Tvans apdraud arī gāzes apkures lietotājus
Toksikoloģijas un sepses klīnikas speciālisti pēdējā laikā savstarpēji saistījuši vairākus gadījumus, kad pacienti nonākuši kritiskā stāvoklī, saindējoties ar tvana gāzi. Izrādās, pie vainas nebūt nav parastās malkas krāsnis, bet gan modernas gāzes apkures iekārtas. Pēdējie izglābtie – kāda jauna sieviete gaidībās un viņas vīrs.
Kā daudzās citās, arī viņu mājā, iestājoties vēsākam laikam, nostrādāja termostats, automātiski ieslēdzās apkures sistēma. Taču līdztekus siltumam telpās sāka plūst tvans – tam nav krāsas, nav smaržas. Labi, ka tonakt pietika spēka pamosties un izsaukt ātro palīdzību. Tagad Žanetes vēstījums par notikušo brīdina sociālo tīklu lietotājus:
«Mīļie draugi, ja šī ziņa ir jūs sasniegusi, neatlieciet savas apkures sistēmas pārbaudi – tūlīt sāksies apkures sezona! Ja sistēma nav pareizi ierīkota, pārtaisiet vai turiet vaļā logu un drebinieties, bet palieciet dzīvi un ar smadzenēm! Tagad jūs nevarēsiet teikt, ka nezinājāt, kā mēs to varējām apgalvot vēl pirms divām dienām.»
Visiem zināms, ka pēc malkas krāsns izkurināšanas ir obligāti jāsagaida, kamēr izdegs pēdējā zilā liesmiņa, un tikai tad virs nokaitētajām oglēm drīkst aizvērt šīberi. Skābekļa bads liek veidoties tvana gāzei. Izrādās, tāds pats process notiek arī klasiskā gāzes apkures katlā. Telpā, kurā atrodas apkures katls, ir jānodrošina svaiga gaisa pieplūde. Ja tādas nav, telpā esošais skābeklis tiek iztērēts un tālākais degšanas process notiek nepareizi.
Rīgas Tehniskās universitātes Siltumenerģētikas sistēmu katedras vadītājs Sigurds Jaundālderis pieļauj, ka daudzos gadījumos problēmas ar gāzes apkures iekārtām sākas pēc ēkas siltināšanas un logu nomaiņas: «Ja ieliek pakešu logus, tad ir vāks!» Pēkšņi mājā vairs nepaliek ne šķirbiņas, pa kuru ieplūst skābeklim, un tā badā ir gan ēkas iemītnieki, gan apkures sistēmas. Sadegot gāzei, ūdeņradis pārtop ūdenī, bet ogleklis – ogļskābajā vai tvana gāzē. Pēdējās nokļūšana telpās ir nepieļaujama. Tāpēc visiem katliem ar vaļējo degšanas kameru lietošanas instrukcijās tiek norādīts, ka «gaisa pieplūdes un nosūkšanas atveres durvīs, logos un sienās nedrīkst samazināt vai noslēgt. Iebūvējot blīvrāmju logus, jānodrošina degšanai nepieciešamā gaisa pieplūde.»
Žanete dzīvokli iegādājās jau ar iebūvētu apkures sistēmu vannasistabā. Ārā vēss, logi cieši aizvērti. Sliktā pašsajūta piezagās vakara gaitā kopā ar neizskaidrojamu nogurumu un galvassāpēm. Vīrs aizgājis gulēt, Žanete vēl strādājusi:
«Pēc kāda brīža mani pārņēma ledusauksti drebuļi, galvā šņāca kā pie atvērtas ūdens šļaukas, sirds ļurinājās – nodomāju – spiediens. Tas kaut kā jādabū lejā – jāiet pēc zālēm. Pēdējais, ko atminos – zāļu pudelīte rokās, nākamais kadrs – esmu uz grīdas ar izteiktu baiļu sajūtu. Laikam biju zaudējusi samaņu. Pēc atģišanās kaut kā izdevās sasaukt Kristapu.» Viņš bija saindējies vieglāk.
Gaiļezerā abu asinīs tika konstatēta augsta tvana gāzes koncentrācija. Sekoja glābšanas darbi pēc pilnas programmas: barokamera, skābekļa inhalācijas. Anesteziologs reanimatologs Roberts Stašinskis skaidro, ka tvana gāze lielā koncentrācijā var izraisīt neatgriezeniskas izmaiņas cilvēka organismā, jo tā ietekmē sirdi un smadzenes – orgānus, kas ir visjutīgākie pret skābekļa trūkumu.
Žanetes gadījumā seku, jācer, nebūs. «Galvassāpes pāries pēc pāris nedēļām, un vairāk jābūt svaigā gaisā. Dakteri stāsta skumjus stāstus ar daudz bēdīgākām beigām – dzīvs pamostas tikai viens no ģimenes vai nepamostas neviens.»
Tomēr aukstajā sezonā apkure ir nepieciešama, lai kā pēc notikušā ar to negribētos krāmēties. Uz māju atsauktais eksperts ieteicis vai nu izveidot ventilācijas šahtu esošajam katlam, vai arī nomainīt to pret slēgtām telpām paredzētu agregātu ar slēgtu degšanas procesu.
Toksikoloģijas un sepses klīnikā, saindējoties ar tvana gāzi, gadā nonāk ap 100 cilvēku. Vairumā gadījumu tas notiek ugunsgrēku dēļ, tomēr arvien biežāk aizdomas krīt uz autonomajām gāzes apkures sistēmām. Dakteris Roberts Stašinskis secina: «Mēs, ārsti, šeit klīnikā redzam jau ilgāku laiku, un par to ir jāsāk runāt skaļāk.».