Tests reģionāļu mugurkaulam sācies
Nepilnīgi realizējusi sākotnējo ieceri par reģionālo partiju apvienošanu, astoņas vietas Saeimā ieguvusī Latvijas Reģionu apvienība (LRA) ir uz izvēles sliekšņa – ļauties tapt neitralizētai, kā tas nesen notika ar Zatlera Reformu partiju, vai, gudri izvēloties sadarbības partnerus, audzēt savu ietekmi un censties saglabāt politiskās organizācijas jau tā trauslo integritāti.
Tuvojoties 12. Saeimas vēlēšanām, ar paziņojumu, ka arī viņš vēloties apvienot reģionu partijas, klajā nāca Ainārs Šlesers, kad iestājās Rēzeknē dibinātajā Vienoti Latvijai. Šim politiskajam spēkam, sākoties Saeimas priekšvēlēšanu maratonam, jau bija pārstāvji astoņu pilsētu pašvaldībās. Tomēr A. Šlesera reputācijas vai citu iemeslu dēļ Vienoti Latvijai tā arī nespēja būtiski paplašināt savu ietekmes areālu.
A. Šlesera publiski atklāto ieceri veiksmīgāk izdevās realizēt LRA. Partijas aizsākumi meklējami Pierīgā, kur kopš 2005. gada darbojās Rīgas apriņķa novadu apvienība, kas vēlāk pārdēvējās par Reģionu partiju, bet pirms diviem gadiem atkal nomainīja nosaukumu, kļūstot par Reģionu aliansi. Tolaik tās līderis Andrejs Ence stāstīja, ka vēloties apvienot visas reģionālās partijas, lai, izmantojot reģionos labi pazīstamos pašvaldību pārstāvjus, startētu Saeimas vēlēšanās.
Pilnībā realizēt A. Ences sapņus LRA izdevies nav. To šā gada sākumā dibināja Vidzemes partija, Reģionu alianse un apvienība Iedzīvotāji. Īsi pirms vēlēšanām partijai pievienojās Tev, Jūrmalai un Daugavpilī dibinātā Mūsu partija. Par nespēju mobilizēt reģionālās partijas zem viena karoga LRA, visticamāk, jāpateicas Vienotībai, kas jau ilgi pirms 12. Saeimas vēlēšanām sāka aplidot ietekmīgākās reģionālās partijas, kuru pārstāvjus iekļāva arī vēlēšanu sarakstos. Un Vienotības aicinājumu pieņēmušos var saprast – būt labās attiecībās ar ietekmīgāko politisko spēku pašvaldībām vienmēr bijis izdevīgi, jo vairāk tad, ja pārstāvi arī stiprāko sarakstu.
Ņemot vērā, cik sadrumstalota pārstāvniecībā ir LRA, gatavojoties jaunās partijas dibināšanai, viens no lielākajiem izaicinājumiem bija piemeklēt vēlētājam pazīstamu un vismaz nenīstu līderi. Par tādu kļuva Mārtiņš Bondars, kas jau 2000. gadā iemēģināja roku politikā, no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK startējot Rīgas pašvaldības vēlēšanās. Ļaunas mēles melš, ka viņam bijis gandrīz vienalga, no kuras partijas kandidēt vēlēšanās, ja vien ir iespēja šajā partijā ieņemt augstu amatu. Piemēram, 2013. gada sākumā viņš netika pie kārotā amata Reformu partijā, kas esot bijis galvenais iemesls atteikumam pievienoties šim nu jau bankrotējošajam spēkam.
Pēc iekļūšanas Saeimā ar ideju par LRA iekļaušanu koalīcijā koķetē vien Nacionālā apvienība, kuras vecbiedriem M. Bondars ir labi pazīstams. Politikas eksperti gan norāda, ka ar LRA līderi pazīstami ir teju visi politiķi – galvenais iemesls interesē par LRA piesaistīšanu esot spēku samēru mainīšana.
Ja Nacionālajai apvienībai izdodas noslēgt abpusēji izdevīgu vienošanos ar LRA, tās kontrolē nonāk 25 deputātu balsis, ar kurām daudz vienkāršāk būtu kontrolēt pēc vēlēšanām mazliet sašļukušo Vienotību un ietekmēt Zaļo un zemnieku savienību, kas, starp koalīcijas partijām saņēmusi otru lielāko atbalstu, vairs nekautrējas izrādīt ambīcijas un jaunajā valdībā pieprasīt sev tīkamo ministriju portfeļus.
Iekļūšana koalīcijā, protams, ir vilinoša, jo ļauj gozēties mediju saulītē un audzēt atpazīstamību vēlētāju vidū. Tomēr politikas eksperts, Latvijas Universitātes profesors Ojārs Skudra uzskata, ka LRA vienīgā cerība pašsaglabāties ir savas pārstāvniecības audzēšana reģionos.
«Ja tā nepārvērtīsies par politisko partiju ar struktūru visos reģionos, tā būs miniatūra Reformu partija, un līdz ar to jādomā, ka to gaida Reformu partijas liktenis. Scenārijs un cēlieni tajā izrādē var nebūt tādi paši, bet beigas būs,» saka profesors, pieļaujot, ka jau šobrīd Nacionālā apvienība pie sevis vilina idejiski nenoturīgākos LRA pārstāvjus.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/10/10/tests-regionalu-mugurkaulam-sacies