Dace Everss: ja ir kāds, kas nepareizi dzīvo un labi tā jūtas, tad tā esmu es

«Ja nu ir kāds, kas nepareizi dzīvo un labi jūtas, nepareizi dzīvojot, tad tā esmu es. Un man ir labi tā,» saka aktrise Dace Everss. Šonedēļ Valmieras teātrī skatuves dzīvi sākusi jauna izrāde – Džona Marella lugas Saules pelni iestudējums. Dace Eversa izspēlēs izcilās franču teātra un mēmā kino zvaigznes Sāras Bernāras dzīves pēdējo vasaru.

Lugas darbība iekļaujas vienā diennaktī – tieši tāds laika kanons ir franču klasicistu traģēdijām, kurās spēlējusi Sāra Bernāra, un šajā lugā notikumi risinās vientuļā salā pie Francijas krastiem, kur dzīves pēdējos gados mita 77 gadus vecā «dievišķā Sāra» kopā ar dēla Morisa ģimeni. Dramaturgs izmitinājis šajā salā arī izdomātu tēlu – Bernāras sekretāru Žoržu Pitū, kurš aktrisei ir gan sargsuns un kopējs, gan peramais zēns un iedvesmotājs. Iestudējuma režisors Felikss Deičs.

– Var jau aktieris atrast labu dramaturģisko materiālu un piedāvāt to iestudēšanai, bet visu mūžu man ir piedāvātas lomas, tāpēc savu – īpašo lomu – aktieris nevar izprovocēt, viņš var tikai cerēt, ka režisors viņu ieraudzīs kādā materiālā. Man ļoti patika šīs izrādes iestudējuma periods, jo Felikss Deičs ir ne tikai režisors, bet arī ļoti labs pedagogs, un šīs prasmes visiem nav. Turklāt iestudējuma laikā mēs bijām tikai trīs – es, Tālis (Žorža Pitū lomas atveidotājs Tālivaldis Lasmanis) un Felikss, tā bija bauda!

– Vai leģendārā aktrise Sāra Bernāra ir tas tēls, par ko gribas domāt, pētīt, izzināt?

– Cita līmeņa atbildība, jo tā ir vēsturiska persona. Lai gan – nav vairs neviena dzīva cilvēka, kurš ir redzējis Sāru Bernāru, kas mūžībā aizgāja pirms vesela gadsimta... Gan jau kāds pamanīsies pateikt, ka Sāra Bernāra «tāda nebija», bet – kurš zina? Un kurš zina, kāda bija viņas pēdējā vasara pirms nāves? Cik mēs vispār par viņu zinām? Spilgta, talantīga, neordināra, sarežģīta personība. Tāpēc par viņu daudz rakstīja – gan sliktu, gan labu. Asa būtne. Mana problēma ir tā, ka lugā viņai ir 77 gadi, karjera sen beigusies, viņa raksta atmiņas, turklāt viņai nav vienas kājas. Viņa ir tajā vecumā, kad vairs nevar. Nevar strauji kustēties, ātri runāt, pat ja viņas iekšējā reakcija ir ātra. Savukārt es esmu ļoti ātra un strauja.

– Izrādē atveidojat sievieti, kas ir teju 20 gadu vecāka par jums reālajā dzīvē. Vai tā jums personiski ir jauna atziņa – fiziskā nevarība?

– Jā, man tas ir pavisam kas jauns. Redzēsim, kad es nevarēšu pakustēties, bet šobrīd es varu, man ir spēks un izturība. Vēl ir. Tā kā man bijusi muguras operācija, man ir jāpiedomā, kā es ceļu smagumus, kādas kustības nedrīkstu darīt. Esmu paradusi visu varēt.

– Tāds mūžs, ka viss jāvar, vai arī – tāds raksturs?

– Man patīk varēt. Būt aktīvai. Turklāt esmu izaugusi laukos, un tur bija un ir jādara nepārtraukti, visu pat nevar paspēt.

– Bernāra raksta dienasgrāmatu. Jūs esat rakstījusi, pēc tam to iznīcinājusi, bet vai tagad rakstāt?

– Jā, es rakstīju vidusskolas laikā. Bišķiņ, varbūt kādus trīs gadus. Nezinu, ko es tajā brīdī domāju, kad rakstīju, bet vēlāk sapratu, ka dienasgrāmatu tik un tā neesmu rakstījusi pilnīgi atklāti, tātad – man bija iekšēja kontrole: «ja nu kāds izlasīs». Nē, es negribēju iztaisīties ne labāka, ne sliktāka, bet es nebiju līdz galam atklāta, lai gan tieši tas ir dienasgrāmatas uzdevums – rakstīt pa īstam un to, ko es domāju un jūtu, nedrīkst kaut ko nepateikt. Dienasgrāmatā ir jāraksta arī tas, ko negribētu, lai kāds cits zina.

Kad gaidīju dēlu – un domāju, ja nu es dzemdībās nomirstu un manus papīrus atradīs –, sadedzināju ne tikai dienasgrāmatu, bet arī dažādus pierakstus un savus zīmējumus, dzejoļus un stāstiņus... Sēdēju pie krāsns, izšķirstīju un visu nodedzināju. Lai aiz manis paliek tīrs, ja nu gadījumā...

– Kāda sajūta ir, kad izrevidē un iztīra savu pagātni?

– Nekā traģiska. Tur jau nebija nekā tāda, ko nedrīkstēja lasīt, bet man gribējās iztīrīt.

Atceros, ka es domāju – piedzims dēls, un varēs jau dzīvot tieši tāpat, kā līdz tam, tikai punča nebūs. Kā tad!

Tieši pēc dēla piedzimšanas man parādījās bailes, lai gan līdz tam es maz no kā baidījos. Piemēram, jaunībā es gāju pa Sigulda tilta margu, pilnībā pāri Gaujai nepārgāju, bet krietnu daļu tilta nogāju... ja mans bērns atļautos tā riskēt, nosist viņu vajadzētu, bet es pati to darīju. Vienu reizi, bet darīju. Tagad es nesaprotu, kas mani vispār dzina tur kāpt? Laikam jau gēni... Man tētis arī bija tāds karsts un ātrs. Bērni jau izvēlas vecākus – es pilnīgi tam ticu. Pat tad, ja ar vecākiem nepaveicas, jo visādi dzīvē var būt, vienalga bērns pats sev izvēlas vecākus, protams, kādā citā līmenī... Jā, es ticu reinkarnācijai, jo tas ir vienīgais skaidrojums, kā man šī pasaule neliekas netaisna. Zem šautenes stobra es neteiktu, ka ir iepriekšējās un nākamās dzīves, bet es tām ticu tāpēc, ka tad man ir vieglāk pieņemt šo pasauli. Tad ir tā – nezinu, par ko man tas ir dots, ņemts vai ir jāpārcieš, tā vienkārši ir, un tas ir jāpieņem. Ja ne par šajā dzīvē sastrādāto, tad – iepriekšējā.

– Vai aktrises profesija ir liela likteņa dāvana vai sods, jo šis darbs jau nav nemaz tik viegls?

– Viegls nav, bet – kurš darbs ir viegls? Vai tas ir sods, vai tā ir dāvana, bet visu mūžu līdz šim brīdim es daru to, kas man patīk. Daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ dzīvē nav nonākuši tajā vietā, kur viņiem patīk. Protams, šī likteņa dāvana nav par brīvu, par to jāmaksā.

– Aktrises sākumposmā tikāt uzskatīta par režisores Māras Ķimeles aktrisi. Kad viņa aizgāja prom no Valmieras teātra, vai jums bija sajūta, ka esat kā izmesta no laivas, proti – kas būs, jo aktierim savs režisors ir būtisks faktors veiksmei karjerā?

– Ar Māru mums bija īpaša kopīga izjūta. Protams, man bija domas – kas tagad būs? Ne par to, ka man nebūs lomu pie citiem režisoriem, bet neziņa par to, kā būs. Bet tad uz teātri atnāca Felikss Deičs. Ja režisors ar kādu aktieri izvēlas strādāt regulāri, tas nozīmē, ka viņš arī domā par viņa izaugsmi, ne tikai, rupji sakot, izmanto.

– Vai vispār kādreiz esat atskatījusies un domājusi par to, kāda jums veidojusies karjera, kas iegūts, kas pagājis garām, kas izdevies, kas ne? Ikvienam cilvēkam taču ir kāds posms dzīvē, kad viņš izvērtē, kad grib kaut ko mainīt un ne tikai, teiksim, interjeru dzīvoklī. Ko var mainīt aktieris, kurš ir tik ļoti atkarīgs no citu cilvēku radītiem spēles noteikumiem, no teātra direktora un režisoru personiskās gaumes un interesēm, uzskatiem un viedokļa par to, kas nepieciešams viņam, aktieriem, skatītājiem, teātrim?

– Man ir bijuši brīži, kad esmu gribējusi iet prom no teātra, bet šādas domas pārsvarā ir saistītas ar to, ka es neko jaunu vairs neradu... Tāds aizkaitinājums, neapmierinātība ar sevi, ne jau darbu. Aktieri pārsvarā visu mūžu dzīvo katrs ar saviem štampiem, jo no sevis nekur neizbēgsi. Jo vairāk esi strādājis, lielākas iespējas atkārtoties.

Tā ir patiesība – esmu nopietni domājusi par iešanu prom no teātra, bet – ko tad citu es māku, kur es dabūšu darbu, kur tad es likšos? Un galu galā – man jau patīk šis darbs. Izplosos sevī, un viss pāriet. Turklāt es neesmu pārliecināta, ka varētu visu laiku dzīvot tikai laukos, prom no cilvēkiem un teātra, lai gan tikai tur es varu pilnībā atslēgties un sakārtot sevi. Fizisks darbs mani sakārto. Kad aizbraucu uz lauku mājām, man jau pirmajā dienā rodas sajūta, ka es īsti nesaprotu, cik ilgi tur jau esmu – dienu vai nedēļu. Man ir labi tur, meža vidū. Liekas, ka nekas mani arī nesatrauc, lai gan satrauc, teiksim, nepadarītie lauku darbi.

Mēs abi ar brāli cenšamies uzturēt kārtībā lauku mājas, bet tas man nav nekāds pienākums, tā ir sirds vēlme. Tur ir viss, kas man zināms jau kopš bērnības, tur ir pilns ar atmiņām, kas saistītas ar vecvecākiem. Arī tāpēc es gribu, lai tur ir sakārtots un izdarīts. Es varu noslinkot Valmieras dzīvoklī, bet ne tur, jo man ir sajūta, ka mani senči mani redz. Un mani senči bija kārtīgi.

– Valmierā senči jūs neredz?

– Nē, viņi ir tur. Es ar viņiem tur arī sarunājos, kad eju iekšā mājā, saku sveikas arī mājai un, kad aizbraucu, no mājas atsveicinos kā no dzīvas būtnes un saku: «Mani mīļie, sargājiet te visu.» Laukos esot veļu laikā, uz pirti esmu nesusi ēdamo. Ne vienmēr, bet esmu tā darījusi. Katram gadījumam, drošības pēc. Tā jau saka, ka veļus vajag pabarot un – vai man grūti, un ja nu tas nav tikai ticējums, ja nu tiešām viņiem vajag? Katrā ziņā, reizēm man ir sajūta, ka viņi mani tur gaida, ka man tas jāizdara.

– Jums ir sargeņģelis?

– Droši vien.

– Nav bijušas situācijas, kad ir bijusi sajūta, ka kāds jūs virza, attur un pasargā...?

– Ir gan. Tomēr es to neesmu saukusi par sargeņģeli, jo man ir bijusi sajūta, ka šādas situācijas kārto mani senči, jo arī mirušie var būt sargeņģeļi. Cik viņi var, tik viņi man palīdz no turienes. Dzīvē ir bijuši mirkļi, kad esmu nodomājusi – šo man nokārtojis tētis, šo – mamma, šo – vecāmamma vai vecaistēvs. Un viņu sagādātie notikumi ir bijuši labi, arī brīdinoši.

Es arī daudz sapņoju. Kādu brīdi man bija sapņi, ka es lidoju. Protams, es nezinu, ko tas nozīmē, bet sapnī sajūta ir laba – atrauties no zemes, lidot virs koku galiem.

– Saka, ka aktiera profesija nozīmē dzīvi intrigās. Ko jūs vairāk esat jutusi teātrī – labvēlību vai skaudību?

– Labvēlību. Neesmu tik dumja, lai nezinātu, ka teātrī simtprocentīga labvēlība nemēdz būt. Nezinu, ko kolēģi runā man aiz muguras, bet kopumā varu teikt – esmu labvēlības zonā.

– Un tā visu mūžu?

– Dīvaini, vai ne? Bet tieši tāda sajūta man ir.

Man arī palaimējies, ka nekad nav bijis ne par ko dzīvē jācīnās. Ej nu zini, ko es darītu, ja man nebūtu tik daudz dots. Man palaimējies – man nav bijis un nav jācīnās. Protams, radošs darbs pats par sevi ir grūts, tā ir sava veida cīņa, bet man nav bijis jācīnās par iespēju to darīt.

– Jūs varat savu dzīvi iedomāties bez teātra?

– Nevar zināt, kā būs, bet pašlaik šķiet, ka varu iedomāties. Grūti jau spriest tad, ja ir daudz ko darīt. Man šķiet, ka tad, kad vairs nebūšu vajadzīga teātrim, es beidzot varēšu darīt to, ko vienmēr esmu atlikusi. Kam man skrienot pietrūcis laika. Briesmīgi skan, bet man reizēm šķiet, ka darbs man traucē izdarīt to, ko es ļoti gribu. Arī izlasīt tās grāmatas, ko esmu atlikusi, un aizbraukt tajos ceļojumos, kam man pietrūcis naudas.

Tomēr es nesūdzos, lai gan runā, ka mūsu teātrī aktieriem ir vismazākās algas, ja salīdzina ar citiem teātriem valstī. Kaut kā vienmēr es esmu izsprukusi. Kad dzīve cirtusi ciet durvis, es vienmēr esmu asti izrāvusi. Iespējams, man nav pārāk lielu prasību. Esmu arī sapratusi, ka mūsu dzīvē ir tik daudz kā nevajadzīga, un ne tikai mantu... Cilvēkam būtībā vajag ļoti maz. Pēc kā cilvēks lūkotos ārkārtas situācijā? Ne jau pēc komforta lietām.

Man nav sarūgtinājuma pret savu dzīvi. Pati visu esmu izvēlējusies.

– Izskatās, ka neesat no čīkstētājām un sevis žēlotājām.

– Čīkstētāja es neesmu. Un arī skaudīga neesmu. Ir jākārpās uz priekšu. Jārīkojas, ne jāņaud. Man vispār neder mazkustīga dzīve, man vajag kustību.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/10/10/dace-everss-man-nav-sarugtinajuma-pret-savu-dzivi