Rīt katram Latvijas pilsonim būtu jāatrod laiks un motivācija, lai dotos uz vēlēšanu iecirkni un nobalsotu par 12. Saeimas sastāvu. Neizlēmušo balsotāju skaits joprojām ir liels, taču liekuļo tie, kuri sūkstās par izvēles trūkumu. Kārtīgi padarot «vēlētāja mājasdarbu», t.i., izanalizējot partiju platformas un programmas, top skaidrs, ka ikviens balsotājs var atrast sev tīkamu piedāvājumu visplašākajā politiskajā spektrā.
Kreisais flangs – vienkāršs un skaidrs
Visvienkāršāk pašlaik ir novērtēt kreiso flangu. Lai gan vairākums krievvalodīgo vēlētāju tradicionāli ir balsojuši par Saskaņas centru, tomēr šīs būs pirmās vēlēšanas, kad partija Saskaņa mainījusi gan nosaukumu, gan arī politisko orientāciju. Lai gan Saskaņa turpinās atrasties kreisajā flangā, tomēr šī politiskā ievirze turpmāk iegūs to nozīmi, kā to ierasts saprast vecajā Eiropā. Proti, kreisā orientācija attieksies uz ekonomiski, nevis nacionāli kreiso ievirzi, aizstāvot maznodrošinātos un ne tik daudz – krievvalodīgos.
Ja kādam vēlētājam joprojām visbūtiskākā šķiet tieši cittautiešu problēma Latvijā, arī šī spektra daļa nav palikusi tukša. Krievvalodīgo jautājumu par prioritāti izvirza Latvijas krievu savienība (LKS), kuras galvenais mērķis ir nodrošināt Latvijas krievu kopienas pārstāvību parlamentā. Saglabājot pirms divdesmit gadiem uzsāktu polemiku, LKS turpina iemīto taciņu, iestājoties «par visu cilvēku līdztiesību neatkarīgi no viņu izcelsmes un dzimtās valodas. Nepieciešams izslēgt no likumiem aizliegumus nepilsoņiem strādāt noteiktās profesijās un nepamatotas prasības valsts valodas jomā. Mūsu mērķis ir panākt oficiālās valodas statusu krievu valodai u. tml.».
Konservatīvā ievirze prevalē
Cik vienkārša aina paveras kreisajā flangā, tik sarežģīta tā ir labējo spēku nometnē.
Viskrasāk konservatīvās jeb nezūdošās vērtības aizstāv Nacionālā apvienība, kas atzīst, ka «ir un būs uzticīga Satversmē ierakstītajam Latvijas valsts mērķim: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem». No tā izriet arī apvienības pamatvērtības – ģimene, latviskums, suverenitāte un valoda.
Līdzīga konservatīvo jeb pamatvērtību bāze ir arī Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), kas savu ideoloģisko bāzi paplašina ar akcentu uz reģionu attīstību, pašvaldību darbu un zemnieku problēmām. Ja daudzas labējās partijas akcentē centralizācijas ideju un Rīgas reģionu kā augošu konglomerātu, ZZS rosina attīstīties pretēji, t.i., stiprinot visus Latvijas reģionus.
Pieredze pret valsts nozagšanu
Partija, kas uzskatāma par vienu no liberālākajām, ir Vienotība. Ilgus gadus atrodoties koalīcijas priekšgalā, vadot daudzas ministrijas un veidojot valsts starptautisko tēlu, Vienotība nenoliedzami ir kompetenta visplašākajā jautājumu lokā. Analizējot partijas programmu, gan nākas secināt, ka kompetence vietumis no efekta pārvērtusies par defektu, jo Vienotības piedāvājums vēlētājiem ir sarežģīts un piesātināts ar tādiem ierēdnieciskiem terminiem kā ilgtspēja, produktivitāte, fiskālā politika, Nacionālais attīstības plāns u. tml. Un tomēr – ilgus gadus pēc saviem uzskatiem būvējot valsts nodokļu, finanšu, iekšlietu un citas sistēmas, tieši Vienotība ir tā, kam piemīt daudzas kompetences, arī spēja pēctecīgi turpināt valsts attīstību. Politologi gan brīdina, ka šai monētai ir arī otra puse. Proti, ilgā atrašanās pie varas Vienotībai ir ļāvusi būvēt pašai savu impēriju, kuras labirintos viegli paslēpt «valsts nozagšanu».
Politiskais vinegrets
Ingunas Sudrabas politiskais kredo ir identisks tām vērtībām, ar kurām pirms trim gadiem operēja arī Valdis Zatlers – taisnīgums, godīgums un politiskās korupcijas izskaušana. Tā, piemēram, partijas No sirds Latvijai programmā ir atrodama iecere ieviest konkrētu atbildību ierēdņiem, kuru vainas dēļ valsts ir apkrāpta. Taču daudzos citos punktos I. Sudrabas programma ne ar ko īpašu neatšķiras no pārējo partiju piedāvājumam. I. Sudraba, tāpat kā ikviens cits politiskais spēks, runā vispārīgās frāzēs – atbalstīt ģimeni, samazināt sociālo nevienlīdzību, stiprināt enerģētisko neatkarību.
12. Saeimas vēlēšanu melnais zirdziņš ir Latvijas Reģionu apvienība, kas ieņem centrisko nišu. Tās piedāvājumā – kā labā vinegretā – var atrast nedaudz no visa: gan reģionu problēmas, gan tradicionālās laulības, arī kristīgās vērtības, PVN samazināšanu un veselības aprūpes uzlabošanu. Interesanti, kā apvienības pamatvērtība tiek definēta atziņa – cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tiesa, netiek paskaidrots, kas tieši ar to domāts. Tāpat partija uzsver «mēs esam saime, kas kopā grib celt», taču neprecizē, ko tieši – labklājību, māju vai pašapziņu.
Katrs pelnījis uzticību
Vēlētājiem nebūtu jāaizmirst arī tās partijas, pret kurām provizoriskā socioloģija pagaidām ir nežēlīga un nesola pat ne pietuvošanos kārotajai 5% barjerai. Lai gan pagaidām prognozes ir neiepriecinošas, tomēr vēlēšanu diena var viest būtiskas izmaiņas, un ikvienam no šiem spēkiem joprojām ir cerības tikt ievēlētam 12. Saeimā. Einara Repšes Latvijas attīstībai, eiroskeptiķu spēks Suverenitāte, daudziem maz zināmā un jo mazāk izprotamā virsmāsas partija Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām, tā dēvētā mediķu partija Izaugsme, kā arī ekspremjeru organizācija un bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija – katra no tām savā ziņā ir pelnījusi vēlētāju uzticību.
Socioloģiskās kompānijas Latvijas fakti vadītājs Aigars Freimanis apliecina: «Vienmēr jūtu tādu kā neērtības sajūtu par to, ka kādu norok socioloģiskie cipari, ka kāda no partijām netiek laista pie vārda tikai tādēļ, ka sociologi prognozē zemu reitingu. Lai gan, no vienas puses, var saprast – kvalitatīva diskusija televīzijā vienlaikus ar 13 partiju līderiem nav iespējama, tomēr, no otras puses, šķiet – visiem ir jābūt vienlīdzīgām iespējām paust viedokli un pārliecināt vēlētājus.»