas, ka rodas kārdinājums tur kavēties. Tomēr dzīves vilciens iet uz priekšu, uz nākotni, un jābūt gatavam tajā ielēkt, vislabākajā veidā liekot lietā uzkrāto pieredzi.»

Saikne ar klausītāju

Ingus teic, ka klausītājs it visur ir viņa partneris, pēc kura reakcijas iespējams izvērtēt, ko mākslinieks dara vai nedara pareizi. «Ja tu dod, tad tev dod atpakaļ. Tā tas ir visās attiecībās, bet no Latvijas klausītāja esmu saņēmis tik lielu mīlestību un siltumu, ka tā pietiks visam mūžam. Paldies!» Analizējot savu devumu publikai, mākslinieks ir pārliecināts, ka primārais – jābūt kaut kam, ko viņš vēlas pateikt. «Pateikt caur mūziku, vārdu, no sirds. Tad sāk veidoties dialogs. Tavs teiktais tiek uztverts un rodas reakcija – dialogs sācies. Izklausās vienkārši, bet ne vienmēr tā ir. To var ietekmēt dažādi blakus apstākļi, kuriem jātiek pāri.»

Šodienas klausītājs ir zinošs un prasīgs – tāds ir mākslinieka atzinums. «Pasaule ir vaļā, un cilvēkiem šodien pieejama gandrīz jebkāda izziņa. Viss tiek salīdzināts ar labāko pasaulē. Ar to, protams, ir ļoti grūti sacensties. Kopš es sāku savu dziedāšanas ceļu, daudz kas ir mainījies. Ir radusies gigantiska mūzikas industrija ar saviem nosacījumiem un likumiem. Bet tomēr jāatzīst, ka joprojām klausītājs novērtē galveno – katra mākslinieka īpašo un vienreizējo devumu.» Vērtējot sevi, savu devumu opermūzikā, viņš ir lakonisks: «Mēģinu būt tas, kas esmu. Tas ir diezgan mistiski, bet vērtējums rodas no piedzīvotā, redzētā, dzirdētā, no nojausmas, instinkta un paša skatītāja. Citreiz tas ir kā uzplaiksnījums, kā atradums, citreiz – kā sauciens tuksnesī.»

Vislabākais ir līdzsvars

Savulaik plašākai publikai Ingus kļuva zināms un iemīļots kā popmūzikas dziedātājs. «Tā nu iznāk, ka no popmūzikas nekur neesmu aizgājis. Ir diezgan daudz koncertu un projektu vieglajā žanrā, kuros piedalos. Laiks iet uz priekšu, un viss mainās – apkārtējā pasaule, mēs paši. Ir prieks skatīties uz jaunajiem māksliniekiem, uz viņu degsmi, centību, ambīcijām, vēlēšanos būt vislabākajiem. Tas liek tam ratam griezties uz priekšu.»

Ingus vairāk esot emociju, nevis prāta cilvēks. «Varbūt par daudz. Jā, noteikti par daudz, un tas laikam ir iedzimts. Bieži apbrīnoju cilvēkus, kuri vairāk liek lietā prātu. Tas ir kā ar ēdienu. Ja tam ir pārāk daudz garšvielu, tādu nevar baudīt. Savukārt tikai prāts vien... tas ir bezgaršīgi. Līdzsvars ir labākais, un, laikam ejot, var iemācīties šim līdzsvaram tuvoties.»

Brīnumi tepat līdzās

Lielu gandarījumu mūziķim sniedz labi padarīts darbs, bet brīvajā laikā patīk relaksēties, esot dabas tuvumā. Kad jūtas garīgi iztukšots, labākais sevis atgūšanas avots ir lūgšana. «Par daudzām radikāli svarīgām dzīves lietām esmu teicis nekad, bet izdarījis pretējo. Apbrīnojami, kā tas piepildās. Esmu guvis vairākas mācības, bet to labāk neteikt.» Dodoties ikdienas gaitās, viņš protot brīnīties par to, kā aust jauna diena, par to, cik ātri aug bērni, par to, ka cilvēks ir spējīgs paveikt tik daudz laba, par to, kā spīd saule un gadalaiki nomaina cits citu. «Un visvairāk – par to neiedomājami Lielo Žēlastību, ar kuru mums, cilvēkiem, ir ļauts dzīvot, izpausties un radīt,» atzīst viens no Latvijas operetes atdzimšanas idejas stūrakmeņiem, solists Ingus Pētersons.