ASTROLOĢIJA: Oktobris - veļu laiks

Ru­dens ir pār­do­mu, vēr­tē­ša­nas un arī ve­ļu laiks. Mū­su sen­či uz­ska­tī­ja, ka no ve­ļu pa­sau­les ma­zā dvē­se­lī­te ie­mie­so­jas kā­dā sie­vie­tē un at­kal pie­dzimst no jaun­a. Bal­tu tau­tām bi­jis ti­cē­jums, ka tās sa­tie­kas augš­ā uz Pie­na ce­ļa, lai pēc tam at­kal at­griez­tos šai­sau­lē. Past­āv uz­skats, ka dvē­se­le sa­gla­bā at­mi­ņas no sa­vas ie­priek­šē­jās bū­tī­bas, ci­tiem vār­diem sa­kot, kar­mu.

Arī cil­vē­ka in­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā re­dza­mi kar­mis­kie mo­men­ti, «mā­jas­dar­bi» no ie­priek­šē­jām dzī­vēm, kas ša­jā jā­ri­si­na. In­te­re­san­ti, ka Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju ho­ro­sko­pos diez­gan iz­pla­tīts kar­mis­kais uz­de­vums esot mā­cī­ties iz­prast, kas labs, kas ļauns.

Go­di­nām dvē­se­lī­tes

Pa­sau­les tau­tu mi­to­lo­ģi­jā un kul­tūr­vēs­tu­rē gla­bā­jas in­for­mā­ci­ja par ru­dens lai­ku, kad aiz­sau­les vār­ti stāv va­ļā un pa­sau­le ir pil­na ar mi­ru­šo dvē­se­lēm. Mū­su sen­či par ve­ļu lai­ku dē­vē­ja pos­mu starp Mi­ķe­ļiem (29. sep­tem­bris) un Mār­ti­ņiem (10. no­vem­bris). Ve­ļu lai­kā cil­vē­ki ne vien go­di­nā­ja aiz­gā­ju­šos un rī­ko­ja ve­ļu mie­las­tus, bet arī lū­dza pa­do­mu un sa­ru­nā­jās ar tu­vi­nie­ku dvē­se­lēm.

Kad lau­ku dar­bi bi­ja ap­da­rī­ti, ri­jas iz­kul­tas, ra­ža sa­vāk­ta ap­cir­kņos, mū­su sen­či va­rē­ja at­vilkt el­pu un svi­nēt ap­kū­lī­bas, un lat­vie­šu tra­dī­ci­jās bū­tis­ka ir ap­zi­ņa, ka pa­lī­dzī­ba nāk ne ti­kai no da­bas ener­ģi­jām, bet arī no sen­čiem, ku­ri mi­nu­ši to pa­šu zem­īti un ap­strā­dā­ju­ši to pa­šu tī­ru­mu. Vi­ņi tur­pi­na dzī­vot ve­ļos un pa­lī­dzēt sa­viem tu­vi­nie­kiem. Ok­tob­ra bei­gās se­nie lat­vie­ši ga­ta­vo­ja ba­gā­tī­gus mie­las­tus, ku­ros gal­dā no­teik­ti cē­la biez­put­ru. Vi­ņi ie­de­dza sve­ci, at­vē­ra lo­gus un dur­vis, aici­not ve­ļus iek­šā. Vēs­tu­res avo­tos mi­nēts, ka ēdie­nu ne­sa arī uz kap­sē­tu, iz­lie­kot krust­ce­lēs. Zem­ga­lē bi­ja tra­dī­ci­ja pan­nā sa­bērt kar­stas og­les un iz­nest ār­ā, lai ve­ļi var sil­dī­ties. Ve­ļu lai­kā ne­bi­ja pie­ņemts ska­ļi uz­ves­ties, pat ska­ļā­kie kal­ša­nas un cir­ša­nas dar­bi ti­ka at­lik­ti. Ve­ļus sim­bo­li­zē­ja ru­dens mig­las vā­li. Tum­sas laiks cil­vē­ku ap­zi­ņā cie­ši sais­tī­jās ar viņ­pa­sau­li un ie­dve­sa cil­vē­kos bi­jī­bu. Ru­dens drēg­na­jā lai­kā mū­su sen­či gā­ja īpa­šās ro­ta­ļās, kas stās­tī­ja par dzī­vī­bu un nā­vi.

Re­in­kar­nā­ci­ja lat­vis­kā iz­prat­nē

Pēt­nie­ki teic, ka mū­su sen­čiem ne­bi­ja sve­ša re­in­kar­nā­ci­jas ide­ja, ti­kai vi­ņi ne­iz­man­to­ja šā­du ter­mi­no­lo­ģi­ju. Mū­su sen­či dzī­vi uz­tvē­ra trīs­da­ļī­gi – kā dzī­vī­bu, nā­vi un at­kal dzī­vī­bu. Pa­gā­nis­mā nā­vei se­ko aiz­ka­pa dzī­ve, kur dvē­se­le dzī­vo ve­ļu val­stī­bā. Pēc tam dvē­se­le ie­mie­so­jas kā­das mā­tes mie­sās un pie­dzimst vēl­reiz, at­grie­žo­ties dzim­tā. Mū­su sen­čiem nā­ve bi­ja vār­ti – jauns sā­kums, ne­vis bei­gas. Ejot pa nā­ves vār­tiem, dvē­se­le ve­lē­jās, kas no­zī­mē no­maz­gā­ties un at­jau­no­ties. Ti­ka uz­ska­tīts, ka ve­ļos vi­sa in­for­mā­ci­ja to­mēr ne­tiek iz­ve­lē­ta, kā­du pie­re­dzes un at­mi­ņu da­ļu cil­vēks to­mēr sa­gla­bā. Šie mū­su sen­ču priekš­sta­ti sa­sau­cas ar re­li­ģis­ko fi­lo­zo­fis­ko mā­cī­bu par dvē­se­les pār­dzim­ša­nu jeb re­in­kar­nā­ci­ju un kar­mu jeb cē­lo­ņu un se­ku cik­lu. 

Ir lie­tas, ku­ras ne­va­jag zi­nāt

Me­di­jos un grā­ma­tās ir ap­rak­stī­ti kon­krē­ti ga­dī­ju­mi, kad cil­vē­ki (ne­re­ti bēr­ni) ir at­ce­rē­ju­šies sa­vas ie­priek­šē­jās dzī­ves. Pie­mē­ram, In­di­jā kā­da piec­us ga­dus ve­ca mei­te­nī­te, brau­cot ga­rām no­ma­ļam cie­ma­tam, tei­ca ve­cā­kiem, ka te kād­reiz dzī­vo­ju­si. In­di­jā cil­vē­ki re­in­kar­nā­ci­jas te­ori­ju uz­tver no­piet­ni, tā­pēc ve­cā­ki uz­klau­sī­ja bēr­nu. Mei­te­ne ne vien pa­rā­dī­ja mā­ju, ku­rā dzī­vo­ju­si, bet arī past­ās­tī­ja, ka vi­ņai bi­ju­ši di­vi dē­li un vīrs. Mā­jā vie­si sa­ti­ka di­vus pie­au­gu­šus vī­rie­šus, ku­ri pirms ga­diem bi­ja zau­dē­ju­ši mā­ti, un ve­cu vī­ru – at­rait­ni. Kad mei­te­nei lū­dza pa­teikt, kur vi­ņa no­slē­pu­si sa­vas ro­tas lie­tas, dzī­vo­da­ma ie­priek­šē­jā re­in­kar­nā­ci­jā, vi­ņa no­rā­dī­ja uz ko­ku dār­zā, zem ku­ra ti­ka at­ras­tas ro­tas­lie­tas. Šā­du stās­tu ir ne ma­zums.

Ko par dvē­se­les pār­dzim­ša­nu un kar­mis­ka­jiem cik­liem sa­ka as­tro­lo­ģi­ja? Viens no sla­ve­nā­ka­jiem krie­vu as­tro­lo­giem Kon­stan­tīns Da­ra­gans dau­dzus ga­dus vel­tī­jis kar­mis­kās as­tro­lo­ģi­jas pēt­nie­cī­bai, kā re­zul­tā­tā ra­dī­jis uni­kā­lu me­to­do­lo­ģi­ju, kas ļauj iz­vei­dot ie­priek­šē­jo kar­mis­ko dzīv­ju ho­ro­sko­pu.

Da­žā­dus kar­mis­kos as­pek­tus per­so­nī­bas ho­ro­sko­pā ņem vē­rā arī as­tro­lo­ģi­jas sko­las «Se­lē­na Plus» val­des priekš­sē­dē­tā­ja, as­trop­si­ho­lo­ģe Al­la Bil­de. Vi­ņa at­zīst, ka esot teh­no­lo­ģi­jas, kas ļauj iden­ti­fi­cēt ie­priek­šē­jo re­in­kar­nā­ci­ju, bet tas cil­vē­kam pil­nī­gi ne­ko ne­dod. «Tā ir ļo­ti sa­rež­ģī­ta un ju­tī­ga tē­ma, ku­rai jā­pie­iet ar vis­lie­lā­ko pie­tā­ti,» brī­di­na as­tro­lo­ģe. Pro­fe­si­onāls as­tro­logs ne­no­dar­bo­jas ar pri­mi­tī­vu klien­ta ziņ­kā­res ap­mie­ri­nā­ša­nu, bet kar­mis­kā as­tro­lo­ģi­ja pa­līdz cil­vē­kam no­teikt bū­tis­kos dzī­ves uz­de­vu­mus, lie­los jau­tā­ju­mus, kas jā­at­ri­si­na.

«As­tro­logs spēj no­teikt, kā­da kar­mis­kā tē­ma cil­vē­kam ir ak­ti­vi­zē­ta,» sa­ka Al­la Bil­de. «In­te­re­san­ti, ka dau­dziem Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jiem kar­mis­ka­jos uz­de­vu­mos do­mi­nē la­bā un ļau­nā tē­ma, res­pek­tī­vi, vi­ņiem dzī­ves lai­kā jā­ie­mā­cās at­šķirt un sa­prast, kas ir labs, kas slikts. Kā zi­nāms, dzī­vē viss nav tik vien­no­zī­mīgs un meln­balts, kā iz­ska­tās. Rei­zēm ļau­nums uz­do­das par lab­da­rī­bu, bet pa­tie­si la­bais ir ne­uz­krī­tošs. Ir jā­būt gud­rī­bai da­žā­du spē­ku sa­dur­smē ne­pa­zau­dēt se­vi un iz­da­rīt pa­rei­zo iz­vē­li.» Kā­pēc šī tē­ma ir ak­tī­va tie­ši Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs, as­tro­lo­ģe vil­ci­nās at­bil­dēt, vien pa­smai­da un past­ās­ta anek­do­ti: «Li­do virs oke­āna lid­ma­šī­na. Pēk­šņi aiz­de­gas viens, pēc tam otrs dzi­nējs, un pa­sa­žie­ri, sa­pro­tot, ka gals klāt, lūdz Die­vu: «Glāb! Ļauj mums aiz­li­dot!» Dievs at­bild: «Es jūs vi­sus ko­pā vā­cu des­mit ga­dus, bet jūs gri­bat pēc ie­spē­jas ātr­āk tikt prom.» Mēs va­ram ti­kai mi­nēt, kā­pēc dau­dzi cil­vē­ki ar vie­nu kar­mis­ko uz­de­vu­mu ir pie­dzi­mu­ši Lat­vi­jā...»

Al­la Bil­de uz­sver, ka jau­tā­ju­mus par kar­mu ne­va­ja­dzē­tu vul­ga­ri­zēt. Nav vien­kār­šo­tas at­bil­des, cik dzī­ves cil­vēks ir jau no­dzī­vo­jis un kas ir bi­jis. «Da­žus jau­tā­ju­mus ie­spē­jams no­skaid­rot, ie­slīg­stot hip­no­tis­kā tran­sā, bet cil­vē­ki, kas to pie­dzī­vo­ju­ši, sa­ka, ka ne­gri­bē­tu at­kār­tot. Tas var būt trau­mē­jo­ši. Ne­va­jag aiz­tikt tās sfē­ras, par ku­rām ne­ko ne­zi­ni. Lie­ta tā­da, ka okul­tās prak­ses ir ļo­ti bīs­ta­mas. Mūs­die­nās ir pie­eja­ma in­for­mā­ci­ja par to kā iz­saukt ga­rus, pie­burt vī­ru, uz­zi­nāt nā­kot­ni. Tā­tad teh­ni­ka ir, bet dro­šī­bas teh­ni­ka, aiz­sar­dzī­bas me­hā­nis­mi nav do­ti. Es vien­mēr pra­su: kā tev ša­jā dzī­vē pa­lī­dzēs tas, ka uz­zi­nā­si, kas bi­jis ie­priek­šē­jā? Ne­kā!» sa­ka as­tro­lo­ģe.

Sli­mī­bu cē­lo­ņi no pa­gāt­nes

Al­la Bil­de uz­ska­ta, ka kar­mis­kā as­tro­lo­ģi­ja lie­lis­ki mij­ie­dar­bo­jas ar me­di­cī­nis­ko as­tro­lo­ģi­ju. «Mūs­die­nās lie­lā­kā da­ļa sli­mī­bu ir it kā uz­ra­du­šās uz lī­dze­nas vie­tas, tām nav pa­ma­ta. Kar­mis­kā as­tro­lo­ģi­ja pa­līdz no­skaid­rot cē­lo­ni. Kad tas ir zi­nāms, va­ram do­māt par sa­ka­rī­bām.» As­tro­lo­ģe no­vē­ro­ju­si, ka kar­mis­kas sak­nes ir, pie­mē­ram, Dau­na sli­mī­bai. «Es ve­cā­kiem «ne­dze­nu nag­lu sir­dī», pa­sa­kot, ka nor­mā­lā dzī­vē bēr­nu ne­būs ie­spē­jams at­griezt. Es sa­ku, ka jums ša­jā dzī­vē ir liels, no­zī­mīgs uz­de­vums – ie­mā­cī­ties ne­sa­vtī­gi mī­lēt. Kad ve­cā­ki jau­tā, cik il­gi mans bērns dzī­vos, es ne­at­bil­du, lai gan as­tro­logs var iz­rē­ķi­nāt. Mums, as­tro­lo­giem, nav tie­sī­bu ko tā­du at­klāt.»

Al­la Bil­de sa­ka, ka as­tro­logs ne­var iz­ār­stēt sli­mī­bu, no­teikt tem­pe­ra­tū­ru vai asins­spie­die­nu, bet var pa­teikt, kad sli­mī­bai būs uz­lies­mo­ju­mi, vai tā kļūs par hro­nis­ku kai­ti.

Al­la Bil­de past­ās­ta ga­dī­ju­mu: pie as­tro­lo­ga at­nā­ca vī­rie­tis, ku­ram bi­ja vē­zis. Ho­ro­sko­pā iz­gais­mo­jās dzim­tas grēks. Ska­to­ties de­ta­li­zē­tāk, at­klā­jās, ka dzim­tā no­ti­ku­si asins­ra­di­nie­ka no­nā­vē­ša­na. Vī­ram vairs ne­bi­ja ko zau­dēt, tā­pēc viņš brau­ca pie vi­siem ra­diem un sī­ki vi­ņus iz­jau­tā­ja. At­klā­jās, ka se­nos lai­kos šī cil­vē­ka vec­vec­tēvs Ser­bi­jā bi­ja pa­reiz­ti­cī­go mā­cī­tājs – cie­nī­jams vīrs. Kad Ser­bi­ju ie­ka­ro­ja tur­ki, vi­ņi, drau­dot ar ģi­me­nes no­ga­li­nā­ša­nu, pie­pra­sī­ja, lai mā­cī­tājs pār­iet mu­sul­ma­ņu ti­cī­bā. Ve­cais vīrs pie­kri­ta, bet dē­li, to uz­zi­nā­ju­ši, no­ga­li­nā­ja sa­vu tē­vu. Kad tas no­skaid­ro­jās, vi­sa ģi­me­ne gā­ja uz baz­nī­cu un lū­dza pie­do­ša­nu. Vēl kar­tē pa­rā­dī­jās in­for­mā­ci­ja, ka ir kā­da lie­ta, kas gla­bā­jas no tiem lai­kiem. Pa­tie­si, ģi­me­nei pie­de­rē­ja ve­cā mā­cī­tā­ja zel­ta gre­dzens ar dārg­ak­me­ņiem. Gre­dze­nam ti­ka no­ņem­ta ne­ga­tī­vā in­for­mā­ci­ja. Gā­ja laiks, un ar vē­zi sli­mais vī­rie­tis ne­vis no­mi­ra, bet at­la­ba.

«As­tro­lo­ga uz­de­vums ir ne­vis tā­pat vien ska­tī­ties kas bi­jis simt ga­du at­pa­kaļ un simt ga­du uz priekš­u, bet sa­prast, kā­pēc cil­vēks cieš šo­dien un kā vi­ņam var pa­lī­dzēt. Mūs­die­nās, kad zi­nāt­nie­ki jau ir pa­vē­ru­ši priekš­ka­ru uz cil­vē­ka ener­ģē­tis­ka­jām ie­spē­jām, mēs zi­nām, ka ar do­mām vien cil­vēks var daudz ko mai­nīt sa­vā dzī­vē,» sa­ka Al­la Bil­de.