MANS MĪĻAIS DRAUGS: Draiskais čempions Fidži

«Es­mu uz ie­las dzir­dē­ju­si ko­men­tā­rus, ka mop­ši ir ne­smu­ki, bet, ma­nu­prāt, tie ir skais­tā­kie su­ņi pa­sau­lē. Man pa­tīk vi­ņa sa­spies­tais pur­niņš un kom­pak­tais iz­mērs, kā arī ne­no­lie­dza­mā pie­ķer­ša­nās saim­nie­kam. Viņš man ir spī­tīgs, emo­ci­onāls un jū­tīgs. Kat­ru rī­tu ir ne­lie­la drā­ma, kad ejam uz dar­bu. To­mēr to at­sver mū­su at­grie­ša­nās mā­jās, kad viņš lai­mīgs mūs sa­gai­da,» par sa­vu mā­jas mī­lu­li, mop­šu pui­ku Fi­dži, stās­ta vi­ņa ele­gan­tā saim­nie­ce Ali­se Pū­ce-Tom­so­ne.

Fi­dži ir sep­ti­ņus ga­dus vecs skaists, liels mop­sis no šķir­nes su­ņu audzē­ta­vas. Viņš sver 11 ki­lo­gra­mus, ir vai­rā­ku iz­stā­žu lau­re­āts, Lat­vi­jas čem­pi­ons ar ie­spai­dī­giem ra­du­rak­stiem un arī ļo­ti drais­ku­līgs un mīļš su­nī­tis.

Ali­se gri­bē­ju­si su­nī­ti jau kopš bēr­na kā­jas. «Bēr­nī­bā vien­mēr sap­ņo­ju par su­ni, bet mam­ma mā­jās dzīv­nie­kus tu­rēt ne­ļā­va. Kad jau 20 ga­du ve­cu­mā dzī­vo­ju at­se­viš­ķi no ve­cā­kiem un ga­ta­vo­jos ie­gā­dā­ties mop­si, vi­ņa, uz­zi­nā­ju­si par ma­niem no­do­miem, vi­sā­di mē­ģi­nā­ja ma­ni at­ru­nāt. Vi­ņa sū­tī­ja man rak­stus, ka šie su­ņi ir sli­mī­gi un va­rot aiz bē­dām pat no­mirt,» par mā­tes sā­kot­nē­jo ne­iz­prat­ni Ali­ses māj­dzīv­nie­ku iz­vē­lē stās­ta saim­nie­ce. «To­mēr ma­ni ne­kas ne­spē­ja pār­lie­ci­nāt par pre­tē­jo, un es su­ni no­pir­ku. Ta­gad vi­ņa Fi­dži ir tik ļo­ti ie­mī­lē­ju­si, ka pat mē­ģi­nā­ju­si vai­rā­kas rei­zes man vi­ņu kon­fis­cēt,» sme­jas Ali­se.

«Ie­spē­ja ie­gā­dā­ties mop­si ra­dās, kad sā­ku strā­dāt sa­vā paš­rei­zē­jā dar­ba­vie­tā pirms sep­ti­ņiem ga­diem. Viens no uz­ņē­mu­ma īpaš­nie­kiem ir liels mop­šu fans, ku­ram pie­der arī mop­šu audzē­ta­va,» skaid­ro ma­zā Fi­dži saim­nie­ce. Priekš­nieks aiz­ru­nā­jis Ali­sei vie­nu su­ņu pui­ku. «Kad ie­ra­dos, tel­pā bi­ja pie­ci ku­cē­ni, un tā nu sa­nā­ca, ka Fi­dži bi­ja pir­mais, kurš man ie­lē­ca klē­pī. Kā iz­rā­dās, tas bi­ja man aiz­ru­nā­tais ku­cēns,» smai­da Ali­se. Dzīv­nieks gan ne­bi­ja lēts prieks. «Sa­mak­sā­ju par vi­ņu 500 la­tu, un tas bi­ja lē­tāk, kā jau pa­zīs­ta­mai pir­cē­jai. Fi­dži ir la­bi ra­du­rak­sti,» in­for­mē smai­do­šā saim­nie­ce.

«Kad no­nā­cām mā­jās, pir­mais, ko Fi­dži iz­da­rī­ja – pie­ču­rā­ja man gul­tu. Tad nu man arī ie­stā­jās šoks un ap­jaus­ma, ko es­mu iz­da­rī­ju­si, bet tad viņš vēl bi­ja ma­ziņš un ap­ju­cis un ne­sa­pra­ta, ka no­nā­cis ci­tā vi­dē,» su­nī­ti aiz­stāv Ali­se. To­mēr, arī pie­au­got, mop­sis tur­pi­nā­ja drais­ku­ļo­ties. «Diez­gan skar­bā vei­dā uz­zi­nā­ju, ka su­ņiem mai­nās zo­bi. Viņš ap­grau­za gan­drīz vis­as ma­nas mē­be­les, grā­ma­tas, un ap­avus nā­cās tu­rēt van­nas­is­ta­bā,» kur­pju glāb­ša­nas pa­do­mos da­lās Ali­se. Arī uz­ma­nī­bu Fi­dži pra­sa ne pa jo­kam, un vi­ņam ir īpašs veids, kā iz­rā­dīt aiz­vai­no­ju­mu. «At­stāts viens pats, viņš ap­vai­no­jās un mē­dza pa­ču­rāt dī­vā­nā. Mēs pat uz­stā­dī­jām dzī­vok­lī di­vas Web ka­me­ras, lai ap­ska­tī­tos, kad un ku­rā brī­dī tas no­tiek. Viņš vi­su die­nu guļ, bet ap pulk­sten 15 uz­lec uz dī­vā­na, ap­laiž ska­tu riņ­ķī, lai pār­lie­ci­nā­tos, ka ne­tiek no­vē­rots, un tad ap­ču­rā dī­vā­nu no abiem ga­liem. Pēc stun­das viņš pa­ras­ti at­grie­zās, lai ap­os­tī­tu sa­vu ne­dar­bu un pār­lie­ci­nā­tos, ka tas vēl jo­pro­jām smird. Prin­ci­pā viņš to na­ba­ga dī­vā­nu ie­zī­mē­ja kat­ru die­nu, un dī­vāns sma­gi cie­ta,» no­pū­šas Ali­se.

Greiz­sir­dīgs uz vī­ru

Kad Ali­ses dzī­vē ie­nā­ca vīrs Mār­tiņš, mop­šu pui­ka sa­vu skais­to saim­nie­ci ne­maz tik vien­kār­ši sve­šam ne­gri­bē­ja at­dot. «Fi­dži sā­ku­mā ne­gri­bē­ja at­zīt, ka mums di­va­tā ta­gad jā­da­la gul­ta ar kā­du tre­šo sve­šo – Mār­ti­ņu. Viņš nak­tīs ne­ļā­va vī­ram gu­lēt, riņ­ķo­ja vi­ņam ap­kārt un da­rī­ja ne­la­bas lie­tas vi­ņa se­jai, kā arī vi­sā­di ci­tā­di bi­ja greiz­sir­dīgs un iz­rā­dī­ja, ka Mār­tiņš vi­ņam nav draugs. Tas abiem sā­ku­mā bi­ja liels pār­bau­dī­jums,» klās­ta Ali­se. Arī vīrs pēc tā­das sa­gai­dī­ša­nas par su­ni sa­jūs­mā ne­bi­ja. «Il­gu lai­ku Mār­tiņš mop­si ne­at­zi­na un ne­sa­pra­ta, kā­dēļ ar vi­ņu vi­su lai­ku jā­auk­lē­jas un sa­va die­nas­kār­tī­ba jā­pa­kār­to su­nim, to­mēr ta­gad vi­ņi viens ot­ram ir ie­pa­ti­ku­šies,» pie­bilst Ali­se. Un kaut kur no is­ta­bas dzī­lēm at­ska­no­šais «es Fi­džim la­bāk pa­tī­ku par vi­ņu» ap­stip­ri­na vi­ņas vār­du pa­tie­sī­gu­mu.

Lai gan Fi­dži ne­esot pā­rāk so­ci­āli ak­tīvs, mop­šu mei­te­nes vi­ņam in­te­re­sē, un ar tām viņš lab­prāt ko­mu­ni­cē. Vi­ņam jau bi­ju­si arī vi­sai skum­ja pie­re­dze. «Vi­ņam bi­ja ne­lai­mī­ga mī­les­tī­ba ar kai­mi­ņu ku­cī­ti. Tā bi­ja par vi­ņu stip­ri ve­cā­ka diez­gan ne­špet­na an­gļu bul­do­ga mei­te­ne, ku­ra at­zi­na vi­ņu ti­kai su­ņu die­nās, kad gri­bē­ja ma­zo mop­sī­ti vien pa­ka­ci­nāt. Na­bags vi­ņā bi­ja tā ie­mī­lē­jies, ka ne­at­stā­jās ne so­li un mē­ģi­nā­ja iz­rā­dīt sa­vu in­te­re­si. To­mēr, kad su­ņu laiks bei­dzās, kun­dzī­te pret Fi­dži bi­ja diez­gan vien­al­dzī­ga, kā arī sa­va cie­nī­ja­mā ve­cu­ma dēļ de­vās uz ci­tiem me­dī­bu lau­kiem, un tas sa­lau­za ma­zā Fi­dži sir­di,» bē­dī­go stās­tu at­klāj Ali­se.

Māj­dzīv­nie­ka kop­ša­na Ali­sei grū­tī­bas ne­sa­gā­dā. «Ma­nu­prāt, ne­kā­da ļo­ti īpa­ša kop­ša­na mop­sim nav ne­pie­cie­ša­ma, ik pa lai­kam jā­tī­ra aus­ti­ņas un krun­ka uz se­jas, ku­ra ne­drīkst sa­svīst,» pa­mā­ca Ali­se. Fi­dži ba­ro gan ar sau­so ba­rī­bu, gan ar kon­ser­viem, gan šad tad pa­cie­nā ar kā­ru­miem. «Mop­šiem ir lie­las pro­blē­mas ar lie­ko sva­ru, un vi­ņi var ne­just sā­tu. Ir dzir­dēts par ga­dī­ju­miem kad mop­ši pār­ēdas līdz nā­vei, tā­dēļ sa­vu mā­jas mī­lu­li ba­ro­jam uz­ma­nī­gi. Ma­na mā­te, gan ne­rau­go­ties uz ma­niem aiz­rā­dī­ju­miem, vā­ra vi­ņam liel­lo­pu ga­ļu, rī­sus un bur­kā­nus, un, kad at­grie­ža­mies no ga­rā­kiem ce­ļo­ju­miem, lai sa­ņem­tu at­pa­kaļ sa­vu su­ni, ne­re­ti mēs ie­rau­gām Fi­dži kriet­ni apaļ­āku, bet tas nav ne­kas, ko ar di­ētu un ga­rā­kām pa­stai­gām ne­va­rē­tu da­būt nost,» sme­jas Ali­se.