Gaujienas pagastā ir viena no tām muižām, kas laikmetu griežos spējusi izdzīvot. Lai arī daudz ko zaudējusi, tā joprojām ir vieta, kur var just grāfu Ferzenu un arī mākslas klātbūtni. Pateicoties īpašniecei – Latvijas Mākslinieku savienībai, ēku komplekss saglabājis savu šarmu, kuru baudot nerodas netīkama pēcgarša.
Pils, kas ir valsts nozīmes kultūrvēsturisks objekts, būvēta 19. gadsimta 80. gados, un tās īpašnieki grāfi Gotlībs un Luīza fon Ferzeni tur dzīvojuši vien gada siltākajā periodā. Pirms tam te atradās Luīzai (meitas vārdā fon Cekkela) piederošā vienstāva muižiņa, kas nojaukta, un tās vietā parādījās šī – Tjūdoru neogotikas (vairāk gan eklektiskā) stilā būvētā ēka.
Grāfu Ferzenu vasaras māja
Akmens sienas veidotas no vietējiem laukakmeņiem un dolomīta, kas iegūts Gaujienas akmeņlauztuvēs, un izgreznotas ar sarkaniem ķieģeļiem. Grāfs to dēvējis par vasaras māju, un tajā pirmais stāvs bija paredzēts paša ģimenei, bet otrais – viesiem. Ciemiņu un pašu rumakiem uzbūvēts arī stallis, provianta uzglabāšanai – klēts un pagrabs, kur temperatūra turējusies vienmēr konstanta – plus 5 grādi, un to palīdzējis nodrošināt mazs pagrabā iztekošs avotiņš. Īpašnieks padomājis arī par ainavas izveidi, un savulaik līdz netālajam ezeram vedušas terases, uz kurām auguši dažādi koki, krūmi un puķes. Arī mežiņš iestādīts. Par pils apkārtni ir saglabājies nostāsts: kaimiņš, Gaujienas pils īpašnieks barons Vulfs iegādājies mašīnu un atbraucis uz Zvārtavas pili, izlaizdams slaidu loku pa pagalmu. Ferzens aizrādījis, ka šis te saceļot tādas putekļu vērpetes, uz ko Vulfs atbildējis – cik tad tā skāde maksās? Zvārtavas īpašnieks neko nav atbildējis, bet drīzumā posies ceļā uz Rīgu, nopircis tur mašīnu un tad devies ar to uz Gaujienas pili, kur tad izmetis tikpat šerpus līkumus pa pils priekšu.
Skola un kartupeļu noliktava
Pils pārvaldnieks Vitālijs Vilciņš, aicinot ienākt pilī, norāda uz vārdiem latīņu valodā, ko pils īpašnieki likuši iegravēt aiz sliekšņa: «Hic habitat felicitas, nihil mali intret.» («Te mājo laime, un nekāds ļaunums te neienāks.») Iespējams, ka tieši tie pasargājuši – ja ne ļaudis, tad pili gan. Pirmā pasaules kara laikā te mitinājušies gan vācu, gan krievu kareivji, bet nekas nav neglābjami sabojāts – pat koka kolonnas un kāpnes palikušas savās vietās, nevis nonākušas krāsnīs. Īpašniekiem gan nācies no savas pils atvadīties pēc Pirmā pasaules kara, kad to viņiem Latvijas valdība rekvizēja un atdeva apsaimniekot aizsargu organizācijai. Padomju gados te bijusi gan vietējā izpildkomiteja, gan kolhoza kantoris, gan 1.–4. klašu skola, bet pats sliktākais laiks pilij bijis tad, kad tur izveidota kartupeļu noliktava, – tie bērti kaudzēs balles zālē uz parketa grīdas, to pamatīgi sabojājot. Par laimi, 1970. gadā Latvijas Mākslinieku savienība atpirkusi šo īpašumu. «Nevis valsts atdeva, bet pārdeva pils kompleksu un vēl sešus hektārus zemes tai klāt,» uzsver V. Vilciņš. Nonākšana radošu cilvēku rokās ēku paglābusi no 90. gadu pseidoremontu buma. Ja ne pilnībā atjaunota, tad vismaz ne sabojāta: rūpīgi notīrītas padomju laikā tik iecienītās eļļas krāsu kārtas, kas klājušas sienas, grīdas, kolonnas, kāpnes. Tas ļāvis joprojām saglabāt ēkas oriģinālo gaisotni.
Oriģinālais priekšnams un mēbeles
Savdabīgums jūtams jau ēkas priekštelpā, kuras apgaismojuma risinājums ir vienīgais tāds Baltijas valstīs. Grāfa ideja bijusi tāda, ka saule un mēness, kas iespīd pa augšējo stikla kupolu, spoguļojas ūdenī, – uz grīdas bijis stikla vāks, zem kura vīdējis ūdens. Arī pašlaik aka ir turpat, vienīgi to sedz grīdas dēļi, bet gan jau reiz būšot arī stikla vāks. Arī pati grīda izceļas ar iezīmētām flīzēm. Tā kā grāfs nebija tik bagāts kā baroni, bet tolaik moderno flīžu klājumu gribējies, tad izdomājis šādu – lētāku, bet ne mazāk radošu risinājumu.
Mēbeles un citi interjera elementi no grāfu laikiem tikpat kā nav saglabājušies. No oriģinālajām mēbelēm saglabājies bibliotēkas grāmatu skapis otrajā stāvā un lielās zāles sienas skapis, kurā ir arī durvis uz balto virtuvi, kā arī lifts no pagrabstāva. Tur bijusi melnā virtuve, no kurienes ēdieni celti uz augšu, bet telpā blakus zālei viss salikts uz šķīvjiem un novietots uz ēdamgalda.
Taču arī jaunieviestie priekšmeti te iederas labi. Kā spilgti akcenti pils priekštelpu un arī lielo zāli kopš šā gada rotā gobelēni, Maijas Tabakas gleznas un akmens skulptūras. Lielajā zālē uz sienām, ko sedz audekli, vēl saglabājušies gleznojumi no pagājušā gadsimta 30. gadiem, kad te saimniekoja aizsargi, – arājs ar zirgu, tautumeita. Zāli košāku dara arī jauno koktēlnieku darinātie krēsli, bet galdu savulaik pagatavojis pašreizējais Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) prezidents Igors Dobičins, kurš vēl šogad izteicis prieku par izturīgo mēbeli, pie kuras ēsts un dzerts un reizēm uz tās arī uzdejots. Zālē ir arī klavieres, un par labo akustiku priecājusies Ieva Akuratere, kas pērn ar mammu te atpūtušās mierā un klusumā, teic pils pārvaldnieks.
Meditācijas tornītis
Īpaša vieta ir lielās zāles tornītis, kura nišā grāfiene, kas bijusi visai nervoza būtne, mēdza sēdēt un meditēt. Pārvaldnieks mudina pamēģināt to pašiem – izjust šīs vietas labo auru, kas rosinot labas un gaišas domas. Ezoteriķiem, kas te pērn uzturējušies, pat bijis izveidots saraksts, kurš pēc kārtas nāks uz šo stūrīti. Viņi arī atzinuši, ka pils ir uzbūvēta ļoti labā vietā un pareizi – pozitīvās uguns āderu krustpunktā, kas veicinot māksliniecisko domāšanu. Tā kā te nav televizora, ne interneta, tad ir iespēja ar sirdi un dvēseli atpūsties (te piedāvā arī viesu nama pakalpojumus, un nakšņošanu košāku noteikti padarīs amatniecības vidusskolas audzēkņu darinātās gultas) vai nodoties radošam darbam.
Tā kā līdz pat šim brīdim te saimnieko LMS (no grāfu mantiniekiem neviens nav izrādījis vēlmi pili atgūt), ik vasaru te tiek rīkoti dažādi simpoziji. «Sabrauc mākslinieki no dažnedažādām valstīm, arī no pavisam tālām zemēm, kā Taivāna, Koreja, ASV, lai radītu mākslas darbus. Starp citu, Zvārtavas pilī ir Latvijā lielākā porcelāna vāžu kolekcija, kas uz vietas tapusi un apgleznota,» lepni teic V. Vilciņš. Mākslinieki varot tepat uz vietas strādāt – arī visi nepieciešamie instrumenti un krāsas glabājas pils pagrabstāvā. Savukārt bēniņos ir telpas, kur radošie ļaudis labprāt strādājot, – nereti process ieilgst līdz pat rīta gaismai. Plašajā telpā zem jumta savāktas arī dažādas senlietas.
Pastāvīgais iemītnieks – spoks
Kā jebkura pils, arī šī nav bez sava pastāvīgā iemītnieka – spoka. Ļaudis zinot stāstīt, ka te reiz vienā telpā nakšņojušas meitenes, bet blakus istabā izvietoti kareivji. Puiši vakarā nolēmuši pie viņām paciemoties, bet tām viņi nav gājuši pie sirds, tāpēc sūtīti projām. Viens no zaldātiem saniknojies par šādu neviesmīlību, aizgājis pēc šaujamā un draudējis ieviest kārtību. Taču, pār slieksni kāpdams, paklupis, plinte izšāvusi un nopietni savainojusi viņu. Glābt puisi nav izdevies, un tepat pilī viņš nomiris. No tā laika nelaimīgais karavīrs joprojām mitinoties šajā vietā, ik pa laikam naktī uzspēlēdams klavieres un jo īpaši biedēdams meitenes – galvenās vaininieces viņa nāvē.
Kareivja klātbūtni apstiprinājis arī ASV profesors, kurš savā zemē ir slavens spoku mednieks, pasmaida V. Vilciņš. Viņš antropoloģijas studentiem rādījis, kā tas notiek. Pagrabtelpās izvietojis aparatūru, ar kuras palīdzību var sazināties ar tās pasaules iemītniekiem. Pulksten 12 naktī šis spoks arī ieradies, paziņojis, ka ir kareivis un dzīvojot šajā pilī. Šovasar te atpūtusies arī kāda sieviešu kompānija, un viena kundze pārvaldniekam vaicājusi, kurš gan pusnaktī spēlējis klavieres. Neviens nav atzinies, ka būtu tas skaņradis. Tad nu atliekot laikam skatīties neredzamā iemītnieka virzienā.
Apsaimniekošana – dārga
Pils prasīties prasās pēc nopietnas restaurācijas, izrādot savu saimniecību, atzīst pils pārvaldnieks. «Taču, tā kā ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, visi darbi jāsaskaņo ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, jāaicina restauratori, jālieto oriģināli materiāli, kas visu ļoti sadārdzina. Tā viena loga izgatavošana vien izmaksātu 2700 eiro, bet parasts galdnieks to izdarītu par 500 eiro,» nopūšas V. Vilciņš. Ēka tiekot uzturēta no pašu ieņēmumiem, valsts finansējums tai netiek piešķirts. Piesaistīt Eiropas Savienības projektus nav iespējams, jo tam tiek prasīts pašu līdzmaksājums, un tas nebūt nav lēts prieks. Kultūrkapitāla fonds (KKF) arī neko daudz nevarot līdzēt, jo spēj iedalīt tikai nelielas summas. Piemēram, šogad KKF 1700 eiro iedevis kupola remontam. No izdevumiem liela daļa aiziet par apkuri: ziemā tie ir ap 50 eiro diennaktī. Tas ļauj uzturēt telpās plus 5–8 grādus. Kad ir kāds pasākums – kāzas vai citas svinības, tad gan pakurinot nopietnāk, taču aukstajā gadalaikā vairāk par plus 18 grādiem augstāk nevarot dabūt, jo siltums pa vecajiem logiem ātri vien aizbēg.