Vides aizsardzības lozungi līdz pat pēdējam laikam bija daudz populārāki par valsts militārās aizsardzības tāmi, tomēr elektrības sadārdzināšana vides aizsardzības dēļ šķiet vismaz aizdomīga. Kas tā tāda elektrības cenai pieskaitāmā obligātā iepirkuma komponente (OIK)?
Par šo un citiem būtiskākajiem vides uzturēšanas jautājumiem Neatkarīgās saruna ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentāro sekretāru Eināru Cilinski.
– OIK vērtība ir radusies nepamatotas politikas rezultātā. Mēs sākām subsidēt dabasgāzes dedzināšanu koģenerācijas procesam, ko šādi subsidēt nevajadzēja. Pārsubsidēta ir arī biogāzes izmantošana, kā rezultātā mēs iegūstam laukus, uz kuriem kukurūzu audzē sapūdēšanai. Ja subsidēšanas mehānisms tiktu izmantots pareizi, OIK sastādītu piekto daļu no pašreizējām izmaksām.
– Saskatīsim šajā kļūdā arī labo – mācību, ka ar zaļajām enerģijām jārīkojas gudri, nevis tikai devīgi.
– Uz situāciju jālūkojas kompleksi. Ēku siltināšana primāri nav klimata pārmaiņu jautājums, kaut arī labi, ja mēs to varam izmantot, lai atskaitītos par pasākumiem klimata izmaiņu novēršanā. Padomju laika ēkas patiešām ir nolietojušās, bet tehniski izmantojamas, lai lielākā daļa no šīm ēkām varētu kalpot vēl daudzus gadu desmitus un ļautu dzīvot cilvēkiem nedaudz komfortablākā vidē, ja ēkas tiek pareizi renovētas. Tieši tāpat jāaplūko pāreja apkurē uz biomasu. No biomasas saražotās enerģijas pašizmaksa ir trīsreiz lētāka, bet gala tarifā 30 – 50% lētāka nekā dabasgāze. Tāpēc pilsētās, kuras līdz šim apkurina tikai ar dabasgāzi, vajadzētu daļu no jaudām mainīt uz biomasas apkures katliem. Kāpēc tikai daļu? Tāpēc, ka energoefektivitātes uzlabošanas rezultātā enerģijas patēriņš saruks un patēriņa pīķus tomēr labāk nosegt ar dabasgāzi. Par tās cenu mēs nevaram zināt, kāda tā Latvijā izvērtīsies līdz ar alternatīvo piegādes avotu atvēršanos un slānekļa gāzes ieguves attīstību. Viedokļi par to ir ļoti dažādi, bet alternatīvie enerģijas ieguves veidi pašvaldībām ir jāattīsta.
– Ir konkrēta pilsēta Rīga ar joprojām mirdzošiem gāzes katliem salīdzinoši nesen pārbūvētajās TEC1 un TEC2. Šo katlu uzstādīšanai ņemtie kredīti būs jāatdod neatkarīgi no tā, ka katli netiktu darbināti.
– Kredīti būs jāatdod, kaut gan Rīgas TEC2 otrā kārta ir pilnīgi nevajadzīga investīcija, un nav viennozīmīgi saprotams, vai šos katlus vispār vajag kurināt. Rīgas Pārdaugavā sekmīgi darbojas vairākas biomasas kurtuves, kas gandrīz jau spēj nosegt siltuma pieprasījumu Pārdaugavā. Manā skatījumā, arī TEC1 būtu uzstādāma biomasas vai varbūt pat biomasas un kūdras kurtuve ar jaudu līdz 100 megavatiem. Visi šie priekšlikumi, tai skaitā manējie, gan prasa ļoti rūpīgus pārrēķinus no energoresursu cenu un emisijas kvotu cenu viedokļa. Energoiekārtas ar jaudu virs 20 megavatiem atrodas ES kvotu tirdzniecības sistēmā, kur daļa no kvotām būs jāpērk. Iekārtām ar jaudu zem 20 megavatiem kvotas nav jāpērk, bet tās ir jāietver valstu saistībās samazināt kopējo emisijas apjomu. Biomasas izmantošanai piemīt gan cenu, gan energodrošības aspekti. Rīgai būtu jāpatur iespēja saražot vismaz minimālajai siltumapgādes sistēmas uzturēšanai nepieciešamo siltumu arī tad, ja gāzes piegāde tiek pārtraukta.
– Kas diktē sakāpināto interesi par gaisa piesārņošanu tikai ar samērā inerto oglekļa dioksīdu, nevis ar cilvēkiem daudz kaitīgākām gāzēm un putekļiem?
– Industrija, protams, ar saviem lobijiem. Ja tik daudz vēja ģeneratoru, saules bateriju un šķeldas katlu ir saražots, tad visa šī produkcija ir kaut kur jāliek. Tāpat arī sabiedrības spiediens citās valstīs nav salīdzināms ar to, ko redzam Latvijā. Kopā ar Valsts prezidentu septembrī apmeklēju pasaules klimata pārmaiņām veltīto ANO sanāksmi Ņujorkā, kur visu pilsētas centru piepildīja protestētāji, kas prasīja no pasaules līderiem reālu rīcību klimata saglabāšanai.
– Pie mums vismaz tie, kuri par vides problēmām interesējas, zina, ka gaisa sastāvu Latvijā mūsu papildu izmaksas nekādi neietekmēs, jo līdz mums nonāks Ķīnas un ASV izmeši.
– Arī mūsu valstī radītie izmeši planētas gaisa sastāvu ietekmēs tieši tādā pašā veidā kā izmeši no Ķīnas vai ASV, par kurām vismaz pēdējā laikā nevar sacīt, ka tur nemaz nedomā par izmešu samazināšanu. Ekonomiskais pieaugums Ķīnā gan ir tik straujš, ka nekādi energoefektivitātes pasākumi tam līdzi netiek, bet CO2 tiešām ir mazākā problēma Ķīnā, kur gaisā tiek palaists daudz citu kaitīgu vielu. Nevaram lielīties, ka Latvijā vispār nebūtu arī ar šādām vielām saistītu problēmu, kaut gan pārsvarā tās koncentrējas Rīgā. Labi, ka Rīga ir vismaz apstiprinājusi gaisa aizsardzības plānu, kas ļāva izvairīties no tūlītējām ES sankcijām, bet ceru uz pašvaldības un VARAM sadarbību plāna izpildē neatkarīgi no tā, kuras partijas pārstāvis kļūs par vides ministru.
– Latvijas iedzīvotājam vides problēmas atklājas tad, kad viņš ierauga, kādi sadzīves un rūpnieciskie atkritumi ir izgāzti jebkurā mežā, kur vien ieved kāds celiņš; vai arī tad, kad viņš atklāj, ka legāli tikt vaļā no tādiem atkritumiem kā vecie logu rāmji nemaz nav iespējams.
– Vienu brīdi bija lozungs sakopt vidi ar brīvā tirgus spēkiem. Pēc tam atkal atklājās, ka monopols atkritumu apsaimniekošanā ir efektīvāks nekā konkurence. Rezultātā Latvijā nodibinājās sistēma – ne šāda, ne tāda, kas Rīgā uztur konkurences pazīmes, bet citur pašvaldību uzņēmumi darbojas labi. Daudzas pašvaldības ļoti sekmīgi darbojas, lai uzturētu vidi, kurā cilvēks var gan dzīvot, gan strādāt, gan atpūsties. Neapgalvoju, ka tas attiecas uz visām pašvaldībām. VARAM centās, bet nespēja panākt saskaņojumu prasībai, lai katrs atkritumu izvešanas reiss notiktu ar pavadzīmi, kas apliecinātu, ka atkritumi tiek vesti uz izgāztuvi, nevis sazin uz kurieni, kas mēdz izrādīties mežs. Šajos gadījumos svarīga ir gan sistēma, kas izslēgtu iespēju krāpties, gan cilvēku attieksme un izpratne. Dažkārt ir grūti iedomāties, kāpēc cilvēks stiepis savu veco ledusskapi līdz Biķernieku meža vidum, nevis līdz tuvākajam atkritumu šķirošanas laukumam. Tie ir vides apziņas veidošanas jautājumi, kas jārisina ar laiku un pamazām.
– No kuriem dveš bezcerība, jo vides aizsardzība bija jau padomju laikā atļauta tēma – viena no nedaudzajām atļautajām tēmām, kur publicisti tāpēc izpaudās ar milzīgu degsmi, bet tā neko nav devusi.
– Nesen biju Latvijas Universitātē kopā ar skolēniem, kuri piedalās ekoskolu programmā. Dažus gadus tā jau turpinās, bet ne kopš padomju laikiem. Arī turpmākajos gados kaut neliels ES finansējums būs zaļajai apziņas veidošanai, tāpat VARAM atbalsta šādu izglītošanu ar Vides aizsardzības fonda finansējumu. Daudz ko var izdarīt arī pašvaldības. Piemēram, Liepājā labi māk prēmēt tos skolu direktorus, kuri sasniedz virsplāna energoefektivitāti un iesaista šajā darbā arī skolēnus, kuri zina, kad drīkst turēt vaļā logu un kad nedrīkst. Visām pašvaldībām rekomendēju braukt uz Liepāju mācīties, kā tas jādara. Pretējs piemērs ir Ogrē, kas pasteidzās ar vienu no pirmajiem energoefektivitātes projektiem valstī, kad energoefektivitāti saprata kā valsts ģimnāzijas ēkas ārsienas siltināšanu bez ventilācijas sistēmas rekonstrukcijas. Tādas vietas ir jāidentificē un jālaiž energoefektivitātes uzlabošanai domātā nauda pa nākamo apli, lai cilvēkiem šādās ēkās nebūtu jāmokās.
– Cik tālu mēs esam nonākuši, pildot ES un veselā saprāta prasības, ka cietos atkritumus vajag šķirot, dedzināt vai pat kaut kā smalkāk pārstrādāt?
– Līdz 40% atkritumu pārstrādei mēs esam tikuši, bet tas ir par maz, ko atzīstu, taču Latvijas iedzīvotāju maksātspēja arī ir vērā ņemams faktors. Tā liek būt skeptiskiem attiecībā pret ārkārtīgi augstajiem ES vides aizsardzības mērķiem, tāpat kā pret klimata aizsardzības mērķiem, par kuriem mēs jau runājām. Pareizi nav pateikt ES «nē» – pareizi ir dabūt finansējumu šo mērķu izpildei tur, kur tas ir lietderīgi. Biomasas gadījumā tas ir lietderīgi, bet nav saprotams, kā kaut ko samazināt lauksaimniecībā.
– Neizlaidīsim arī ūdeņu aizsardzības virzienu.
– Jā, ir paredzēta 126,5 miljonu eiro piesaistīšana no ES fondiem ūdensvadu un kanalizācijas sistēmu rekonstrukcijai tādās apdzīvotās vietās, kuras var pierādīt divu tūkstošu cilvēkekvivalenta esamību; tas ir rādītājs, ko aprēķina, reizinot iedzīvotāju skaitu ar rūpnieciskās ražošanas koeficientu. Jāatzīst, ka iepriekš ūdens attīrīšanas iekārtas ir izbūvētas pārāk lielas, rēķinoties ar nereālu iedzīvotāju skaitu un uzņēmumu jaudu. Ceru, ka spēsim iegrozīt Latvijā likumus tā, lai ES fondus un pašvaldību naudu drīkstētu tērēt, izbūvējot pieslēgumus no maģistrālajiem ūdensapgādes un kanalizācijas vadiem uz individuālajām ēkām, kuru iemītnieki bieži vien nespēj par šādiem pieslēgumiem samaksāt. Esmu bijis Tērvetes pašvaldībā, kas ir pārāk maza, lai tai piesaistītu ES naudu, bet mēs uzdevām Vides aizsardzības fondā atjaunot finansējumu mazo pašvaldību ūdenssaimniecības projektiem, kādi tika finansēti līdz ekonomiskajai krīzei. Jādomā, ka nākamajā gadā šāds finansējums atjaunosies, kaut neizskatās, ka budžeta iespējas 2015. gadā būtu lielas. Nākotnē jārisina jautājums par Vides aizsardzības fonda finansēšanu no dabas resursu nodokļa, lai visi saprastu, ka tieši šī nodokļa nauda neaiziet sociālajai palīdzībai vai vēl nezin kam.
– Vai ir manāmi tādi jaunievedumi jebkurā no vides saimniecības nozarēm, kuri samazina nozares uzturēšanas izmaksas?
– Energoefektivitātes programmām šāda atdeve ir. Jāizrēķina gan, cik zemu energoresursu patēriņu sasniegt ir jēga, lai tas neizmaksātu pārāk dārgi, bet dotu iespēju nodarbināt vietējos energoauditorus, arhitektus un būvniekus, kā arī izmantot vietējos būvmateriālus. Tas ir virziens, kādā jāturpina darboties ne tikai ar ES naudu. Vismaz kāda daļa naudas varētu nākt no pensiju fondiem, kas gūtu peļņu uz energoietaupījumu rēķina. Patlaban šādas shēmas Latvijā darbojas mazā apjomā, bet mēs tomēr esam apguvuši prasmes, lai uz to virzītos.
– Ka tik atkal neievirzāmies tādā strupceļā kā ar OIK. Vai vēja ģenerators un saules baterija visā savā ekspluatācijas mūžā ļauj iegūt vairāk enerģijas, nekā tika iztērēts to izgatavošanai?
– Nepārsteigsimies ar saukļiem, ka viss ir slikti. Piemēram, pēc elektrotransporta izmantošanas pilsētā Rīga ir priekšā visām vai gandrīz visām Eiropas pilsētām. Līdz elektromobiļu ražošanai Latvija droši vien nenonāks, toties šķeldas krāsnis mēs varētu ražot ne tikai savām vajadzībām, bet arī eksportam; tai skaitā zema energopatēriņa ēku būvniecībā mēs varētu būt arhitekti un celtnieki arī Ukrainā, arī Moldovā, arī Gruzijā. Latvijai ir jābūt pasaules procesos iekšā, nevis jāsaka, ka tas viss nav priekš mums.
– Jā, bet kāpēc enerģija no nekā – no zila gaisa, no vēja izmaksā dārgāk nekā enerģija no naftas vai gāzes?
– Labā ziņa ir tāda, ka izmaksas strauji sarūk. Pat Latvijas apstākļos saules kolektors (tā nav saules baterija, kas ražo elektrību) atmaksāsies ēkai, kurā silto ūdeni izmanto vasarā. Saules baterijas ja ne Latvijā, tad daudzās Eiropas vietās sāks atmaksāties bez subsīdijām; elektromobiļi sāks atmaksāties pēc akumulatoru uzlādes sistēmas izbūvēšanas. Vēja ģeneratori jūrā jau sāk atmaksāties un spētu darboties bez citu elektrostaciju atbalsta, ja vēja ģeneratori tiktu saslēgti vienā sistēmā kaut vai tikai Baltijas jūrā, kur vējš taču kādā stūrī pūtīs vienmēr. Individuālo lietotāju līmenī ieviešas gudrās iekārtas, kas ieslēdz akumulatoru uzlādi vai veļas mašīnu tad, kad elektrības tarifs ir viszemākais.
***
IEVĒRO!
Maija Rubīna, Rīgas Enerģētikas aģentūras (REA) direktore:
– Centrālais Enerģētikas dienu notikums ir starptautiskā izstāde Vide un enerģija 2014, ko REA aktīvi atbalsta jau septiņus gadus. Izstādes ietvaros notiek REA organizētie semināri. Šogad 17. oktobrī notiekošā semināra tēma saucas Inovatīvi risinājumi un viedas tehnoloģijas ilgtspējīgai un drošai enerģētikai. Svarīgākais semināra akcents ir kopējā energoapgādes drošība, kuru noteikti pavairo ieviestie inovatīvie energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu izmantošanas pasākumi, jo samazina pieprasījumu pēc fosilā kurināmā, ko dabasgāzes veidā valsts vēl arvien iepērk no viena piegādātāja – Krievijas. Pēdējā laikā izvērstā karadarbība kaimiņvalstī mazina energoapgādes drošības garantijas un liek citādi raudzīties uz energoapgādes pasākumiem, ko varam nodrošināt ar vietējiem resursiem. Visefektīvākā metode problēmas risinājumam ir enerģijas patēriņa samazināšana un atjaunojamo energoresursu izmantošana, par kuru inovatīviem paņēmieniem dzirdēsim seminārā. Šādu pasākumu mērķtiecīgai izvēlei un plānošanai pašvaldībās kalpo ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāns, kuru viedā izpildījumā jau kā pirmā ir pieņēmusi Rīga. Inovatīvo pasākumu starpā ir gan jaunās ūdeņraža tehnoloģijas un iekārtas siltuma un elektrības koģenerācijai, ieskaitot arī mikrokoģenerāciju, kas piemērota mazām slodzēm, arī jauno ēku un kompleksu būvniecībā avārijas energoapgādes nodrošināšanai, kā arī sintētiskās gāzes ražošana, izmantojot vietējos resursus. Seminārā dzirdēsim par viediem energotīkliem un skaitītājiem, ko plaši ievieš Latvenergo un kas skar jau katru no mums. Patēriņa viedā uzskaite un regulēšana ir arī pamats energopatēriņa samazināšanai mūsu darba vietās, sabiedriskajā un dzīvojamā sektorā.
Raimonds Vējonis, Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, vides ministrs no 2002. līdz 2011. gadam:
– Latvija šodien ir viena no Eiropas zaļākajām valstīm. ES jaunajā enerģētikas politikā paredzētās CO2 emisijas samazināšanas prasības ir atbilstošas daudz blīvāk apdzīvotām un rūpnieciski attīstītākām valstīm, kuras tiešām var panākt izmešu samazināšanu, ieviešot jaunos tehnoloģiskos risinājumus. Attiecībā pret Latviju ES politikā izvirzītās prasības būtu klaji netaisnīgas un ilgtermiņā apdraudētu ekonomisko attīstību, tajā skaitā mūsdienīgu ražotņu izveidi. Sarunas par emisijas kvotām un citām prasībām ES līmenī notiek jau ilgu laiku, un esmu neizpratnē, ka Ārlietu ministrija burtiski pēdējā brīdī pauž bažas, bet visu šo laiku nekas nav dzirdēts ne no Ekonomikas, ne Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Saturiski atbildīgā Ekonomikas ministrija nav piedāvājusi un nepiedāvā alternatīvus risinājumus un to pamatojumus. Jautājumā par atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā ir jāatzīst līdzšinējā nespēja pieņemt izsvērtus ilgtermiņa lēmumus – par ēku siltināšanas programmām, siltumtrašu renovācijām vai lokālo un alternatīvo apkuri, vietējās biomasas izmantošanu, tādējādi samazinot atkarību no Gazprom, elektroenerģijas iepirkuma sistēmu, kas veicinātu vietējo ražotāju iesaisti, un virknē citu jautājumu. Uzskatu, ka bija kļūdaini pieņemt subsidētās elektroenerģijas nodokli, kas ierobežo AER attīstību. Skaidra, valstiska redzējuma trūkums arī rada zaudējumus pašvaldībām, kuras ir ieviesušas tādus lētākos risinājumus, kuri tagad vairs neatbildīs ES kopējās politikas prasībām. Nākamajai valdībai būs jāveic konkrēti darbi, lai iegūtu nacionālās drošības enerģētiskās neatkarības dimensiju.