RECENZIJA: pēc 27 gadu pārtraukuma uz operas skatuves atgriežas Rigoleto
Sākot apsveicamu tradīciju atklāt kārtējo sezonu ar jauniestudējumu, pēc 27 gadu pārtraukuma uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriežas viena no Džuzepes Verdi populārākajām operām – Rigoleto.
Turklāt šīs operas atgriešanās repertuārā līdzi nes vēl vienu priecīgu notikumu, proti, satikšanos ar režisori Margo Zālīti. Viņa sarežģītajā operu režijas specialitātē izglītojusies Berlīnē, Hansa Eislera Mūzikas augstskolā.
Šķiet, ir pagājis laiks, kad vārds režija operā tika uztverts ar bažām, teju kā lamuvārds, jo parasti ietvēra vāji pamatotus libreta pārcēlumus citā laikmetā, visbiežāk – uz mūsdienām, ikdienas estētikas skarbākos vaibstus vizuālajā tēlā un nereti – pretrunas starp iestudējuma materiālu un pašu iestudējumu, kas atspoguļojās faktā, ka bilde neiet kopā ar skaņu. Tagad pasaulē pierimis skandalozu eksperimentu laikmets uz operu skatuvēm, savukārt skatītāju kļuvis grūti šokēt, jo praktiski viss jau ir vairakkārt redzēts un apnicis gan sajūsmināties, gan šausmināties. Margo Zālīte atzīst, ka režisoram ir jābūt dialogā ar autoru, apzinoties savu gatavību labi zināmu operu atvērt no jauna. Lai arī atsevišķās epizodēs redzams detaļu raibums un nepārprotami pretenciozi vizuāli akcenti, klasiski abstraktā, nosacītā laiktelpā veidotais iestudējums nemēģina lauzt vai dekonstruēt Verdi drāmu. Tas izceļ tēlu portretējumus, ļaujot notiekošajam uz skatuves iekļauties muzikālajā un teksta dramaturģijā.
Ir vairāki paņēmieni, kas iestudējumam piešķir dinamiski atsvaidzinošu noti. Pirmais no tiem vērojams pašā sākumā. Skanot uvertīrai, darbība negaidīti nojauc robežu starp skatuvi un skatītāju zāli. Pārsteigtais skatītājs nepagūst apjēgt un nobīties, vai nav kaut ko sajaucis, jo epizode no šķietami talantu šova it kā taču neattiecas uz Rigoleto, kad, skanot hercoga ārijai Questa o quella, nākas attapties, ka balle uz skatuves jau rit pilnā sparā. Publikas uzmanība ir nenovēršami koncentrēta, un izrādes kopējā dinamika ir visai spraiga. Veiksmīgi sapludināta simboliskā laiktelpa (piemēram, mizanscēnas ar mazās Džildas rotaļāšanos vai melnā siena kā necaurredzams apsējs viņas nolaupīšanas brīdī) un izrādes darbības laiktelpa.
Iestudējuma horeogrāfes Daces Kravales atveidojumā spilgti iedzīvināts un nepielūdzami klātesošs ir līdz šim tikai libreta tekstā netieši pieminētais hercoga pavestās augstmaņa Monterones meitas tēls. Tiem, kas nupat jautājoši sarauca uzacis, jāatgādina, ka Rigoleto drāmas kodols ir Monterones lāsts. Hercoga un āksta izsmiets, pazemots un apcietināts nelaimīgais tēvs nolād Rigoleto, un, kā zināms, tālākajā sižeta attīstībā arī Rigoleto nākas zaudēt Džildu. Savukārt otrajā cēlienā Monterones meita tiek pasniegta hercogam uz paplātes vārda tiešā nozīmē, taču hercogs viņu atgrūž un kā vakardienas cepeša atliekas atdod galminiekiem kauliņu apskrubināšanai – nepārprotama Džildas nākotnes likteņa projekcija publikas līdzpārdzīvojuma būvēšanai.
Aīdas Leonoras Gvardijas minimālistiskā scenogrāfija veidota vairākos stāvos, ko savieno kāpnes, raisot asociācijas ar grafiķa Morisa Ešera darbu arhitektoniku. Reizi pa ilgiem laikiem telpas risinājumā izmantota skatuves ripas kustība – tik klasisks, tomēr LNO reti izmantots paņēmiens. Arī gaismu spēles – otrā cēliena melnajās plaknēs veidotā skatuve, ko sadala baltas neona gaismas, pat izpelnījās publikas aplausus. Kopumā gan gaismas varētu vēlēties mazliet vairāk, jo nav pārliecības, ka no visām vietām skatītāju zālē iespējams saskatīt visas detaļas. Akustiski, protams, daudzstāvu scenogrāfijai mūsu teātrī vietumis tiek upurēta muzikāli ritmiskā saskaņa starp solistiem un orķestri, lai gan to turpmākajās izrādēs iespējams līdzsvarot. Tāpat kā iestudējums kopumā, Lienes Dobrājas kostīmi nepretendē uz konkrēta laikmeta atspoguļojumu, bet ietver simboliskas atsauces gan uz delartisko komēdiju (ar kristāliem rotātās kulītes kungu bikšupriekšā kā seksualitātes uzsvērums, stilizēti arlekīnisks Rigoleto āksta tērps), gan renesansi, kad norisinās operas oriģinālā libreta darbība, gan uniformu kā varas simbolu un tamlīdzīgi.
Titullomā, tāpat kā pirms 27 (!) gadiem Gunta Gailīša veidotajā iestudējumā, darbojas harismātiskais Samsons Izjumovs. Viņš lieliski jūt Verdi mūziku, frāzējumu, meistarīgi sapludina sevi un atveidojamo tēlu, ir lielisks skatuves partneris jaunajai Olgai Pudovai Džildas lomā. Katrā frāzē un kustībā runā pieredzē balstīta stabilitāte, un balss joprojām skan lieliski. Rigoleto ir viena no spožākajām Samsona Izjumova Verdi lomām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc otrajā sastāvā jaunajam baritonam Armandam Siliņam Rigoleto ir pamatīgs izaicinājums. Taču viņš tiek galā lieliski – lai arī ar lomu vēl jāsarod, Siliņš apbrīnojami izmanto ķermeņa plastiku, izceļot tēla emocionālos stāvokļus, sakāpina dramatisko ekspresiju līdz teju sataustāmam līmenim. Abi Rigoleto ir, bez šaubām, ļoti atšķirīgi, taču abus redzēt ir vērts.
Olgas Pudovas liriskajam soprānam Džilda, šķiet, piestāv daudz labāk par tehnisko Lučiju, balss atveras liriskajiem soprāniem neraksturīgi piesātinātos toņos arī uz ļoti augstām notīm. Pirmizrādes hercoga lomas atveidotājs albānis Rame Lahajs vizuāli lieliski atbilst tēlam, ir pietiekami tehnisks un var lepoties ar skaistu tembru, tomēr hercoga dziesmiņas finālā atļāvās pārvilkt pēdējo noti mazliet vairāk, nekā tas būtu nepieciešams gaumīgai interpretācijai.
No mūsējiem turpmāk dzirdēsim divas Džildas – Ingu Šļubovsku un Jūliju Vasiļjevu, bet hercoga lomā – tenora gaitās strauji progresējošo Raimondu Bramani. Otrajā plānā abos sastāvos ar lielisku aktierspēli un vokālu izceļas Romāns Poļisadovs, kurš iejūtas vai nu slepkavnieciskā Sparafučiles, vai izmisušā Monterones tēlā. Vizuāli neaizmirstama ir Kristīnes Zadovskas groteski krāšņā Madalēna, kuras vokālam mazliet pietrūka itāliskuma gan melodiskās līnijas, gan valodas aspektā. Orķestra skanējums Rigoleto ir visnotaļ atzīstams, varētu vēlēties niansētāku diriģenta lasījumu un lielāku sinerģiju ar solistiem, lai pilnībā realizētu Verdi partitūras potenciālu. Mārtiņa Ozoliņa diriģētajā pirmizrādē spoži momenti mijās ar tādu kā nedrošību, saskaldot partitūru un tikai daļēji realizējot vēlamo muzikālās dramaturģijas plūdumu.
Psiholoģiskajā līmenī jaunu niansi ievieš Džildas saduršanas aina – tajās divās sekundēs, kamēr Sparafučile, ieraudzījis vīriešu drānās nepārģērbušos Džildu (tātad runa nav par bezpersoniska ubaga noduršanu hercoga vietā), vilcinās, viņa pati skrien virsū duncim. Šajā Džildas tēlā nav tradicionāli atveidotās nolemtības, drīzāk kaismīga drosme un dekadentiska pārliecība par nāvi kā vienīgo jēgpilno turpinājumu. Arī fināla ainā ar Rigoleto aizejošajā Džildā pavīd teju vāgnerisks cildenums iepretim Rigoleto cilvēcīgajām, tomēr egoistiskajām sāpēm. Programmiņā iedrukātos režisores izteikumus par Džildu kā Latvijas personifikāciju komentēt neriskēšu – tas tomēr šķiet pārāk patētiski un neobligāti, turklāt uz skatuves īsti nenolasās, un labi, ka tā. Taču visumā izrāde ir līdzdomājošam skatītājam saistoša. Turklāt šķiet, ka šoreiz paēdis būs gan vidēji konservatīvs skatītājs, gan tāds, kuram nav iebildumu pret moderniem iestudējumiem. Katrā ziņā Margo Zālītei, sevi piesakot Latvijas Nacionālajā operā, ir izdevies Verdi atvērt no jauna, bez banalitātes un ar jauniem akcentiem. Pie tādiem var pieskaitīt arī režisores ekstravaganto pirmizrādes uznācienu paklanīties, izlienot no maisa, kuram operā Rigoleto ir sava īpaša nozīme.