Latvijas zinātnieki vairākkārt mēģinājuši pievērst valsts amatpersonu uzmanību situācijai, kādā atrodas zinātne. Taču politiķi, kā bijuši, tā arī palikuši kurli... Šajā sarunā par to, ko zinātnieki un akadēmisko aprindu ļaudis gribētu sagaidīt no jaunās Saeimas. Uzklausām Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti un Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu.
O. Spārītis: – Joprojām 2014. gada nogalē baudām krīzes sekas. Tā radīja drausmīgu kritumu gan ekonomiskajai stimulēšanai, kas ir tik ļoti nepieciešama zinātnes infrastruktūras attīstībai, gan cirta robus izglītoto iedzīvotāju rindās, liekot doties trimdā daudziem speciālistiem. Nemākulīgais krīzes menedžments cirta robus arī zinātniski pētniecisko institūtu personālsastāvā. Tas bija paradokss, kad Eiropas valstis centās iziet no krīzes, palielinot finansējumu izglītībai un zinātnei, lai izaudzētu muskuļus jaunam attīstības lēcienam, arī Latvijai tikai ārējais finansējums – Eiropas struktūrfondu līdzekļi ļāva audzināt jaunos doktorantus. Taču, no otras puses, ja Latvijā grimst ekonomika, neattīstā zinātne saistībā ar ražošanu, tad jaunajiem doktoriem (kuru skaits ik gadu palielinās aptuveni par 300) nav darbavietu. Viņiem nav perspektīvu un drošības, ko garantētu valdība.
– Nav normāli, ka ES fondu nauda mums ir galvenais finansējuma avots zinātnei. Parasti ir otrādi. Vispirms ir spēcīgs valsts finansējums un tikai tad šo struktūrfondu palīdzība.
O. S.: – Valdība diemžēl ieguva objektīvu argumentu, ka krīze bija tā, kas neļāva tai piepildīt kāpjošo līkni zinātnes un ražošanas attīstībā. Lielākā daļa Eiropas valstu zinātnes attīstībā iegulda vairāk par 3% no IKP. Mēs kuļamies ap 0,6%–0,7%. Pat tās līknes, ko 2020. gadam zīmē Finanšu un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), satur melīgus ciparus, kuros saskaņā ar Nacionālo attīstības plānu ir uzzīmēta tāda aina, kādu Latvija grib parādīt Eiropai, lai saņemtu struktūrfondu finansējumu. No patiesību falsificējošās diagrammas izriet, ka 50% zinātnes finansējuma veidos privāto struktūru un uzņēmēju ieguldījums. Diemžēl Latvijā privātais kapitāls neattīstās tik strauji. Mums pārsvarā pastāv ekstensīva ražošana, kura nav balstīta inovatīvā zinātnē un modernās tehnoloģijās. Zinātnieku darbs nav vajadzīgs, lai zāģētu dēļus, audzētu labību vai štancētu biezpiena sieriņus.
M. Auziņš: – Ja runājam par finansējumu kopumā un jautājam: vai tas ir pietiekams, no universitātes viedokļa raugoties, galvenā problēma nav naudas daudzums. Apmēram 2011. gadā LU budžets jau bija sasniedzis pirmskrīzes līmeni un ir pat pārsniedzis to. Vai tāpēc mēs spējam aktīvi attīstīties? Kāpēc Latvija pēc inovāciju un uzņēmējdarbības indeksiem joprojām ir vienā no pēdējām vietām Eiropā? Tādēļ, ka šī nauda nāk ar milzīgu birokrātisku slodzi. Tās izmantošana ir saistīta ar procesu regulēšanu, nevis rezultāta iegūšanu. Man kā rektoram ļoti reti nācies diskutēt ar dažādām kontrolējošām institūcijām par to, vai sasniegtais rezultāts ir pietiekoši kvalitatīvs. Lielākoties iznāk taisnoties par ko citu. Piemēram, vai profesors nav strādājis 42 stundas nedēļā, ja drīkst tikai 40 stundu. Tad vēl kāds tradicionāls jautājums: vai jūsu zinātnieki ir pareizi iepirkti?
– Konkursa kārtībā?
M. A.: – Mēs nepārtraukti iepērkam zinātniekus pēc Valsts iepirkumu likuma.
– Drīkst ņemt tikai tos, kuri lētāk atdodas…
M. A.: – Tajā skaitā. Viens no izšķirošajiem kritērijiem vienmēr ir cena. Es tad parasti jautāju: ja jums vajag labu dziesmu, ko jūs izvēlēsieties – Paulu vai to, kurš saka, ka var drusku lētāk nekā Pauls? Lūk, kur galvenā problēma, nevis naudas apjoms.
O. S.: – Vai tiešām ir taisnība ciniķim Andrim Šķēlem, kurš sacīja, ka Latvijā naudas administrēšanā aiziet 42 vai pat vairāk procenti no Eiropas piešķirtās naudas? Tātad to tērē starpposmos – aģentūrās, kompetences centros, projektu rakstīšanas kantoros un projektu izpildes kontroles birojos, bet tie neviens nerada vērtību. Tikai tērē nepelnītu naudu. Turklāt nenodrošina zinātnisko izgudrojumu ieviešanu ražošanā, jo slikti veido sazobi ar uzņēmējiem un nespēj uzņēmēju vārdā pasūtīt zinātniskajiem institūtiem peļņu nesošu izgudrojumu kā preci. Savukārt starpnieki bez izglītības un kvalifikācijas nespēj izgudrojumu piedāvāt pārdošanai, jo neizprot tajā potencēto komercvērtību.
Lai šo absurdo situāciju mainītu, pie premjera biroja ir radīta Pētniecības un inovāciju stratēģijas padome.* Tās uzdevums ir uzrādīt trūkumus zinātnes un ekonomikas sazobē un rosināt valsts izpildvaras pārstāvjus attīstīt zinātniski tehnoloģiskās pārneses laboratorijas inovatīvu izgudrojumu paraugu izgatavošanai. Zinātnes administrēšanas trūkumi valsts struktūrās, kuras ir atbildīgas tieši par efektīvu zinātnes un ražošanas attīstību, atklājas ik brīdi, un tāpēc zinātnieki uzdod šo jautājumu skaļi: kāpēc valsts ekonomiku attīstošie ierēdņi nesaredz zinātnes potenciālu? Kāpēc nevēlas iedalīt kaut nelielu līdzekļu daudzumu pat ne no valsts budžeta, bet no struktūrfondu naudas, lai Latvijas ražojumi būtu konkurētspējīgi? Latvijā šodien ir apmēram 3800 zinātnieku. Viņu kapacitāte un radošums ir lieli salīdzinājumā ar tiem apstākļiem, kādus zinātniski pētnieciskajam darbam nodrošina valsts. Piemēram, Somija uz vienu zinātnieku gadā iegulda pētniecībā apmēram 20 reižu vairāk pamatlīdzekļu nekā Latvija, bet pat ar šo niecīgo atbalstu Latvijas zinātnieki spēj dot aptuveni 50% no Somijas zinātnieka gada produkcijas. Tātad ar 20 reižu mazāku finansējumu mūsējie strādā efektīvāk.
– Iepriekšējie gadi bijuši ļoti sarežģīti akadēmiskajām aprindām. It īpaši augstākās izglītības jomā: noritējušas dažādas diskusijas par Latvijas augstākās izglītības nākotni, notikuši skandāli, un no amatiem lidojuši ministri. Auziņa kungs, kāda patlaban ir situācija? Cik nopietni cietusi augstākās izglītības joma?
M. A.: – Augstākajā izglītībā ir virkne robu. Pirmkārt, jāsāk ar to, ka šobrīd likums, kas veido augstāko izglītību, ir pieņemts 1995. gadā. Šajā laikā tas vairākkārt grozīts, salāpīts kā zirgu deķis. Ir vesela rindu pretrunu, kas neatbilst šodienas realitātei. 9. un 10. Saeima mēģināja pieņemt jaunu likumu, taču neveiksmīgi. 11. Saeima pat nav mēģinājusi sākt to darīt. Manuprāt, būtu jāveido pavisam jauns – Augstākās izglītības un zinātniskās darbības likums. Augstskolu, sevišķi universitāšu gadījumā pētniecība un studijas nav atdalāmas. Tā ir vienota sistēma. Mēs no tā sagaidītu virkni lietu. Pirmkārt, daudz dinamiskāku augstskolu pārvaldību. Tas nozīmētu, ka pārvaldībā daudz vairāk tiktu iesaistīti ārējie, sociālie partneri – cilvēki no industrijas un biznesa, lai šī sazobe starp sabiedrību un augstskolu būtu precīzāka. Jāatdala akadēmisko jautājumu risināšana no saimnieciskajiem un strukturālajiem. Otrkārt, liela problēma ir valodu lietojums augstākajā izglītībā.
– Jums ir problēmas, pieaicinot ārzemju profesorus?
M. A.: – Mēs nevaram ievēlēt viņus. Gribētu, lai viņi būtu integrāla augstskolas sastāvdaļa, lai būtu ievēlēti amatā un justos atbildīgi par to, kā augstskola attīstās, nevis ciemiņi, kuri atbraukuši uz īsu laiku. Kad es stāstu par šo situāciju saviem kolēģiem pasaulē, viņi vienkārši negrib tam ticēt. Proti, ka likums pieprasa, lai cilvēks nokārtotu valodas pārbaudi augstākajā līmenī, pirms viņš piesakās konkursā uz amatu. Mums ir reāli kandidāti, kas gribētu braukt uz Latviju un būt pilntiesīgi profesori. Skaidrs, ka tanī brīdī, kad pasakām, ka vispirms būs jāiemācās latviešu valoda augstākajā līmenī, jānokārto pārbaudījumi un tad jūs varēsiet pretendēt (bez garantijām), ka ievēlēs, mēs saprotam: tā ir absolūti absurda situācija. Likumā mēs gribētu sagaidīt arī daudz precīzāku, uz rezultātiem balstītu augstākās izglītības finansēšanas modeli, kas ietvertu nopietnu kvalitātes kontroles sistēmu ar ārējo ekspertu piesaistīšanu.
* Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģiskā padome ir koleģiāla un koordinējoša institūcija, kas izveidota ar mērķi nodrošināt saskaņotu starpinstitūciju sadarbību un īstenot sekmīgu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovācijas politiku, kā arī viedās specializācijas stratēģijas ieviešanu un uzraudzību.
Visu diskusiju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes šīsdienas izdevumā.