MANS DĀRZS: Ar Nī­cas lep­nu­mu sir­dī

Nī­cas skais­tie dār­zi pa­zīs­ta­mi vi­sā Lat­vi­jā. Tos lū­kot brauc tū­ris­ti no tu­vā­kas un tā­lā­kas ap­kai­mes. Un lep­na­jiem nī­ce­nie­kiem al­laž ir kas jauns, ko rā­dīt un ar ko pār­spēt ci­tus ko­šum­dār­zu ie­ko­pē­jus. Nī­cas Drāz­nie­kos, kur saim­nie­ko Gun­ta Vec­pils un Ar­nis Pe­se, ir ko­lek­ci­ju un bo­tā­nis­kais dārzs. Di­vus hek­tā­rus pla­ša­jam dār­zam vel­tī­ti vi­si brī­vie mir­kļi un lī­dzek­ļi, un saim­nie­cei vēl nav ga­na – vi­ņa gri­bē­tu vi­sus pa­sau­les augus sa­vā sē­tā ie­vest.

Gun­ta ir nī­ce­nie­ce. Mā­ju, ku­rās vi­ņa dzi­mu­si, vairs nav. «Ce­ri­ņi no­de­ga ka­ra lai­kā, un mam­ma ce­ļo­ja pa pa­gas­tu, īrē­da­ma vie­tas, kur mums, ģi­me­nei, ap­mes­ties,» at­ce­ras Gun­ta un stās­ta, ka arī pie ta­ga­dē­jās mā­jas Drāz­nie­ki, ko vi­ņas ģi­me­ne ie­gā­dā­ju­sies pirms 32 ga­diem, ne­maz ne­esot bi­jis tik vieg­li tikt. «Tas bi­ja 80. ga­dos, kad vi­sām vien­sē­tām bi­ja jā­iet uz cen­triem. Ne­ļā­va ne­ko re­mon­tēt, da­rīt un ti­kai par pa­zī­ša­nos mā­ju va­rē­ja no­pirkt. Kal­niš­ķos mums dzī­vo­ja vie­na pa­zīs­ta­ma tan­te, tā arī mā­ju da­bū­jām. Es tai lai­kā strā­dā­ju Lie­pā­jas Daiļ­ra­dē – ap­strā­dā­ju dzin­ta­ru. Mai­zes dar­biņš tas man ir jo­pro­jām. Bet dārzs, var teikt, ir ho­bijs. Kad ie­gā­dā­jā­mies mā­ju, tad arī pa­ma­zām sā­kām ie­kopt dār­zu. Nav mums tā kā nor­mā­liem cil­vē­kiem,» pa­smej nī­ce­nie­ce. «Mums ir tē­jas is­ta­ba, darb­is­ta­ba, vies­is­ta­ba, ēdam­is­ta­ba – tās iz­vei­do­tas dār­zā. Iekš­ā, tel­pās, ir ti­kai gu­ļam­is­ta­ba un vir­tu­ve. Pa­ras­ti, kad ek­skur­san­tiem to stās­tu, vi­ņiem vi­siem lie­lie smiek­li.»

Ak­me­ņos sa­ska­ta se­jas

Pirm­ie Drāz­nie­ku dār­zā ie­mā­jo­ju­ši ka­di­ķi un tū­jas, ko ģi­me­ne pār­ve­du­si no Lie­tu­vas. «Man li­kās, ka ļo­ti ba­gā­tīgs pir­kums bi­ja, bet tie bi­ja pa­ši vien­kār­šā­kie – ka­za­ku ka­di­ķis un pa­ras­tās tū­jas. Tas jau bi­ja kaut kas, ko pie mums ne­va­rē­ja da­būt. Lie­tu­vie­ši jau ta­jā lai­kā bi­ja ma­la­či, vi­ņiem bi­ja skais­ti dār­zi,» stās­ta Gun­ta, at­klā­jot, ka dār­zu ne­vei­do kā daiļ­dār­zu. «Pēc tiem kri­tē­ri­jiem te nav ne­kas. Man ir ko­lek­ci­ju dārzs. Es dār­zā gri­bu daudz ko, un man daudz kas pa­tīk! Košs, krā­sains un daudz­krā­sains. Zils, dzel­tens, zaļš, pe­lēks – man pa­tīk ko­šas krā­sas, ne­mī­lu vien­mu­ļī­bu. Līdz ar to man iz­vei­do­jies ko­lek­ci­ju dārzs. Val­stī at­zīts,» le­po­jas saim­nie­ce un uz­skai­ta sa­vus lo­lo­ju­mus: «Ko­lek­ci­ja man ir no sku­je­ņiem, no ak­me­ņiem, no de­ko­ra­tī­va­jiem ko­kiem, krū­miem, no ziem­cie­tēm. Hos­tu ko­lek­ci­ja man ir pa­prā­va – sa­vāk­tas 149 šķir­nes, ir 29 šķir­ņu hor­ten­zi­jas. Mēs, dār­zu īpaš­nie­ki, sav­star­pē­ji da­lā­mies, ja kāds no­pir­cis kā­du jaun­as šķir­nes augu. Ne­esam skau­dī­gi vai ne­no­vī­dī­gi.»

Uz Drāz­ni­ie­kiem brauc ek­skur­san­ti no Vid­ze­mes, Lat­ga­les un no Kur­ze­mes. Vis­vai­rāk cil­vē­ki brī­no­ties, kā saim­nie­ce to da­bū ga­ta­vu. Jau­tā­jot, vai vie­na pa­ti strā­dā­jot. «Des­mit pirk­sti un vīrs saim­nieks, kas no­pļauj zā­lī­ti,» pa­smai­da Gun­ta. Vi­ņa ir gan­da­rī­ta, ka Nī­ca ar sa­viem dār­ziem sla­ve­na vi­sā val­stī. «Nī­ca kop­jas jo­pro­jām, un arī kon­kur­si no­tiek. Ik pēc di­viem ga­diem mai­nās spec­bal­va – par ūdens­til­pnēm, uguns­ku­ra vie­tām, at­pū­tas vie­tām utt. Šo­gad ti­ka vēr­tē­tas la­pe­nes. Jau 18 ga­dus ma­nā dār­zā ir la­pe­ne, bet ma­nē­jo šo­reiz ne­vēr­tē­ja.»

In­te­re­san­tais Drāz­nie­ku dār­zā ir dau­dzie ak­me­ņi. «Tiem ir skais­tas se­ji­ņas, va­jag ti­kai mā­cēt sa­ska­tīt,» rā­da Gun­ta, ve­dot ek­skur­si­jā pa pa­gal­mu. «Ak­me­ņi man ir no tu­vē­jās ap­kai­mes. Ne­sti ka­ba­tās, ves­ti ķer­rās, ma­šī­nās ar pie­ka­bēm, ar lie­lo trak­to­ru. Va­ri­an­ti ir ļo­ti da­žā­di. Zi­nu, ka no ma­niem ak­me­ņiem viens ir ļo­ti ener­ģē­tisks. To man ap­gal­vo­ja Ele­jas Ve­ro­ni­ka. Vi­ņa sē­dē­ja uz vie­na ak­mens, un ta­jā, kā vi­ņa tei­ca, ir zi­bens ie­spē­ris. Ju­ša­na vi­ņai ir, jo vi­ņu jau­nī­bā zi­bens ķē­ris. Vi­ņa redz ak­me­ņiem cau­ri.»

Krā­su pilns vi­su ga­du

Gun­tas dār­zā vi­su lai­ku zied. «Ci­tā­dāk ne­maz ne­var – kat­rā ga­da­lai­kā jā­būt kam zie­do­šam. Sā­kot ar pa­va­sa­ri, kad zied snieg­pulk­ste­nī­tes, un bei­dzot ar ru­de­ni, kad plaukst flok­ši un hor­ten­zi­jas.» Lie­lais dārzs pra­sa daudz rūp­ju, se­viš­ķi va­sa­rā. «Sau­sa­jā un kar­sta­jā lai­kā šo­va­sar mums tra­ki gā­ja – dī­ķī ūdens vairs ne­bi­ja, akā arī ne­bi­ja. Kat­ram augam vis­maz pa pus­lit­ram uz­lē­ju. Lie­pā­jā tei­ca, ka ie­las plu­do­ja no lie­tiem, bet šeit ne­kas ne­bi­ja. Di­vi lie­ti tik – vien­reiz van­ni­ņā ie­li­ja pus­ot­ra, otr­reiz trīs centi­met­ri. Tāds sau­sums bi­ja no mai­ja,» at­mi­nas dār­za ko­pē­ja un maz­liet pa­sū­ro­jas par Nī­cas lie­so zem­i. «Zem­īte pie mums trū­cī­ga, kā jau vi­sur pie­jū­rā. Kūd­ru daudz esam ve­du­ši. Le­jas­pu­sē ze­me ci­tā­dā­ka, ne­kas spī­došs, bet la­bā­ka ne­kā augš­pu­sē. Mi­ne­rāl­mēs­lus arī ne­var spēt pirkt.» To­mēr tas ne­ma­zi­na dar­bo­ties prie­ku un gan­da­rī­ju­mu, ka viss aug un kup­lo. «Man ir vai­rāk ne­kā 1000 augu: es­mu tai­sī­ju­si in­ven­tū­ru par augiem, ku­ri aug ma­nā dār­zā. Bet nu jau ir vēl vai­rāk, jo katr­reiz, kad kur aiz­brau­cu, bez 10 stā­diem mā­jās ne­pār­brau­cu. Tas ir dārgs va­ļas­prieks, ta­ču nav jā­do­mā par vi­sā­dām muļ­ķī­bām. Ja nav ga­ra­stā­vok­lis, tad no­pēr­ku un ie­stā­du kā­du pu­ķi un prie­cā­jos, kā tā aug.»

Gun­ta teic, ka gan­da­rī­jums esot par kat­ru augu. «Es ar tiem ap­ru­nā­jos: kā tev iet, vai glie­me­zis nav ap­grau­zis, vai vējš nav uz­pū­tis un kaut ko no­da­rī­jis? Es at­ce­ros, no ku­rie­nes man katrs augs nā­cis, vai ir dā­vi­nāts. Man vien­kār­ši pa­tīk sa­kop­tā vi­dē dzī­vot. Ir tā­di cil­vē­ki, ku­ri bur­tis­ki ar lai­zī­ša­nu kat­ru ne­zā­li iz­ra­vē. Bet tas no­tiek lie­lā­ko­ties ma­zos dār­zos. Man tam nav lai­ka. Mans dārzs ir di­vus hek­tā­rus plašs. Viens hek­tārs ir in­ten­sī­vi ap­stā­dīts, bet otrs – bo­tā­nis­kais dārzs, kas vēl ti­kai top.» Gun­tas bo­tā­nis­ka­jā dār­zā ir 50 šķir­ņu ko­šum­krū­mi, ko­ki, eg­les, mag­no­li­jas, zīd­ko­ki, arī ļo­ti rets koks – pa­ulo­ni­ja, ko saim­nie­ce ie­kā­ro­ju­si dien­vi­dos, Jal­tas pie­kras­tē. «Tur viņš bi­ja kā mil­zī­ga ku­pe­na ro­zā krā­sā. Zie­di līdz­īgi kā kas­ta­ņiem, tā­das sve­ces uz augš­u, ci­ta pie ci­tas. Brī­niš­ķīgs koks, bet es ne­zi­nu, kā viņš iz­tu­rēs mū­su ap­stāk­ļus. Mai­jā mums bi­ja 7 grā­di un vi­sas la­pas jau bi­ja sa­plau­ku­šas. Hos­tām šo­gad va­ja­dzē­ja būt vēl smu­kā­kam ne­kā pa­gā­ju­ša­jā ga­dā, bet de­gun­ti­ņi vi­si pa­li­ka mīk­sti, ti­kai uz Jā­ņiem bur­tis­ki at­jē­dzās. Šis tas aiz­gā­ja un pēc sa­la ne­pa­mo­dās. Pa­ulo­ni­ja arī no­sa­la, viss sā­ka no apakš­as nākt, bet tā ta­gad lie­la. Man pa­tīk tā­di at­se­viš­ķi ko­ki. Zīd­koks la­bi ra­žo, evo­di­ja ir in­te­re­sants koks dien­vid­nieks, la­pas no tā­lie­nes līdz­īgas etiķ­ko­kam. Ta­ču zie­dē­jis tas pie mums vēl nav. Es­mu re­dzē­ju­si, kā tas zied – vi­ņam augš­ā ir tāds zie­du če­murs, ga­ras stī­gas no sā­ku­ma. Es es­mu pirms 15 ga­diem to re­dzē­ju­si zie­do­šu Vā­ci­jā. Tur viņš bi­ja mil­zīgs, 10 met­ru augs­tu­mā. Ne­zi­nu, kad sa­gai­dī­šu sa­vē­jo zie­dam.»

Vi­su pa­sau­li sē­tā ne­ie­ve­dī­si

Ide­ja par bo­tā­nis­ko dār­zu Gun­tai ra­du­sies jau sen – vai­nī­ga esot saim­nie­ces kā­re, ka vi­su lai­ku gri­bo­ties kaut ko, kā vēl nav. «Es sa­pro­tu, ka vi­su pa­sau­li mā­jās ne­var pār­vest. Ja di­vas rei­zes augs aiz­gā­jis bo­jā un ja ļo­ti pa­ti­cis, tad es ie­gā­dā­jos vēl tre­šo rei­zi. Vai­no­ju se­vi: var­būt ne tur ie­stā­dī­ju, par daudz sa­lē­ju vai vēl kaut kas. Tad es ris­kē­ju vēl tre­šo rei­zi. Bet zem­ap­zi­ņā sa­pro­tu, ka nav jē­gas. Tā jau mums, zie­meļ­nie­kiem, iet, ka nav tik vien­kār­ši.»

Ti­kai ne­zā­les augot griez­da­mās. «Da­bis­ki, ka vi­siem aug, bet tas līdz Jā­ņiem, pēc tam jau ir ma­zāk. Tad vi­sas sēk­li­ņas sa­dīgst, ko vējš at­pū­tis no lau­kiem un pļa­vām. Ne­dē­ļā die­nu va­jag, lai vi­su dār­zu ap­skrie­tu,» no­sa­ka vi­tā­lā sie­va un smej, ka laiks dār­zā vien­kār­ši pa­zū­dot. «Ir tā­das piņ­ķe­rī­gas lie­tas. Bi­ju aiz­rā­vu­sies ar sau­lrie­te­nī­šiem. Tur va­jag lai­ku. Es no­me­tos uz vē­de­ra, pa­ņe­mu dak­ši­ņu, ru­bi­nu ār­ā ne­zā­les. Pa­ska­tos pulk­ste­nī – pus­čet­ri jau, ār­prāts! Die­na pa­ga­lam, ne­ko ne­es­mu iz­da­rī­ju­si. Tad do­mā­ju: tā, drau­gi mī­ļie, vai­rāk es jūs ne­au­dzē­šu, cik man ir, tik man ir. Jaun­as do­bes arī it kā ne­gri­bas vei­dot. Var­būt kaut ko ne­daudz pa­pla­ši­nā­šu, bet ļo­ti mi­ni­mā­li. Gri­bē­tos gan vēl daudz ko, bet spē­ka nav.»

Bēr­ni Gun­tai jau lie­li, kat­ram sa­va dzī­ve. Dēls Nau­ris ir Lie­pā­jā, mei­ta San­ta dzī­vo Īri­jā. Maz­bēr­ni mīt Vec­pie­bal­gā, un Gun­ta jau ir vec­vec­mā­mi­ņa ar trīs­ga­du stā­žu. «Dār­za dar­bos vi­ņiem ne­iz­nāk pie­da­lī­ties, jo at­brauc cie­mos tik uz die­nu vai di­vām,» no­plā­ta ro­kas ba­gā­tā omī­te, to­mēr ne bez lep­nu­ma teic: «Skais­tu­ma mī­les­tī­bu to­mēr es­mu ie­au­dzi­nā­ju­si abiem bēr­niem. Dārzs gan vi­ņiem nav va­ja­dzīgs. Bet mā­cī­ju jau no ma­zām die­nām strā­dāt. Pui­kam ir ķē­riens uz amat­nie­ku lie­tām. Dzin­ta­ru abi prot ap­strā­dāt. Ja va­ja­dzē­tu, mai­sā ne­ie­bāz­tu. Bet ar to ne­var mai­zī­ti no­pel­nīt. Pa­sū­tī­ju­mi dzin­ta­ram ne­maz nav, bet, ja ir, tad ļo­ti re­ti un at­se­viš­ķiem cil­vē­kiem. Sa­rež­ģī­ti tas ir, jo ma­te­ri­ālu ne­var da­būt. Es dar­bo­jos ar to, kas man ir un ko es ta­jā brī­dī va­ru. Ja kā­dam pa­tīk, tad ir la­bi.»

Bez dār­za dar­biem Gun­ta arī ce­ļo­ju­si. «Es­mu daudz pa pa­sau­li pa­brau­kā­ju­si. No Eiro­pas kaut kas re­dzēts Fran­ci­jā, kaut kas Vā­ci­jā. Es­mu bi­ju­si da­žā­dos ar ro­tām sais­tī­tos ga­da­tir­gos. Si­bī­ri­ja gan pa­li­ka ne­ap­ce­ļo­ta. Pa­do­mi­jas lai­kā gri­bē­ju uz Bai­kā­lu tikt, līdz Ļe­nai aiz­kul­ties. Pa­brau­kāt pa vi­siem cie­miem, kur lat­vie­ši mi­tu­ši.»

Īpa­šas at­tie­cī­bas nī­ce­nie­cei ir ar Balt­eze­ra stād­au­dzē­ta­vu. «Man daudz stā­du nāk no tu­rie­nes. Man vi­ņi daudz dā­vi­nā­ju­ši. Par smu­kām acīm lai­kam. At­brauc cie­mos, pa­ska­tās – nu vi­ņam te pa­tīk, te ir jau­ki! Kad Nī­cā ir Pu­ķu drau­gu sa­iets, pie vi­ņiem dau­dzi pērk sku­je­ņus. Pa­ska­tās, kā sku­je­ņi iz­ska­tās dār­zos, jo mums jau gan­drīz vi­sos dār­zos ir sku­je­ņi. Bez tiem ne­iz­tik­si, jo ci­tā­di zie­mā nav ska­ta. Ja tur ir krā­sains sku­je­nis, tad pa­vi­sam ci­ta lie­ta. Šo­gad nī­ce­nie­ki bi­ja pie pu­ķu drau­giem Prie­ku­ļos. Bet teik­šu, ka nav ne­maz tik la­bi kā mā­jās. Dār­zi ci­tur kop­ti, skais­ti, kār­tī­gi, bet mums, nī­ce­nie­kiem, gri­bas kaut ko lie­lā­ku un kup­lā­ku.»