Šobrīd jau sāk izskatīties, ka visi premjera amata kandidāti, kas pirms vēlēšanām piedalījās TV premjeru debatēs, ir bijuši vienkārši feiki: maz ticams, ka kāds no viņiem reāli vēlētos (vai varētu) kļūt par ministru prezidentu. Ir bijušas lokomotīves, stūmēji un vilcēji, bet neredz darītājus, kuriem būtu vizionāra tvēriens un vēriens. Pat ticamākā pretendente uz valdības vadītājas amatu – Vienotības Laimdota Straujuma – atzīst, ka nevar apsolīt valdību vadīt visus četrus gadus. Nogurums, skepse, neticība vai politiskais apnikums? Saeimas vēlēšanas, kas izcēlās gan ar biedēšanu un brīdinājumiem, gan ar melno pīār, gan ar rekordlielu sīkpartiju skaitu, radīja situāciju, kurā ministru prezidenta kandidātu – rezervistu soliņš ir īss vai pat tā vispār nav.
Par 12. Saeimas vēlēšanu rezultātiem un konsekvencēm – intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
– Vai vēlēšanu rezultāti jūs kaut kādā ziņā pārsteidza?
– Par četrām partijām – Vienotību, Nacionālo apvienību, ZZS un Saskaņu – manas prognozes bija līdzīgas. Pēc 11. Saeimas vēlēšanām Vienotībai bija 20 deputātu vietas, tagad, saliekot kopā Vienotību un bijušos Reformu partijas biedrus, kas pārgāja uz Vienotību, deputātu skaits varētu palielināties. Tā arī sanāca: nu ir 23 deputāti Vienotībai. Par citām partijām tāpat nav pārsteigumu: Saskaņa «iztīrīja» savas rindas, atbrīvojoties no sociālistiem un PCTVL, līdz ar to no 31 deputāta mandāta palika 24. Tas ir objektīvs rezultāts, un būtu brīnums, ja būtu citādi. Runājot par ZZS, tās labie rezultāti ir visu trīs ministru – Dūklava, Auguļa un Vējoņa – nopelns. Vējonis kā aizsardzības ministrs nostrādāja stabili, Dūklavam kā lauksaimniekam tā taka bija labi zināma, arī Augulis, kļūdams otrreiz par labklājības ministru, izmantoja savu pieredzi šajā jomā. Šīs vēlēšanas parādīja, ka zaļzemnieki ir ļoti stabili un prot ne tikai runāt, bet arī darīt.
– Zaļzemniekiem par labu neapšaubāmi nostrādāja Aivara Lemberga efekts: viņš Saeimas vēlēšanu tramvajā ielēca pēdējā mirklī, kļūdams par ZZS premjera kandidātu.
– Protams, nostrādāja viss kopā. Taču bija arī ZZS iekšējais konflikts, un to nevarēja nepamanīt. Tādēļ šai partiju apvienībai vajadzēja pierādīt, ka cilvēki, kuri varbūt ne vienmēr ir vienisprātis, tomēr iet vienā virzienā. Tas, ka zaļzemnieki šoreiz dabūja vairāk vietu Saeimā, bija diezgan likumsakarīgi, jo iepriekš viņus vienkārši nobīdīja malā.
– Kā tad. Vajadzēja taču medīt oligarhus. Pat vēl tagad bijušais Reformu partijas līderis Valdis Zatlers paģēr, lai viņam parāda oligarha līķi, un tad viņš noticēs, ka oligarhs ir miris... Bet, runājot par vēlēšanu realitātēm, jāatzīst, ka Nacionālā apvienība atzīstami nostartēja šajās vēlēšanās, palielinot savu ietekmi Saeimā.
– Turklāt trīs no ievēlētajiem ir bijušie Vienotības pārstāvji – Inguna Rībena, Janīna Kursīte un Andris Buiķis. Tas situāciju nepadara vienkāršāku, tā kļūst emocionāli un cilvēciski sarežģītāka. Tomēr labi tas, ka šie cilvēki ir ar lielu politisko un dzīves pieredzi.
– Vai nebija brīnums, ka Latvijas Krievu savienībai tik nožēlojams rezultāts – ap vienu procentu?
– Pierādās teiciens: viens nav karotājs. Zaļzemnieku gadījumā der pieminēt Rīgas domi: kad domes vēlēšanās zaļie un zemnieki startēja atsevišķi, nepaveicās nevienam. Tagad, Saeimas vēlēšanās, startējot kopā, veiksme bija neapšaubāma. Ja cilvēki spēja atrast kompromisu un vienoties, tad... Kompromisa māksla ir politikas pamats, jāmeklē pozitīvās saskarsmes punkti.
– Saeimā nākušas klāt divas jaunas partijas – Latvijas Reģionu apvienība (LRA) un No sirds Latvijai. Kā tās vērtējat?
– Pagaidām tās grūti novērtēt: vērtēsim tad, kad tās spēs pierādīt savu dzīvotspēju nākamajos četros gados.
– Pagaidām tās izskatās kā sastiķētas.
– Viss, kas tikai tagad sāk veidoties, izskatās kā sastiķēts. Kad Saeimā ienāk jauni spēki un to pārstāvji, viņi sāk saprast, ka ir nepieciešama izglītība, pieredze, un tas prasa laiku. Tas ir tāpat kā ar uzņēmējdarbību. Pagāja teju divdesmit gadi, līdz mūsu uzņēmēji ar saviem ražojumiem ir varējuši aiziet pasaulē.
– Latvijas Reģionu apvienība iekļuva Saeimā, lielā mērā pateicoties aktierim Arturam Kaimiņam, nevis pateicoties izglītībai vai pieredzei. Tagad grūti novērtēt, vai tas ir labi vai slikti.
– Uz šīm lietām var lūkoties arī pozitīvi un ar optimismu. Jaunieši, kas sajūsmināti devās vēlēt par Arturu Kaimiņu, nav nopeļami. No demokrātijas viedokļa tas ir pat slavējami, no straujākas attīstības viedokļa – protams, stipri diskutējami. Lūkojoties no dažādu sabiedrības grupu pārstāvniecības viedokļa, tas ir tikai labi, jo ikvienai sabiedrības grupai vajadzīgs kāds, kurš to pārstāv. Bet vai tas dod kādu efektu un vai konkrētais deputāts spēs saprātīgi aizstāvēt savu pārstāvamo grupu, to dzīve rādīs.
– Tas, ka LRA iekļuva parlamentā ar aktiera palīdzību, nav nekāds brīnums: mums ir bijusi pieredze ar Muļķu partiju un Pēdējo partiju, kaut gan tās Saeimā neiekļuva – acīmredzot tāpēc, ka to sastāvā nebija tik spožu skatuves talantu. Toties izbrīnu rada partijas No sirds Latvijai nelielā pārstāvniecība: zinot par milzīgajiem līdzekļiem (viena Saeimas deputāta vieta šai partijai izmaksājusi 57 104 eiro), kas izmantoti priekšvēlēšanu aģitācijā, un partijas vadītājas Ingunas Sudrabas personiskajām aktivitātēm, rezultāts varēja būt labāks.
– Un tomēr es domāju, ka abi jaunveidojumi ieguvuši daudzas vietas – attiecīgi astoņas un septiņas vietas Saeimā. Turklāt vēl tas, ka parlamentā iekļuvušas divas jaunas partijas, tas ir nebijis fenomens. Manuprāt, Latvijas vēsturē tā nekad nav bijis, ka vienās vēlēšanās klāt pienāktu divi jaunveidojumi. Domāju, ka LRA tomēr neiekļūtu Saeimā, ja sarakstā nebūtu iekļauts Arturs Kaimiņš, kas paņēma jauniešu balsis.
– Līdz ar to – vai LRA maz ir vērtējama kā topošās koalīcijas iespējamā partnere?... Toties no Saskaņas jau dzirdam, ka Valsts prezidentam, kā mēdz teikt, jāprotas un jādod iespēja veidot valdību tieši Saskaņai, kuru paši saskaņieši uzskata par vēlēšanu uzvarētāju. Lūk, Jānis Urbanovičs teic, ka visās valstīs prezidenti un karaļi aicinot uzvarējušās partijas veidot valdību, un šajās vēlēšanās tā ir Saskaņa.
– Man šķiet savādi, ka viens otrs šajā sakarā piesauc rietumvalstu pieredzi. Rietumos ir stabilas, daudzus gadus strādājošas partijas, kuru priekšsēdētāji ir valdības vadītāja kandidāti, un viņi tā strādā ilgtermiņā. Bet Latvijā nav nevienas partijas, kas strādātu pēc tāda principa. Ir partiju vadītāji, kas nekandidē uz valdības vadītāja vietu. Daudzām mūsu partijām ir premjera kandidāti, kas nestartēja vēlēšanās, proti, viņi nebija iesaistīti vēlēšanu procesā un netika tajā novērtēti ar vēlētāju balsīm. Bet izejas punkts ir tieši tautas atbalsts.
– Tas jau netraucē Saskaņas līderim Ušakovam tiekties pēc premjera amata.
– Es ar to domāju: procesa dalībnieks nav tā sagatavots kā vienā otrā Rietumu valstī. Pie mums nevienam nav liegts piedalīties vēlēšanu procesā un parādīt, uz ko pretendents ir spējīgs, proti, parādīt, ka konkrētais premjera amata pretendents ir spējīgs savākt parlamenta balsu vairākumu.
– Ir taču skaidrs, ka Saskaņa to neizdarīs.
– Tad par ko mēs runājam? Es, protams, tikšos ar visiem pēc kārtas, un visiem būs iespēja sevi parādīt un pierādīt, izstāstīt, ar ko un par ko ir vienojušies.
– Šobrīd ļoti svarīgi būs jautājumi par ministriem – kas ieņems finanšu, ekonomikas, veselības un izglītības ministru posteņus?
– Tāpēc jau esmu devis partijām pārdomu laiku – nedēļu. Tie ir svarīgākie jautājumi. Vai katras partijas ministru prezidenta kandidāts spēs nosaukt visus savus ministrus? Lai gatavojas!
– Atklāts būs jautājums arī par Saeimas priekšsēdētāju. Un izskatās, ka tas būs smags jautājums. Vai redzat kādu saprātīgu perspektīvu?
– Situācija ir daudz smagāka, nekā šķita pirms vēlēšanām, kad šis amats bija skaidri iezīmēts... Spēles laukums patlaban ir pilnīgi neskarts. Bet nav jau variantu: 4. novembrī jābūt gan valdībai nosauktai, gan Saeimas priekšsēdētājam un prezidijam zināmam. Arī komisiju vadītājiem jābūt nosauktiem, zinot, cik smagi risinājās dažādi jautājumi pašreizējā Saeimā. Īpašs stāsts ir par Maksātnespējas likumu.
– Bet to jau jūs nule izsludinājāt, kaut gan bankām bija krasi iebildumi pret likuma grozījumiem, proti, pret nolikto atslēgu principu.
– Tas, ko Saeima pieņēma, ir ļoti liels izvēles brīvības ierobežojums, īpaši ārpus Rīgas un reģionu centriem. Aizņēmēja līdzdalība būtiski pieaugs, pirmās iemaksas apjomam sasniedzot pat 40 līdz 50% no īpašuma cenas. Pieaugs arī procentu likmes. Hipotekārā kreditēšana kļūs faktiski neiespējama. Īres maksas pacelsies nesasniedzamos augstumos. Rezultātā būtiski samazināsies jau tā zemā darbaspēka mobilitāte reģionos un tiks veicināta iedzīvotāju emigrācija, kas jau šobrīd ir viens no lielākajiem apdraudējumiem Latvijas nākotnei. Es nesaprotu, kā Saeima varēja tik īsredzīgi domāt. Acīmredzot tas bija populistisks gājiens vēlēšanu tuvuma iespaidā – bez nopietniem vērtējumiem un aprēķiniem. Kas tik no tribīnes neskanēja – vienīgais mājoklis, atbalsts ģimenēm... Likumā no tā nav ne vārda. Tas man bija liels pārsteigums: likums skan pilnīgi citādi, nekā par to ziņojuši deputāti.
– Kāpēc tad neatmetāt likumu atpakaļ Saeimai, sak, domājiet tālāk?
– Nav to jēgas darīt šajā Saeimā. Vispirms bija balsojums: atstāt likumu vecajā redakcijā. Par to nobalsoja tikai viena ceturtā daļa deputātu. Kāda jēga dot atpakaļ, ja trīs ceturtdaļas domā citādi? Balsošanas rezultāts būs tāds pats. Šo jautājumu vajadzēs risināt jaunajam Saeimas sasaukumam. Pretējā gadījumā šis likums ir katastrofa. Tas izslēdz arī atbalstu jaunajām ģimenēm pirmā mājokļa iegādei. Domāju, drīz sekos banku paziņojums, ka tās pārtrauc hipotekāro kreditēšanu. Tas diemžēl nozīmēs jaunu emigrācijas vilni.
– Domājat, ka jaunais Saeimas sastāvs būs kvalitatīvāks un spēs domāt pragmatiski? 40% taču ir jaunu un nepieredzējušu deputātu.
– Tik traki arī nav. Ir iepriekšējo sasaukumu deputāti, ir novadu vadītāji, kas tagad iekļuvuši Saeimā, un tas ir svarīgi, lai formētu Saeimas komisijas.
– Atkārtoti ir ievēlēti daudzi deputāti, kuri iepriekšējā Saeimā neko nav darījuši. Tāpēc nereti ienāk prātā ķecerīga doma: kāpēc šo deputātu ir tik daudz? Kāpēc jātērē milzu nauda slīmestu uzturēšanai? Varbūt Saeimas deputātu skaitu radikāli samazināt?
– Tas nav vienkārši. Daudzu deputāta kandidātu mārketēšanas spējas ir tik lielas, ka var gadīties: Saeimā tiek ievēlēts vairākums šādu... slīmestu. Nereti sevis parādīšanas spējas ir attīstītas labāk nekā darbaspējas. Bet var padomāt par tādu kā tehnisku vērtējumu deputātiem: neilgu laiku pirms kārtējām vēlēšanām uztaisīt kopsavilkumu par to, ko katrs deputāts paveicis. Kad tuvumā ir žurnālisti, tad deputātu runas, protams, ir košas. Runas, kā zināms, ir garas, bet darbs ir īss...
– Lai ievēlētu gan slīmestus, gan īstus darbarūķus, uz Saeimas vēlēšanām aizgāja salīdzinoši neliels skaits vēlētāju: tikai 59% no balsstiesīgajiem. Nopietnu lomu nenospēlēja pat Ukrainas faktors.
– Mums joprojām nav precīzi zināms, cik tad īsti mūsu te ir. Iezīmētā dzīvesvieta nenosaka, vai tie cilvēki tur atrodas vai ne. Kādā pagastā sarakstos varbūt ir trīs tūkstoši iedzīvotāju, bet patiesībā tur palicis vien tūkstotis... Lauku apvidos cilvēku mobilitāte nereti ir ierobežota, cilvēki nespēj nokļūt vēlēšanu iecirkņos. Par to vajadzētu domāt vietējām pašvaldībām. Ja vēlēšanu aktivitāte krītas, ir rūpīgi jāizvērtē – kāpēc tas tā notiek? Un kāda jēga ir identifikācijas kartēm, ja ar tām nevar izpildīt pamatfunkciju – apliecināt personību? Izrādās, ka ar ID kartēm nepietiek, vēl vajag kaut kādu vēlēšanu apliecību. Bet kam tad domāti datori ar interneta pieslēgumu, lai pārbaudītu, vai konkrētais cilvēks jau nobalsojis vai ne? Dažādi apstākļi summējas, un mēs dabūjam rezultātu: uz vēlēšanām aiziet zems procents vēlētāju.
– Lielbritānijā šajās vēlēšanās nobalsojuši 7205 cilvēki. Tas esot divreiz vairāk nekā 8., 9. un10. Saeimas vēlēšanās, kopā ņemot. Man gan tas šķiet ļoti neliels skaitlis – ņemot vērā to, ka tur dzīvo desmitiem tūkstošu latviešu, no kuriem lielākā daļa joprojām ir LR pilsoņi. Vai tiešām viņus varam uzskatīt par zaru, kas uz mūžiem nolauzts tautas dzīvības kokam?
– Cilvēki tur ir tik dažādi – ir vecā emigrācija, ir arī jaunā. Vieni interesējas par Latviju, citi – ne. Vēl negatīvs moments ir tas, ka ārzemju balsotājiem ir ierobežota izvēle: viņi var balsot tikai par Rīgas sarakstu. Katrs aizbraucējs taču ir piesaistīts kādai konkrētai Latvijas vietai, nevis tikai Rīgai. Un ko darīt tiem, kuriem nākas lidot trīs vai četras stundas līdz vēlēšanu iecirknim? Vai viņi to vēlēsies darīt? Ir taču iespējas izveidot balsošanu internetā. Kur patiešām nepieciešama kompjuterizācija, tur tās nezin kādēļ nav. Varbūt kādreiz nonāksim situācijā, kad aizbraucēji ar balsošanu varēs reāli ietekmēt vēlēšanu rezultātu. Un tad būs jautājums: vai tas ir labi, ka cilvēki, kuri nepārzina reālo situāciju mūsu valstī, spēcīgi ietekmē balsošanas rezultātus? Bet es tomēr ceru, ka tautiešu atgriešanās notiks straujāk nekā prombraukšana. Ja vien nerīkosimies tik muļķīgi kā ar Maksātnespējas likumu.
– Iespējams, kļūdos, taču šķiet, ka šajās vēlēšanās bija īpaši pretīga melnā kampaņa.
– Diemžēl tāda ir mūsu laikmeta iezīme, patīk tas mums vai nepatīk. Mēs visi esam tā dalībnieki. Tāda sistēma ir izveidojusies. Bet melnā pīār ziņā Latvija, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, vēl izskatās kā sapņu zeme, un es ceru, ka tāda tā arī paliks, jo tikai mūsu pašu rokās ir iespējas to līdzsvaru noturēt.
– Kāda ir jūsu vīzija par topošo koalīciju?
– Man vispirms jāizrunājas ar sešām partijām, kas iekļuvušas Saeimā. Man pret visiem jāattiecas ar vienādu mērauklu. Ir seši dalībnieki, un ir nepieciešami vismaz trīs, lai varētu iegūt vairākumu parlamentā. Viena otra partija agresīvi runāja pret pārējām, bet nu – tagad laukums ir brīvs, tagad vajadzēs runāt un vienoties. Saeimas Prezidijā ir piecas vietas, bet ievēlētas sešas partijas, tātad – ko atstās aiz borta? Vilks lozi? Ārpusē atstās mazāko? Bet kopumā man ir pārliecība, ka izdosies izveidot labāku valdību nekā pēc iepriekšējās Saeimas vēlēšanām. Ir pieredzējuši cilvēki, kas spēs izveidot valdību, tāpēc nav pesimisma, ka mēs valsts pārvaldes ziņā ietu nepareizā virzienā.
– Tātad cerības tomēr ir?
– Cerības nav tas labākais vārds. Amerikāņiem ir tāds teiciens: cerības nav attīstības stratēģija. Toties ir skaidrs pamats pārliecībai, ka valdību var izveidot darbaspējīgu un ka tā varētu labot jau pieļautās kļūdas.
