RECENZIJA: "U2", Songs Of Innocence
Īru supergrupas jaunais albums tika gaidīts piecus gadus un nāca klajā ar dažāda veida sensācijām.
Pirmā – jaunais skaņu materiāls iesākumā tika bez maksas izlikts „Apple” interneta mūzikas veikalā „iTunes”, līdz ar to dodot iespēju viedtālruņos to klausīties kādam pusmiljardam „iTunes” lietotāju visā pasaulē. „Kopš paša sākuma „U2” vienmēr gribēja savu mūziku izplatīt iespējami daudz cilvēkiem. Ar vispersonīgāko albumu, kādu mēs esam sarakstījuši, var dalīties, vienkārši nospiežot „nosūtīt”,” klāstījis Bono. Izskatās gan, ka īru mūziķus vadījis smalks aprēķins – par šo akciju „Apple” viņiem pārskaitījuši „atbilstošu kompensāciju”, kas ir laba nauda ar garantiju, turklāt dod iespēju iepazīstināt ar savu mūziku ļoti plašu auditoriju. Pretējā gadījumā – ja nu šo disku neviens nepirktu, ko tad? Albumu pārdošanas dati pēdējos gados krīt aizvien straujāk, un no tā nav pasargāts neviens, arī „U2” ne. Lūk, daži piemēri: „The Joshua Tree” (1987) tika pārdots vairāk kā 25 miljonu kopiju apmērā, „Achtung Baby” (1991) – 18 miljonu, bet pēdējie trīs albumi „All That You Can’t Leave Behind” (2000), „How To Dismantle An Atomic Bomb” (2004) un „No Line On The Horizon” (2009) – attiecīgi 12, 9 un tikai 5 miljonu kopiju apmērā. Tagad „U2” trīspadsmitais studijas albums ir atrodams veikalu plauktos arī fiziskā, tas ir, CD veidā.
PAR. Pēc šī albuma pirmās noklausīšanās reizes pārņem viegls mulsums: dziesmas ir interesantas, skan netraucējoši, nav nekādas augstās mākslas, bet – tas laikam nebūt nav kompliments „U2”. Pēc otrās noklausīšanās reizes jau sāk izvirzīties pirmās favorītdziesmas: „California (There Is No End To Love)”, „Iris (Hold Me Close)” ar teicamo Edža ģitāru un Krisu Mārtinu no „Coldplay” piedziedātāja lomā, „Volcano” ar spožo Adama Kleitona basa partiju, arī „Cedarwood Road”, vēl – „This Is Where You Can Reach Me Now”, kā arī noslēpumainā „The Troubles”, kurā kopā ar Bono dzied arī zviedru indīpopa zvaigzne Laike Li (Lykke Li). Līdz ar to rezumējot – teicams albums!
PRET. Ja izlasījāt iepriekš rakstīto, tad jāatzīstas kādā grēkā – šo rindu autors nekad nav bijis „U2” fans, kas nozīmē to, ka īstajiem faniem šis albums varētu arī nepatikt. Un tā arī ir: palasot atsauksmes internetā, paši maigākie vērtējumi ir tādi, ka koncertos „U2” joprojām ir lieliski, taču no ierakstiem gan vajadzētu atturēties, pretējā gadījumā laiks pensijā. Ir arī krietni skarbāki vērtējumi, proti, „viņi ir veci pirdieni, un Bono & Co ir apkaunojis savu bijušo jaunības [laiku] slavu”. Šīs frontes rezumējums – labāk klausīties „War”, „The Joshua Tree”, „Rattle And Hum”, „Achtung Baby” vai „Zooropa”, bet jauno garadarbu ignorēt. Katram savs.
Sandris Vanzovičs
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalus „Randoms”.